Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Ar iedvesmu par Latviju. Saruna ar spēles "Es varu būt premjerministrs!" uzvarētāju Matīsu Gricmani
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2010-11-05

    Ar iedvesmu par Latviju. Saruna ar spēles "Es varu būt premjerministrs!" uzvarētāju Matīsu Gricmani

    19 gadus vecais Matīss Gricmanis uzvarējis Latvijas televīzijas spēlē "Es varu būt premjerministrs!". Viņu divreiz gandrīz izbalsoja, taču pēc "premjera amatu kandidātu" diskusijas pie Jāņa Dombura viņš jau bija līderos un ar savu improvizēto Jaungada uzrunu, kurā aicināja visus "dzīvot ar iedvesmu par Latviju", spēlē triumfēja.

    Politiski aktīvs Matīss ir jau vairākus gadus – vada Latviešu nacionālistu kluba Talsu nodaļu, saņēmis piedāvājumu kļūt par deputāta palīgu "Visu Latvijai"/"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijā. Šonedēļ noskaidrojies, ka viņš būs Saeimas deputāta Imanta Parādnieka palīgs.

    Kaut arī nāk no Talsiem, viņš mācījies Rīgā – vispirms absolvējis Franču liceju, nu studē vēsturi Latvijas Universitātē.

    – Spēlē tu spēji diskutēt par valsts budžeta problēmām, par ko citi īsti nebija gatavi runāt. Vai regulāri interesējies par valsts finansiālo situāciju vai arī īpaši painteresējies pirms spēles?

    M. Gricmanis: – Es vispār interesējos par politiku, līdz ar to arī par valsts budžeta jautājumiem. Taču sanāca tā, ka tieši pirms spēles ar vienu "Vienotības" pārstāvi bija diskusija par budžeta problēmām. Tas noderēja spēlē.

    Piemēram, par iespējām Latvijā ieviest progresīvo ienākumu nodokli esmu interesējies divus gadus. Bija bažas, ka šāds nodoklis aizdzītu no valsts turīgos cilvēkus, bet nu mani pārliecināja, ka šāds nodoklis izdevīgs arī turīgajiem, jo tad ir jāmaksā mazāks nodoklis par strādniekiem, kas viņu uzņēmumā saņem algu.

    – Kāpēc sāki darboties Talsu latviešu nacionālistu klubā?

    – Domāju, ka tur nokļuvu literatūras dēļ, ko esmu lasījis. Līdz 14 gadu vecumam es tikpat kā neko nelasīju. Bet, kad sāku lasīt vēsturiskus darbus, tā aizrāvos, ka tagad gandrīz katru nedēļu izlasu pa kādai nopietnai vēsturiskai grāmatai. Pirmā vēsturiskā grāmata, ko izlasīju, bija Ulda Ģērmaņa "Latviešu tautas piedzīvojumi". Tā rosināja domāt par latviešu tautas likteni.

    Studēt vēsturi devos, pirmkārt, tāpēc, ka šis priekšmets labi padevās. Esmu ieguvis godalgotas vietas vēstures olimpiādē valsts līmenī.

    – Kāda ir tava ideālā Latvija?

    – Mana ideālā Latvija ir valsts, kurā politiku nosaka nevis ekonomiskas grupas, bet gan ideāli par savu valsti. Neatbalstu politiku, kas balstīta tikai pragmatismā. Reālā dzīve gan rāda, ka mans sapnis diez vai ir īstenojams.

    Žēl, ka tajā laikā, kad atjaunoja Latvijas neatkarību, netika atrisinātas daudzas lietas. Valsti atjaunoja, bet no 1918. gada Latvijas Republikas pārņēma tikai Satversmi un Civillikumu, citus likumus ne. Atstāja spēkā padomju kriminālkodeksu, daudzus citus likumus rakstīja no jauna. Nebija tiesiskās kontinuitātes, un nav arī pārņemti pirmskara Latvijas ideāli.

    Kad 2007. gadā atdevām Abreni, protams, uz pirmskara Latvijas likumiem, arī uz Satversmi, nevarēja atsaukties, bija jāatsaucas uz Latvijas Augstākās padomes, kas bija radusies padomju laikā, ne jau brīvā Latvijā, lēmumu.

    Tajā pašā laikā saprotu, ka tāda Latvija kā pirms kara vairs nav iespējama. Te ir daudz cilvēku, kuri sevi asociē nevis ar brīvo Latviju, bet ar padomju valsti. Viņiem liekas, ka šī ir jauna valsts, kur viss jāveido no sākuma. Bet latvieši dzīvo atjaunotā 1918. gada republikā. Valsts vara, veidojot valsti, iet tādu kā kompromisa ceļu starp abiem šiem uzskatiem, bet šis kompromiss tā īsti neder nevienam.

    – Tātad problēmas rodas galvenokārt etniskā jautājuma dēļ?

    – Problēmas rodas sašķeltības dēļ. Uzskatu, ka valsts pamatā jābūt tās iedzīvotāju kopīgai vēstures izpratnei. Esmu gan par šo jautājumu kritizēts; man saka: ja jau visi vienādi domātu, nebūtu vajadzīgi vairs vēsturnieki un Vēstures fakultāte. Taču es nedomāju, ka visiem jādomā vienādi, vajadzētu tikai līdzīgu izpratni par valsts izcelšanos. Tāpat kā cilvēkā nevar vienlaikus dzīvot divas pilnīgi nesavienojamas personības, tāpat arī valsts nevar attīstīties, ja tajā dzīvo cilvēki ar pilnīgi nesavienojamiem uzskatiem par pamatjautājumiem.

    – Bet kā šo problēmu atrisināt?

    – Jā, tas ir smags jautājums. Esmu tikai vēstures students, nevis politiķis un vēl īsti nezinu, kā šo problēmu atrisināt. Mans ierosinājums ir nonākt pie kompromisa tajās lietās, kur varam. Ja "Saskaņas centrs" grib strādāt valsts labā, viņi nevar to darīt, kamēr neatzīst, ka šī ir valsts, kas atjaunota pēc okupācijas.

    – Opozīcijā gan atstāts ne tikai "Saskaņas centrs", bet arī "Visu Latvijai"/"TB"/LNNK.

    – It kā atmesti galējie spēki, kaut es pilnīgi nepiekrītu, ka nacionālā apvienība būtu kaut kas galējs. Mēs tikai esam par skaidru ceļu. Uzskatu – ja neejam uz priekšu, tad stāvam uz vietas.

    Turklāt nedomāju, ka "Vienotības" sastāvā esošā Pilsoniskā savienība būtu mazāk nacionāla nekā "Visu Latvijai".

    – Varbūt īstais iemesls, kāpēc nacionālā apvienība atstāta aiz borta, ir cits?

    – Tā varētu būt. Pirms vairākiem mēnešiem Talsos bija "Sabiedrības citai politikai" ("SCP") pārstāvja Arta Pabrika tikšanās ar sabiedrības pārstāvjiem. Tur viņam vaicāja – kā viņš spēs sadarboties ar tiem, kuri Abrenes dēļ viņu uzskata par nodevēju. Pabriks atbildēja, ka tēvzemieši tikai izliekas par nacionālistiem, bet "Visu Latvijai" tādi jaunieši vien ir. Taču pēc tam nobloķēja apvienības iesaisti "Vienotībā". Skaidrs, ka baidījās – "Visu Latvijai" vēlētāji "SCP" kandidātus svītrotu no sarakstiem. Nu atkal nacionāļu nonākšanu valdošajā koalīcijā apturēja "SCP". Man tā šķiet netīra taktika.

    – Ko dara tevis vadītā nacionālistu kluba nodaļa?

    – Organizējam pasākumus – lekcijas, dzejas vakarus, tiekamies ar cilvēkiem, diskutējam par politiskiem jautājumiem. Cenšamies likt jauniešiem aizdomāties par to, kas notiek ar viņu valsti.

    – Spēles laikā teici improvizētu premjera Jaungada runu, kurā, starp citu, bildi: "Ar katru gadu aug mūsu pašapziņa." Tad laikam iztēlojies, ka esi premjers ideālajā Latvijā.

    – Nē, šī runa bija domāta šodienas Latvijai. Ja atceramies, kā dzīvojām deviņdesmito gadu vidū, tad tagad tomēr daudz sasniegts un cilvēku pašapziņa ir augusi.

    Jā, ar urrā patriotismu vien nepietika. Dziesmotā revolūcija deva daudz cerību, radās sirreāla sajūta, tāpēc loģiski, ka ir vilšanās. Taču mēs augam. To pierādīja arī iepriekšējās vēlēšanas. Pozitīvisma kampaņas vairs nestrādā.

    Ar savu Jaungada runu gribēju pateikt, ka ir jāaug, nedrīkstam stāvēt uz vietas.

    – Esi dzimis 1991. gada jūnijā. Tas ir gads, kad atjaunoja Latvijas neatkarību…

    – Ja vēl parēķina, ka mātes klēpī nokļuvu neilgi pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pasludināšanas un mamma mani iznēsāja ar domām par neatkarīgu Latviju, tad, jādomā, attiecīgs iespaids uz manu personību ir radīts. Es sevi uzskatu par patriotu.

    – Bet vai jaunieši Latvijā lielākoties ir patriotiski?

    – Domāju, ka daudzos patriotisms ir dziļi iekšienē, bet viņi paši neaptver šīs jūtas. Mūsdienu subkultūra rada tik daudzus uzslāņojumus iekšējai būtībai, ka patriotisms paslēpjas zem tā.

    – Tagad moderns kļuvis kosmopolītisms.

    – Vai pasaule no tā kļūs labāka, ja nebūs vairs atsevišķu tautu, bet būs tikai multikulturāls mikslis? Ko gan kosmopolītisms mums var piedāvāt? Kosmopolītisma sabiedrība būtībā ir bezkultūras sabiedrība. Lai būtu multikulturāla sabiedrība, ir jāpastāv dažādām kultūrām.

    Tieši latvietībai jābūt par mūsu pamatu. No latviešiem mēs varam izaugt par cilvēkiem. Otrāds process nav iespējams.

    – Divkāršais premjers Ivars Godmanis tevi un citus spēles dalībniekus aicināja nepazust, darboties politikā. Tev taču ir politiskas ambīcijas. Cik tālu tu politikā gribētu iet?

    – Es jau pēdējos trīs gadus esmu bijis tuvu politiskiem procesiem. Gribētos politikā ielikt jaunības skatījumu un ideālismu. Taču neuzskatu, ka, būdams 1. kursa students, varētu profesionāli darboties politikā. Taču, cik varu procesā iesaistīties, tik darīšu. Ja visi kaut nedaudz vairāk aktivizētos, dzīve Latvijā kļūtu labāka. Nav jau jāatbalsta kāds konkrēts politiskais spēks, bet vajadzētu ieinteresēties par to, kas notiek mūsu valstī. Nevajag aizmirst, ka latīņu vārds "res publica" tulkojumā nozīmē "tautas lieta". Ja tauta neiesaistās valsts dzīvē, nav lielas jēgas tam, ka mums ir sava valsts.

    Raidījumā piedalījos ne jau tāpēc, lai kādreiz tiešām kļūtu par premjerministru. Ļoti daudz spēju izdarīt, arī nebūdams premjers.

    – Ja pareizi saprotu, tu uzskati, ka, pirms iesaistīties politikā, vēl daudz jāizglītojas?

    – Noteikti. Ar vēsturnieka izglītību vien politikā nepietiks. Jau Platons teicis, ka ar politiku būtu jānodarbojas tiem, kuri sasnieguši zināmu briedumu un ir gatavi visu mūžu mācīties.

    Latvijas Avīze 05.11.2010.

    Autors: Ilze Kuzmina


    Ievietotāja profils | Komentāri (7)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook