Foto: Laura Tauriņa

Novembris ir mēnesis, kas paiet valsts svētku noskaņā. 11. novembrī pieminēsim drosmīgos latviešu karavīrus, kuri izcīnīja Latvijas brīvību, un 18. novembrī svinēsim tās 92. dzimšanas dienu. Daudziem svētku sajūta mijas ar rūgtumu, jo, šķiet, neatkarīgā valsts sagādā vairāk vilšanos nekā prieka. Citi gadu no gada šausminās par to, ka jaunākā paaudze joprojām nezina, kas tad īsti notika 1918. gada novembrī. Tāpēc varbūt kādu pārsteigs, ka ir arī jaunieši, kuriem šīs dienas nozīmē vairāk nekā tikai datumu kalendārā, kuri tic Latvijas tautas nākotnei un ir apņēmības pilni par to rūpēties. Par to, ko dzimtenes mīlestība nozīmē viņiem, runāju ar jauniešiem no Latviešu Nacionālistu kluba (LNK) Limbažu nodaļas - Laimu ROMBERGU, Aleksi OZOLIŅU un Barbaru OZOLIŅU.

LNK aktīvis­ti Lim­bažu no­daļu di­bināja ti­kai feb­ruārī, tomēr viņi ir pārlie­cināti, ka ga­da laikā sa­sniegts daudz. Viņi ir rīko­juši plakātu zīmēšanas kon­kur­su Pilsētas svētkos, ie­saistījušies lab­darības ak­cijās, svinējuši lat­vis­kus svētkus. Viņuprāt, šādi aktīvi dar­bo­jo­ties un pievēršot sev gan or­ga­nizāci­ju, gan vie­naudžu uz­manību, ir iz­de­vies po­pu­la­rizēt pat­ri­otis­ma un na­ci­onālis­ma ide­ju un vai­rot in­te­re­si par lat­vis­ku dzīves­vei­du un tradīcijām. Jaun­ieši uz­ska­ta, ka, pa­užot sa­vu pārliecību, viņi ro­si­na apkārtējos domāt par jautāju­miem, ku­riem viņi citādi nebūtu pievērsuši uz­manību. - Pieļauju - ja es nebūtu uz­ai­cināta uz LNK pasāku­miem, par to ne­ko ne­zinātu, jo in­formāci­jas ir daudz, un grūti sa­pras­t, kas ir vērtīgs, - sa­ka Lai­ma. - Va­jadzīgs la­bais piemērs, kāds, kas pastāsta un ie­in­te­resē par to, pie kā ne­esam pie­ra­duši, - teic Alek­sis. Viņš se­cinājis, ka jaun­ieši ir diez­gan at­saucīgi, labprāt uz­klau­sa jaun­a ide­jas un reizēm atklāj, ka arī viņus tas in­te­resē. - Piemēram, vis­klusākais cilvēks klasē var vien­reiz aiziet uz lat­vis­kiem dančiem un tas var tā ie­pa­tik­ties, ka bez tiem viņš vairs ne­var dzīvot. Alek­sis zi­na pat vairākus šādus gadīju­mus.

            Pārsvarā apkārtējo at­tiek­sme pret jaun­iešu ak­ti­vitātēm ir po­zitīva. Lai gan reizēm nākas sa­skar­ties ar aizs­prie­du­miem. - Vēl pirms pāris ga­diem vārdam „pat­ri­ots" bi­ja ne­gatīva pie­skaņa. Varbūt pats ta­gad dzīvo­ju it kā citā pa­saulē, bet šķiet, ka nu cilvēki šo vārdu lie­to vairāk. Būtu la­bi, ja cilvēki novērtētu arī vārdu „na­ci­onālisms", - teic Alek­sis. Jaun­ieši atzīst, ka bieži viņu kustību pārprot, uz na­ci­onālis­tiem at­tie­ci­not tādus vārdus kā ekstrēmisms, ra­dikālisms, na­cisms. - Pa­tiesībā tā nav. Mēs ne­esam pret kādu. Iestāja­mies par Lat­vi­ju, tās tradīcijām, par va­lo­du un val­sti. Par mums pašiem, - skaid­ro Lai­ma. Viņa atzīst, ka šāds vie­dok­lis ro­das tāpēc, ka daži na­ci­onālis­ti sa­vu pārliecību pa­už ne­dip­lomātis­ki. Tieši šie spilgtākie, ra­dikālākie cilvēki pievērš sa­biedrības uz­manību, bet pēc dažiem ne­va­jadzētu spriest par vi­siem.

            - LNK mērķis ir celt paša lat­vieša pašap­ziņu. Vēla­mies būt pa­raugs, kam līdzināties, tādējādi mai­not sa­biedrību. Kat­ram jāsāk ar se­vi, - sa­ka Alek­sis. Šo mērķi jaun­ieši vēlas sa­sniegt, palīdzot ci­tiem, iz­zi­not vēstu­ri, arī kop­jot lat­vis­kas tradīci­jas un stāstot par tām ci­tiem. - Man šķiet, pat­ri­otis­mu vai­ro zināšanas par vēstu­ri un mūsu senču sa­snie­gu­miem. Piemēram, zi­nu leģen­du, ka, 1000 lat­viešu strēlnie­kiem ie­ro­do­ties, 10 000 sar­kan­ar­miešu pa­zu­da no fron­tes, jo strēlnie­ku sla­va gāja tiem pa priekšu. Sa­ku to ar lep­nu­mu. Tieši šādi stāsti varētu uz­runāt arī ci­tus, - uz­ska­ta jaun­ie­tis. Bar­ba­ra, Alek­sis un Lai­ma stāsta par reizēm, kad kopā ar kla­si un drau­giem svētku svinēšanā iekļautas arī dažādas lat­vis­kas iz­darības, kaut vai bluķa vilkšana Zie­massvētkos. Viņi atzīst, ka bi­jis gan jaut­ri, gan in­te­re­san­ti. Jaun­ieši uz­ska­ta, ka se­nais nav jākopē, bet no tā jāpaņem vērtīgākais un in­te­re­santākais. Skum­ji, ka ar­vien plašāk tiek atzīmēts He­lovīns, bet Mārtiņi ir tik­pat kā aiz­mir­sti. Līdz ar tradīcijām tiek aiz­mir­sta arī tau­tas gudrība un zaudēts lat­vis­kais spēks, ko var smel­ties gan kultūrā, gan tau­tas svētvietās, piemēram, pils­kal­nos.

            Jaun­ieši ne­tic tiem, kas pa­redz lat­viešu tau­tas un va­lo­das iz­zušanu pēc 15 ga­diem. Tomēr viņi uz­sver - lai prog­no­ze ne­pie­pildītos, pašiem jādomā un jāstrādā, jo diemžēl rokās ne­viens nekā ne­ie­liks. Pie daudzām ne­laimēm vainīgi esam paši, jo trūkst uzņēmības un par se­vi necīnāmies. Varbūt tieši šobrīd, kad tiek iz­teik­tas prog­no­zes par lat­viešu va­lo­das un kultūras iz­zušanu, na­ci­onālisms ir va­jadzīgāks kā jeb­kad. Lat­viešiem ir pēdējais laiks sa­rosīties, parādīt, ko viņi spēj.

Laura Tauriņa

Laikraksts "Auseklis"

06.11.2010.