Edvarta Virzas dzejolis no krājuma „Dzejas un poēmas", kas izdots 1933.gadā.

Liberāls

Tu, kas no pirmskara sendienām šurpu nāc,

Kam dogmām liberālām izpolsterēts prāts,

Kam galvu resnajo sirms matu vainags vijis,

Ko gludu netikums pa naktīm nolaizījis,

Kam jau no dzimšanas un pašas dabas dots

Sejs gluži nekustīgs un sārti nolakots,

Kas cilvēcīgo sen jau savā sirdī veici,

Lai pīķi, kāravi un erci, dūži, kreici

No tavām rokām krīt, šīs rindas izlasot,

Jo spēle vienīgais, ko tava galva prot.

Kad skaties ēdienos caur brillēm, tērptām ragos,

Tad gaļu negremo tu savos žokļos smagos,

Tā tavas tēvijas vissvētā miesa bij,

Ko, rāvis gabalos, tu aukstasinīgs rij.

Kopš gadiem, raujoties tai cauri posta bulām,

Tu mūžam vēroji to glūņas acīm trulām.

Kad drošā klajumā tā izrāvās pa tam

Un bija gatava jau brīvam skrējienam,

Tu demokrātijas tai valgu kaklā sviedi,

To tajā saķerot, kā cilpā saķer briedi.

Tu briedi, vāciešu un krievu kādreiz dzīts,

Bet pašu latviešu nu beidzot nomedīts,

Kas mirsti, pazudis šās zemes jautriem klajiem,

Par mirkļu līksmību šiem kungiem varenajiem.

Tā gaužiem brēcieniem par velti pildās gaiss,

Lai tiktu gluži ņemts šis skrējējs varenais

Nu rietiem sarkaniem un rasainajiem rītiem,

Simts medinieku tu ar dunčiem, asi trītiem,

Tam apkārt sasauci, un, katrs pa kumosam

Sev prasot, - uzbruka tie virsū tam.

Un, lūdzot žēlību, tas viņu rokas laiza,

Bet nedzird bendes šie, kas viņa miesu graiza.

Viņš krāc. Vai krācienu šo kādreiz aizmirst spēs

Tie lauki mirstošie, kur tagad aizskanēs

Tas pāri Lielupei, lai nekad nenorimtos

Un beidzot saplūstu ar vaidiem gadu simtos?

Par mūsu nākotni tas skanēs tāli tāl...

Vai apmierināts nu tu esi, liberāl?

Sāc kāršu partiju pār mūsu tautas līķiem

Ar erciem, kāraviem un dūžiem, kreiciem, pīķiem.