Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Ievas Nikoletas Dāboliņas pēdējā vēstule PS biedriem. Par "rusofobu" Aivaru Sluci. Kad beigsies naids?
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2010-11-09

    Ievas Nikoletas Dāboliņas pēdējā vēstule PS biedriem. Par "rusofobu" Aivaru Sluci. Kad beigsies naids?

    No sirds izsaku atbalstu Ģirtam Valdim Kristovskim šajā nepelnītajā un zemiskajā uzbrukumā. Arī par to, ka viņš vienmēr ir lojāli izturējies pret mūsu tiesībām uz savu viedokli, bieži tam nepiekrītot.

    Izskatīju visu mūsu saraksti – gan „Vai latvieši padodas?” pagājušā gada 14. un 15.oktobrī, gan arī tagad pēdējās dienās, kopš PIETIEK publikācijas, kuras galvenais mērķis bija panākt portāla publicitāti – īpaši neizvēloties līdzekļus.

     

    Vēroju, kā mūsu PR speciālisti ir uzķērušies uz āķa un sākuši taisnoties. Es neredzu iemeslus, kādēļ gan nevarētu nopublicēt visu saraksti - to vajadzēja darīt neprasot!

    Diemžēl nu jau ir par vēlu mainīt taktiku. Es uzdrošinos domāt, ka visas pie siles netikušo un pat dažu tikušo aktivitātes kopš 2.oktobra ir vērstas uz tautas, nevis PS vai Vienotības sašķelšanu.

    Lai mani atvaino partijas biedri, kas ir citās domās, bet lasot pēdējo dienu saraksti, man tomēr sāp nodevīgā attieksme pret mūsu biedru Aivaru Sluci. Es nevaru piekrist, ka Aivars Slucis ir izteicis kādus „nosodāmus ... nekorektus un neētiskus .... ārsta ētikai nepieņemamus izteikumus”. Tādēļ arī rakstu.

    Tiem, kas tikušies ar Aivaru Sluci klātienē, nevarētu veidoties īpaši savādāks iespaidos par šo cilvēku. Mīļš, lēnprātīgs un balts kā latviešu Dieviņš viņš ir. Un īsts godavīrs.

    Sluča kunga atzīšanās, ka viņš nevar pārcelties atpakaļ uz Latviju tādēļ, ka nespētu „vienlīdzīgi ārstēt latviešus un krievus Latvijā”, manuprāt, ir cilvēka un ārsta ētikas kalngals.

    Viņš pats šo savu nespēju uzskata par nepiedienīgu un neatbilstošu un tam piekrist nav nekāds grēks, un taisnošanās šajā gadījumā ir vairāk nekā dīvaina.

    Ārsta darbs ir ļoti atbildīgs, jo no tā atkarīga cilvēka dzīvība. No ārsta tiek prasīt liela cilvēkmīlestība. Taču mūsu vecākā paaudze, ieskaitot trimdiniekus, vēl ir liecinieki Baigā gada atstātajam mantojumam – sakropļotu un nomocītu līķu kaudzēm visās Latvijas malās, masveida izsūtīšanām un nogalināšanai bez tiesas, kā arī II Pasaules karam, kas beidzās ar otrreizēju okupāciju.

    Skaļajiem Aivara Sluča nosodītājiem iesaku izlasīt Gunāra Janovska „Pēc pastardienas”, Agates Nesaules „Sieviete dzintarā”, Melānijas Vanagas „Veļupes krastā” un Viļa Vītola „Savējiem”, kurā viņš piemeklējis trīs izcilus citātus, lai raksturotu to, kas notika kara beigās, kad Padomju armija „atbrīvoja Eiropu”. Diemžēl, šī armija runāja krievu valodā.

    Vārds „krievs” mūsu vecākajai paaudzei ir sinonīms „iebrucējam, okupantam un kolonistam” un tas tā ir pilnīgi pamatoti.     Mēs nevaram noliegt, ka lielākā daļa šodienas „krievvalodīgo” ienāca līdz ar okupācijas karaspēku un nav liela starpība, ja tas notika dažus gadus vai gadu desmitus vēlāk reizē ar kādu nepamatoti būvētu rūpnīcu.

    Pretēji loģikai un pasaulē pieņemtajai praksei, viņi ir ne tikai palikuši Latvijā, bet arī ieguvuši tiesības iegūt pilsonību un piedalīties valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Tomēr, tas ne tikai nav devis nekādu pozitīvu rezultātu, bet pat apdraud mūsu valsts pastāvēšanu.

    Tādēļ Es aizstāvu Aivara Sluča un citu latviešu tiesības ne tikai pietiekami nemīlēt, bet pat ienīst „krievus”. Un uzskatu, ka jāuztraucas un jākaunas ir uzbrucējiem, nevis upuriem.

    Es neprasītu no kāda holokaustu pārcietuša un izdzīvojuša ebreju ārsta spējas braukt uz Vāciju un ārstēt vācu neonacistus. Mēs visi esam tikai cilvēki.

    Nemelosim paši sev un atzīsimies grēkā, ka ģimenē vai draugu lokā nereti lietojam vardu „krievs”, lai apzīmētu nedraudzīgo bijušās PSRS kolonistu un militārpersonu masu, kas 9.maijā un citos savos svētkos pulcējas pie Uzvaras pieminekļa.

    Jaunākā paaudze, arī mani bērni lieto apzīmējumu „urlas”, tādējādi nošķirot savus krievu tautības klases vai kursa biedrus, ar kuriem viņiem ir pat ļoti labas attiecības, no treniņbiksēs tērptajiem krievu šovinistiem ielās.

    Ir gadījumi, kad krievu kolonistu pēcnācēji pierāda, ka ir uzticības un pat mīlestības cienīgi. Piemēram, jauna krievu ģimene, kas Jāņu naktī radītu meitiņu nosaukuši par Līgu, ar latviešiem konsekventi runā latviski un vēl bez visa tā, pamazām ietērpjas latviešu tautas tērpos, lai kārtīgi varētu svinēt visus mūsu svētkus. Kaut vairāk tādu būtu!

    Taču jāatzīstas, ka ir brīži, kad nekādi nespēju mīlēt krievus. Taču esmu pietiekoši jauna un gudra, lai savu negatīvo enerģiju pārvērstu pozitīvajā, cenšoties panākt izmaiņas valsts politikā, ko joprojām nosakaLATVIEŠU PARTIJAS. Bet vai to vienmēr varam prasīt no mūsu vecajiem cilvēkiem, kas samaksājuši par vārda „krievs” lietošanu visaugstāko maksu, ieskaitot savu tuvāko cilvēku dzīvības?

    Jā, taisnība – naids ir postošs un neko labu mums nedara – ne kā indivīdiem, ne tautai. Vajag piedot. Un piedot būtu daudz vieglāk, ja kāds lūgtu piedošanu, vai vismaz censtos saprast naida iemeslus, nevis izliktos, ka nekas tāds nepastāv, vai pasludinātu naidu par apkaunojošu un aizliegtu. Naids ir tikpat ar prātu nevadāma realitāte kā mīlestība.

    Rodas jautājums – ko mūsu politiķi, kuru rokās līdz šim bijusi vara, ir darījuši, lai naids beigtos?

    Bezmugurkaulnieku politika ir novedusi pie tā, ka 10.Saeimā ir 25 deputāti, kas gandrīz neprot latviešu valodu un Eiroparlamentā mūs pārstāv aktīvi valsts ienaidnieki. Latviešu valoda tiek diskriminēta publiskajā telpā un darba tirgū. Mūsu tuvākajiem partneriem – „Jaunajam Laikam” par to ir jāuzņemas visa atbildība. Kamēr latvieši jutīsies apdraudēti savā zemē, naids nerimsies, bet augs augumā.

    Uzskatu, ka mūsu neveiksmīgā taisnošanās ir tiešs nodevīgās un divkosīgās politikas turpinājums, kam nekādi nevaru pievienoties.

    Patiesība uzvarēs. Un tā sākas ar lietu saukšanu īstajos vārdos.

    Mums nav PAR KATRU CENU jācenšas glābt nedz Vienotību, nedz arī kādu konkrētu ministra posteni.

     

    Ieva Nikoleta Dāboliņa


    Ievietotāja profils | Komentāri (23)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook