Tiem, kas tic burvju amuletu iedarbībai, ieteicams vērsties pie apsviedīgajiem Ukrainas pilsoņiem, kas pēdējā laikā šādus izstrādājumus samērā veiksmīgi Latvijas tirgū piedāvā. Šī raksta mērķis ir vērst uzmanību uz ekonomiskās krīzes iespējamiem risinājumiem. Uz risinājumiem, kas pirmos jūtamos rezultātus var dot piecu līdz desmit gadu periodā, bet nevar novērst neizbēgamo – Latvijas tautsaimniecības atgriešanos tur, kur tā patiesībā visu šo laiku ir atradusies.
Plāksteri reanimācijā
Diskusijas plašsaziņas līdzekļos diezgan uzskatāmi iezīmējušas divas izteiktas mūsu sabiedrības problēmas. Pirmkārt, neviens nav gatavs uzņemties atbildību par notikušo – no tās cenšas izvairīties gan valdība, gan ierēdņi, gan darba devēji, gan arodbiedrību pārstāvji, gan citas sabiedrības grupas, nemaz nerunājot par dažādiem starptautiskiem un Eiropas Savienības ekspertiem, kuru ieteikumi šeit visu laiku realizēti. Otrkārt, ir acīmredzams ideju trūkums par to, kā būtu risināma saimnieciskā un garīgā krīze valstī – sistemātisku un visaptverošu risinājumu kopumu neviens nepiedāvā, ir tikai atsevišķas fragmentāras idejas. Tēlaini izsakoties, sākusies rosīšanās ap reanimācijas telpā ievesto Latvijas tautsaimniecību - viens tai piedāvā apgriezt neestētiski ataugušos kāju nagus, cits zieķelē plāksteri zem globālajā konkurences cīņā uzdauzītās acs. Tā nu izrādās, ka atsevišķu „ekspertu” izpratnē Latvijas ekonomikas problēmas var atrisināt trīspusējais dialogs, pilsoniskās sabiedrības plašāka iesaistīšanās vai krēslu pārstumdīšana valdībā. Vēl kādam šķiet, ka jūtamus uzlabojumus radīs regulārāka Saeimas logu izdauzīšana.
Patiesībā saimnieciskās krīzes cēlonis ir pašos pamatos nepareiza saimnieciskā politika, par ko ir atbildīgs ne tikai „krā, krā” un „tra-la-lā” kliedzošais makaki bars uz tankkuģa komandtiltiņa, bet arī uzņēmēji, darba ņēmēju organizācijas, t.s. „pilsoniskā sabiedrība” un daļēji arī pārējie – katrās vēlēšanās atkal un atkal to pie urnas apstiprinot. Kurš gan cits, ja ne lielākie „uzņēmēji” ar oficiāliem un neoficiāliem ziedojumiem ir balstījuši varas partijas, lai varētu realizēt savas noziedzīgās budžeta izzagšanas shēmas? Kurš gan cits, ja ne vidējie un mazie uzņēmēji tā arī nav spējuši paskatīties tālāk par savu degungalu un atbalstīt alternatīvu sabiedrisku un politisku spēku veidošanos? Kurš gan cits, ja ne darba ņēmēju organizācijas tā arī nepanāca jūtamu skolotāju, zinātnieku, policistu, ārstu un citu pārstāvamo dzīves apstākļu uzlabojumu laikā, kad nauda budžetā plūda pāri malām, bet tagad izvirza nerealizējamas prasības? Un kurš gan cits, ja ne „pilsoniskā sabiedrība” Sorosa fonda saveidoto organizāciju veidolā atbalstījusi Latvijas ekonomikas liberalizēšanu un uzņēmumu iztirgošanu ārvalstniekiem, turklāt savā laikā aktīvi piedalījusies teju visu līdzšinējo varas partiju - „Latvijas ceļa”, „tautas partijas” un „jaunā laika” – dibināšanas un popularizēšanas pasākumos?
Nekādu burvju amuletu Latvijas saimnieciskās krīzes risināšanai nav. Tikai ilgstošs mērķtiecīgs darbs var dot rezultātus, nevis varas gāšana, jaunas vēlēšanu sistēmas radīšana, citu politiķu ievēlēšana vai pilsoniskās sabiedrības plašāka iesaistīšana. Minētie pasākumi ir nepieciešami, bet tie ir tikai priekšnosacījumi vai veicinoši faktori, kas bez visaptverošām ekonomikas politikas izmaiņām nedos nekādu jūtamu rezultātu. Turpinājumā piedāvātie saimnieciskās krīzes risināšanas priekšlikumi atsevišķos gadījumos var likties pārgalvīgi, tomēr lasītājiem vajadzētu beidzot uzdrīkstēties paskatīties uz saimniecisko politiku pilnīgi savādāk, atmetot dogmas, kas mūs novedušas pašreizējā bedrē. Ar kosmētisku remontu šoreiz nekas nebūs līdzēts...
Ko darīt?
Latvijas ekonomikai raksturīgas trīs lielas problēmas. Pirmkārt, mums ir neattīstīta ražošana un nelieli eksporta apjomi, līdz ar to netiek gūti ieņēmumi, kas ļautu uzturēt pieņemamu dzīves līmeni. Šī problēma līdz šim tika slēpta ar īpašumu iztirgošanu un aizņemšanos, tomēr tagad minētās iespējas ir izsmeltas, un jāatgriežas pie pamatproblēmas daudz nepatīkamākā stadijā – milzīga ārējā parāda apstākļos. Otrkārt, pat esošajā nīkuļojošajā tautsaimniecībā vietējā kapitāla īpatsvars ir ārkārtīgi mazs. Līdz ar to mēs no savas valsts ekonomikas gūstam tikai algota darbaspēka ieņēmumus, nevis saimnieka cienīgu daļu. Treškārt, Latvijas iedzīvotāji paši ir pieļāvuši savas rīcības brīvības sašaurināšanu gan ar dažādu neizdevīgu starptautisku līgumu akceptēšanu, gan ar balsojumu par iesaistīšanu Eiropas Savienībā. Pašreizējā Latvijas starptautiski tiesiskajā statusā iespējas realizēt patstāvīgu saimniecisko politiku ir ārkārtīgi ierobežotas.
Līdz ar to veicamās darbības Latvijas tautsaimniecības atveseļošanai iedalāmas trīs lielos blokos: 1) Ražošanas un eksporta apjomu palielināšana; 2) nacionālā kapitāla īpatsvara palielināšana; 3) starptautiski tiesiskā statusa pārskatīšana, iegūstot rīcības brīvību ekonomisko reformu veikšanai.
1. Ražošanas un eksporta attīstīšana:
1.1. Nodokļu politikas maiņa. Viena no iespējām ievērojami samazināt ražošanas izmaksas, veicinot gan ārvalstu investīciju ieplūšanu, gan vietēja mēroga naudas pārdali no pakalpojumu sektoriem uz ražošanu, ir nodokļu politikas maiņa. Jāapsver iespēja ne tikai atbrīvot no ienākuma nodokļa reinvestēto peļņu (kas jau ir paredzēts), bet arī vismaz uz laiku atcelt sociālo nodokli un iedzīvotāju ienākuma nodokli ražošanas sfērā nodarbinātajiem, kā arī neiekasēt nekustamā īpašuma nodokli par telpām, kas tiek izmantotas ražošanai. Nodokļu ieņēmumu samazinājumu šajā sfērā ar uzviju kompensētu nodokļu ieņēmumu pieaugums apkalpojošajā sfērā, kurā pieprasījumu palielinātu rūpniecībā papildus nodarbināto līdzekļi. Savu efektu varētu dot arī ienākuma un citu nodokļu palielināšana nozarēs, kas nodarbojas ar pievienotās vērtības pārdali, nevis tās radīšanu, vai arī ir kaitīgas no sabiedrības attīstības viedokļa (nekustamo īpašumu tirdzniecība, izejošais tūrisms, importētāji, luksus preču tirdzniecība, alkohols, cigaretes, azartspēles u.tml.), tādējādi papildus veicinot līdzekļu pārvietošanos uz ražošanas sektoru. Akcīzes nodokļa sakarā būtu jāapsver tā atcelšana Latvijā ražotajai biodegvielai, kas kopā ar valūtas devalvāciju (biodegvielu ražošanā ir mazs importa komponentes īpatsvars) ļautu ievērojami palielināt pieprasījumu pēc Latvijas lauksaimnieku audzētajām tehniskajām kultūrām un aizlāpītu lielu robu Latvijas tirdzniecības bilancē.
1.2. Naudas politikas maiņa. Pēdējā laikā arvien atklātāk tiek diskutēts par postu, ko Latvijas ekonomikai ir nodarījusi fiksēta valūtas kursa politika. Inflācijas atšķirību dēļ lata kurss pret citām valūtām katru gadu ir kļuvis arvien neatbilstošāks, veicinot neadekvāti augstu importa pirktspēju un graujot Latvijas ražotāju konkurētspēju. Valūtas pakāpenisku devalvāciju pašreizējās krīzes apstākļos izmanto ļoti daudzas valstis (ne tikai Austrumos, bet arī Rietumos), jo šāda politika samazina eksporta cenas, tādējādi amortizējot krīzes radīto pieprasījuma kritumu. Fiksēta valūtas kursa politika vienlaikus ir radījusi vēl kādu problēmu – kreditēšanos ārvalstu valūtās. Šī iemesla dēļ valūtas devalvācija varētu uz kādu laiku pasliktināt lielākās daļas Latvijas kredītņēmēju maksātspēju, kas acīmredzami ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc lata devalvācija tomēr vēl nav veikta. No otras puses – nemainot neadekvāto valūtas maiņas kursu Latvijai tik ļoti nepieciešamais eksporta pieaugums ir gandrīz neiespējams, turklāt šīs politikas saglabāšana var novest vēl dziļākās problēmās. Apstājoties kreditēšanas plūsmai, kas līdzsvaroja ārējās tirdzniecības rezultātā aizplūstošo naudu, ekonomikā var iestāties naudas bads, jo tā turpinās aizplūst lētākā importa un sindicēto kredītu atmaksai. Naudas masas samazināšanās un to pavadošā deflācija, kā zināms no Lielās Depresijas laikiem, ir ekonomikai daudz bīstamāka, kā devalvācija. Tādējādi kredītņēmēju maksātspēja pasliktināsies jebkurā gadījumā, ar to atšķirību, ka devalvācijas gadījumā tā tomēr atjaunotos daudz straujāk, kā deflācijas izraisītās stagnācijas gadījumā. Kredītņēmēju aizsardzībai būtu nepieciešams ar speciālu likumu atlikt pamatsummas maksājumus un kapitalizēt procentus līdz brīdim, kamēr tautsaimniecība būs atguvusies. Šādai politikai būtu divējāds pozitīvs efekts – tiktu novērsta sociālā spriedze un kavēta naudas aizplūde no ekonomikas (sindicēto un mātes banku kredītu atdošana) laikā, kad tā ārkārtīgi nepieciešama. Vienlaikus, protams, jādomā par banku noguldījumu garantēšanu.
1.3. Vietējā tirgus atgūšana. Lai arī pašreizējos krīzes apstākļos vietējais pieprasījums mazināsies un efekts no vietējā tirgus atgūšanas nebūs tik liels, kā tas varēja būt ekonomiskā karsoņa laikā, vietējās ražošanas attīstīšanai ir vērts izmantot arī protekcionisma iespējas. 2007. gadā Latvija importēja produkciju par 7,8 miljardiem latu. Daļu importētās produkcijas dažādu apstākļu dēļ nevarēs vai nebūs izdevīgi ražot Latvijā, tomēr Centrālās statistikas pārvaldes publicētajos importēto preču sarakstos var atrast arī lietas, kas, maigi izsakoties, izsauc neizpratni. Tā tradicionālā lauksaimniecības zeme Latvija ir importējusi lauksaimniecības un pārtikas produkciju par 870 (!!!) miljoniem latu. Šajā apjomā iekļaujas, piemēram, gaļas imports par 64 miljoniem, zivju imports par 44 miljoniem, piena izstrādājumu imports par 45 miljoniem un alkoholisko dzērienu imports par 147 miljoniem. Esam pamanījušies tērēt 154 miljonus latu papīra iepirkšanai, 280 miljonu latu plastmasas izstrādājumiem un 176 miljonus latu mēbelēm. Milzīgs importa apjoms (842 miljoni latu) veidojies minerālā kurināmā un naftas produktu sadaļā, no kura lielākā daļa jāattiecina uz degvielas importu. Vai tomēr nebūtu izdevīgi naftas produktus aizstāt ar nedaudz dārgāko, bet no vietējām izejvielām ražoto biodegvielu, saglabājot šim nolūkam tērēto naudu vietējās tautsaimniecības apritē? Šo sarakstu varētu ilgi turpināt. Skaidrs, ka vietējā tirgus atgūšana importa pārņemtajās nozarēs dotu iespēju ne tikai ievērojami palielināt ražošanas apjomus un nodarbinātību, bet arī samazinātu ārējās tirdzniecības radīto naudas deficītu. Importa ierobežošanu var veikt ar dažādām tiešām un netiešām metodēm: muitas tarifiem, tehniskajām barjerām (iepakojums, pārtikas piedevu ierobežošana, standarti, sertifikācija), valūtas devalvāciju un vietējās produkcijas popularizēšanas akcijām.
1.4. Valsts finanšu atbalsta programmas uzņēmējdarbībai. Starptautisko aizņēmumu līdzekļi jākoncentrē valsts uzņēmējdarbības atbalsta programmas veidošanai, nevis budžeta aizlāpīšanai, jo pretējā gadījumā aizņemtā nauda tiks iztērēta bez izredzēm to kādreiz atdot. Prieks par to, ka Ekonomikas ministrija kopā ar uzņēmēju organizācijām beidzot mēģina sakārtot atbalsta instrumentus pārskatāmā sistēmā – ir paredzētas grantu (neatmaksājamas palīdzības) programmas, kreditēšanas programmas un garantiju programmas, kā arī riska kapitāla fondu veidošana. Tomēr liela neskaidrība ir par finansējuma apjomu. Tāpat neatbildēts joprojām ir jautājums, kā novērst korupciju un nesaimnieciskumu, kas jau pierādījies Eiropas Savienības fondu administrēšanā. Grantu shēmu izmantošanā ir acīmredzami, ka daudzi projekti tiek realizēti nevis tāpēc, ka tie ir dzīvotspējīgi normālos konkurences apstākļos, bet gan tāpēc, lai saņemtu atbalstu. Atbalsta intensitātes palielināšana šo problēmu tikai saasinās, tāpēc jādomā par stingrākiem projektu realizācijas rezultatīvajiem radītājiem (radīto darba vietu skaits un algu lielums tajās, apgrozījums, eksporta apjoms), kuru nesasniegšanas gadījumā iegūtā nauda būtu jāatmaksā. Papildus būtu jāveido programma, kuras ietvaros valsts izbūvētu ražotnēm nepieciešamo infrastruktūru, piedāvājot iespējamiem investoriem ar ceļiem un komunikācijām nodrošinātas apbūves platības vai pat jau gatavas ražošanas telpas (industriālos parkus). Attiecībā uz kreditēšanas atjaunošanu tomēr jāatceras, ka tā pati par sevi nedos vajadzīgos rezultātus, ja netiks veicināta kopējā Latvijas ražotāju konkurētspēja ar citām šajā rakstā aprakstītajām metodēm. Pēdējos piecus gadus Latvijā naudas nav trūcis, bet tas tā arī nav radījis kaut cik vērā ņemamu ražošanas pieaugumu. Tātad problēmu cēloņi ir meklējami citur.
1.5. Valsts iesaistīšanās lielu tautsaimniecības projektu realizācijā. Kamēr nav notikusi nacionālā kapitāla uzkrāšana, valsts ir vienīgā, kas spēj koncentrēt pietiekamus finanšu resursus vērienīgu projektu realizācijai. Šādai rīcībai būtu divējāda pozitīva ietekme – tiktu palielināts valdības pieprasījums, kas mazinātu privātā sektora pieprasījuma krituma negatīvās sekas, kā arī tautsaimniecībā nākotnē tiktu radīta papildus pievienotā vērtība, kas ļautu atdot aizņemtos līdzekļus. Kā piemērus varētu minēt atomelektrostacijas, celulozes un biodegvielas rūpnīcu būvniecību, kas radītu jaunas darbavietas, novērstu līdzekļu aizplūšanu importētās produkcijas apmaksai un nodrošinātu pasūtījumus agonijā esošajā būvniecības nozarē. Lieliska iespēja ir arī investīciju veikšana energoefektivitātes uzlabošanā – sevišķi dzīvojamo māju siltināšanā. Šim nolūkam būtu jāuzbūvē izolācijas materiālu rūpnīca un jāveic daudzdzīvokļu māju siltināšana piespiedu kārtā (pašreizējie īpašnieki par to nespēj vienoties). Speciālistu veiktie aprēķini liecina, ka tādējādi varētu ietaupīt pat vairāk kā pusi no apkurei tērētajiem importētajiem energoresursiem, turklāt darbs Latvijas būvniekiem būtu nodrošināts ilgam laikam.
1.6. Eksporta veicināšanas pasākumi. Eksporta atbalsts ir cieši saistīts ar iepriekš aprakstītajiem ražošanas veicināšanas pasākumiem. Tomēr var izdalīt arī aktivitātes, kas ir specifiskas tieši ārvalstīs realizētās produkcijas apjoma palielināšanai. Ekonomikas ministrijas sagatavotajos priekšlikumos jau iekļauta eksporta kredītu apdrošināšana un valsts finansētu kredītlīniju nodrošināšana caur komercbankām. Plānota arī ekonomisko pārstāvniecību tīkla efektivizēšana, tomēr, cik var noprast no paziņojumiem, paplašināt to nav plānots, kaut gan jaunu pārstāvniecību atvēršana līdz šim neapgūtajos eksporta tirgos būtu ļoti nepieciešama. Līdz šim nav pietiekami izmantotas iespējas, ko sniegtu individuāla pieeja kontaktos ar lielajiem starptautiskajiem ražotājiem, piedāvājot specifiskus nodokļu, juridiskos un infrastruktūras nosacījumus ražošanai Latvijā. Šim nolūkam būtu jāveido speciālas darba grupas no nozaru ekspertiem, kuru uzdevums būtu konkrētu piedāvājumu izstrāde konkrētiem ārvalstu lielražotājiem (savā laikā Latvijā savas ražotnes vēlējušies atvērt daudzi lielie koncerni, bet neelastīgās pieejas dēļ tas nav devis nekādus rezultātus). Attiecībā uz ārējiem tirgiem der atcerēties - lai arī pasaulē pašlaik ir krīze, tieši šādos apstākļos ražotāji un patērētāji visā pasaulē meklē jaunus lētākus piegādātājus. Realizējot visaptverošu ražošanas izmaksu samazināšanas programmu tautsaimniecībā, ir iespēja būtiski palielināt eksporta apjomus pat šādos it kā nelabvēlīgos apstākļos. Galu galā Brīvvalsts laikā lielākais uzplaukums ekonomikā bija tieši tad, kad pasaulē plosījās Lielā Depresija.
1.7. Zinātnes un tehnoloģiju attīstība. Par nepieciešamību attīstīt uz zināšanām balstītu ekonomiku ir muldēts pietiekami daudz, bet diemžēl tas gandrīz nekādus taustāmus rezultātus jaunu vērtīgu produktu veidā nav devis. Aktivitātes šajā jomā būtu jāorientē divos virzienos – nacionālās zinātnes attīstīšanā un zinātnieku un tehnoloģiju pārpirkšanā no citām valstīm. Ja Latvijas zinātne teju 20 gados dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ ekonomikai gandrīz neko nav devusi, tad īsā termiņā šo situāciju neizdosies mainīt. Tāpēc jādomā par finansējuma rašanu ārvalstu zinātnieku un to izstrādāto tehnoloģiju pārpirkšanai un ieviešanai ražošanā. Latvijas zinātnē jāveic pamatīgs efektivitātes audits, lai to atbrīvotu no dažādiem „zinātnes administratoriem”, „pieredzes apmaiņas tūristiem” un bezmērķīgu sociālo „zinātņu” pētījumu veicējiem. Jārada konkrētu rūpniecisko pētījumu nacionālas programmas, kas ļautu izraut Latvijas zinātniekus no ES klasteriem, kuru redītais galaprodukts veicina ES lielvalstu koncernu konkurētspēju, nevis mūsu tautsaimniecības attīstību. Finansējums sociālo zinātņu pētījumiem krietni jāsamazina, koncentrējot to tikai pašu aktuālāko problēmu risināšanai.
1.8. Izglītības sistēmas reformēšana. Izglītības sistēma jāpārorientē no sociālo zinātņu apguves uz eksakto zinātņu apguvi visos izglītības līmeņos. Budžeta finansētās vietas augstskolās sociālo zinātņu studiju programmās jāsamazina līdz minimumam (sevišķi programmās, kurās ir speciālistu pārprodukcija – juristi, ekonomisti, psihologi, komunikatori, politologi u.tml.), atstājot vien dažus desmitus vai simtus valsts finansētu budžeta vietu un koncentrējoties uz sagatavoto speciālistu kvalitāti. Ietaupītie līdzekļi jānovirza budžeta vietu skaita palielināšanai inženierzinātnēs, nepieciešamības gadījumā piesaistot kvalificētus ārvalstu mācībspēkus. Privātajām augstskolām jāpiedāvā izvēle – vai nu tās pārorientējas uz speciālistu sagatavošanu inženierzinātnēs, vai arī tiek slēgtas, lai izbeigtu darba tirgus kropļošanu. Sākot no pamatskolas jāpalielina stundu skaits eksaktajos priekšmetos, izstrādājot īpašas kvalifikācijas celšanas programmas un ieviešot atalgojuma priekšrocības šo priekšmetu skolotājiem. Profesionālās izglītības sistēmā sagatavoto speciālistu skaits jāpiemēro darba tirgus pieprasījumam gan skaita, gan kvalifikācijas ziņā (t.sk. moderna aprīkojuma iegāde profesionālās izglītības iestādēs).
1.9. Administratīvā un standartu sloga samazināšana. Pirms Eiropas Savienības referenduma jau tika izteikti brīdinājumi, ka šīs organizācijas noteikto standartu ieviešana radīs ārkārtīgi strauju izmaksu un cenu pieaugumu Latvijas tautsaimniecībā, jo uzņēmēji būs spiesti veikto investīciju radītās izmaksas iekļaut produkcijas gala cenā, tādējādi samazinot tās konkurētspēju. Dažādu standartu ieviešanas izmaksas pieaugušas arī valsts sektorā, tādējādi atraujot līdzekļus citām budžeta pozīcijām (uzņēmēju atbalsts, infrastruktūras pilnveidošana, sociālās vajadzības u.tml.). Visuzskatāmākais piemērs ir lauksaimniecība, kurā nācās veikt pamatīgas investīcijas vides, labturības un higiēnas standartu sasniegšanai, finansējot tās no kredītlīdzekļiem. Rezultātā produkcijas cenas strauji palielinājās (kaut gan produkcijas kvalitāte diez vai būtiski ir uzlabojusies), un vietējai produkcijai radās grūtības konkurences cīņā ar Rietumu lauksaimniekiem, kas šos standartus jau sen bija ieviesuši. Mersedes ir laba automašīna, bet ja maza lauku veikala īpašnieku piespiež to iegādāties, tad ne tikai veikals jāaizslēdz un māja jāpārdod, bet vēl parādā jāpaliek. Standartus var ieviest tikai atbilstoši ekonomiskās attīstības līmenim. Latvijai būtu jāatsakās no tiem standartiem, kuru atcelšana nerada tiešu un būtisku apdraudējumu videi, darba drošībai vai preču kvalitātei. Tas dotu iespēju samazināt ražotās produkcijas cenas līdz laikam, kad rūpniecībā sāks dominēt produkcija ar augstu zināšanu ietilpību, tādējādi samazinot cenas ietekmi uz konkurētspēju. Paralēli jādomā arī par administratīvā sloga samazināšanu, lai kontrolējošais ierēdniecības aparāts būtu kompetents un koncentrētos uz nopietniem pārkāpumiem (kuru netrūkst), nevis meklētu sīkas formālas kļūdas. Kontroļu apjoms jāsamazina, bet jāpalielina atbildība nopietnu pārkāpumu gadījumos.
2. Nacionālā kapitāla īpatsvara palielināšana:
2.1. Pakalpojumu nozaru atgriešana vietējiem uzņēmējiem. Ja ražošanas sektorā ārvalstu investīcijas vairumā gadījumu ir atbalstāmas, jo līdz ar to parasti tiek rasts produkcijas tirgus ārpus valsts robežām, tad pakalpojumu sektors gandrīz pilnībā ir vērsts uz iekšējā tirgus apkalpošanu, kurš pastāv neatkarīgi no tā, vai tajā darbojas vietējie, vai ārvalstu uzņēmēji. Tieši tāpēc nav nekāda reāla labuma no situācijas, kad lielākā daļa pakalpojumu nozaru Latvijā nonākušas ārvalstnieku rokās. Visu veidu tirdzniecības uzņēmumi, bankas, apdrošināšanas sabiedrības, telekomunikāciju uzņēmumi, dažādu preču importētāji un citi pakalpojumu sniegšanas uzņēmumi veiksmīgi pastāvētu arī tad, ja ārvalstu investīcijas šajos uzņēmumos nebūtu veiktas. Līdz ar to rodas jautājums, kāpēc šīs nozares, kas rada vairāku simtu miljonu latu peļņu gadā, ir atdotas ārvalstnieku apsaimniekošanā, nevis pieder vietējiem uzņēmējiem, kas gūto peļņu lielākā mērā izmantotu dažādu Latvijas ekonomisko, sociālo un kultūras vajadzību atbalstīšanai. Lai problēmu risinātu, ir jāizveido ārvalstu investīcijām atvērto un slēgto nozaru saraksts, vienlaicīgi garantējot tiem ārvalstu ieguldītājiem, kas vietējā tirgū jau darbojas, iespēju noteiktā laikā (5-10 gadi) savas investīcijas no Latvijas izņemt. Paralēli valstij jāgarantē ārvalstniekiem piederošo uzņēmumu vietējai vadībai un darbiniekiem kredīti, kas ļautu izpirkt daļas vai atsevišķus aktīvus no īpašniekiem. Ārvalstu investīciju piesaiste jāturpina pakalpojumu nozarēs, kuras ir vērstas uz eksportu (tranzīts, ienākošais tūrisms, informācijas tehnoloģijas u.tml.).
2.2. Atsevišķu ražošanas nozaru atgriešana vietējiem uzņēmējiem. Ne visas ražošanas nozares ir vērstas uz eksportu, tāpēc ārvalstu ieguldījumi būtu nepieciešami tikai tādos ražošanas uzņēmumos, kas lielāko daļu savas produkcijas eksportē (izņēmums – produkcijas ražošana vietējam tirgum, ja Latvijā nav atbilstošas kvalifikācijas speciālisti, kas to varētu organizēt paši). Nav atbalstāma situācija, ka pat Latvijai tradicionālajā un pārsvarā uz vietējo tirgu orientētajā pārtikas ražošanas nozarē lielākā daļa uzņēmumu pieder ārvalstniekiem. Tāpat rūpīgi jāvērtē arī ārvalstu ieguldījumu nepieciešamība eksportējošās nozarēs, ja tas pārlieku palielina konkurenci uz vietējo izejvielu bāzi – piemēram, kokrūpniecībā dažu milzīgu ārvalstniekiem piederošu gateru atvēršana iznīcināja simtiem vietējo uzņēmēju Latvijas laukos, no kuriem daļa laika gaitā būtu izauguši par pietiekami efektīviem ražotājiem. Minēto ražošanas nozaru atbrīvošanai no ārvalstu kapitāla būtu piemērojama procedūra, kas tika aprakstīta sadaļā par pakalpojumu nozarēm.
2.3. Vietējo uzņēmumu atbalsts valsts iepirkumos. Latvijas uzņēmumiem, kas pieder vietējiem īpašniekiem, būtu sniedzamas īpašas priekšrocības valsts iepirkumu konkursos. Šis jautājums būtu jārisina ar īpašu piedāvājuma cenas koriģēšanas koeficientu palīdzību, kas būtu vienādi vietējiem uzņēmējiem, bet sniegtu tiem priekšrocības salīdzinājumā ar ārvalstniekiem piederošiem uzņēmumiem vai vietēja kapitāla uzņēmumiem, kas piedāvā importētas preces.
3. Starptautiskā statusa sakārtošana:
Valsts suverenitāte un neatkarība tiešām pati par sevi nav smērējama uz maizes (to šī raksta autoram pirms referenduma par iesaistīšanu ES norādīja dažādās diskusijās visā Latvijā), tomēr ir izrādījies, ka zināma sakarība starp patstāvīgu valstisku politiku un materiālo nodrošinājumu tomēr pastāv. Interesanti, ka gandrīz nevienu no iepriekš aprakstītajiem pasākumiem Latvijas tautsaimniecības atdzīvināšanai nav iespējams veikt Latvijai uzspiestās ES likumdošanas ietvaros. Vietējo tirgu nevar aizsargāt, jo ES ir brīva preču plūsma, vietējo uzņēmumu pārņemšanu nevar novērst, jo ir brīva kapitāla plūsma, valsts atbalsta programmas vietējiem uzņēmējiem nedrīkst veidot, jo tas radītu nevienlīdzīgu konkurenci, monetāro politiku nevar mainīt, jo tas kavētu eiro ieviešanu, bet darbaspēks aizplūst, jo ir brīva personu pārvietošanās. Eiropas Savienība ir piesavinājusies gandrīz neierobežotas tiesības regulēt tautsaimniecību, bet nenes nekādu atbildību par šīs uzspiestās politikas sekām. Lielākais, ko šī organizācija pašlaik ir piedāvājusi – aizdevums, kas Latviju ievilks vēl lielākos parādos.
Lai reāli cīnītos ar ekonomiskās krīzes sekām, Latvijai ir divas iespējas – vai nu panākt izņēmuma statusu Eiropas Savienībā attiecībā uz pasākumiem, kas veicami tautsaimniecības atdzīvināšanai, vai arī izstāties no šīs organizācijas, atgūstot savu rīcības brīvību. Pirmajā gadījumā ES būtu jāakceptē sekojoši nosacījumi: 1) lauksaimniecības un pārtikas preču tirgus ir slēgts; 2) ES standartu ieviešana tiek atlikta un notiek samērīgi ar ekonomisko attīstību; 3) Latvijai ir tiesības brīvi noteikt savu nodokļu un subsīdiju politiku; 4) Latvijai ir tiesības brīvi regulēt kapitāla plūsmu; 5) tirdzniecību ar rūpniecības precēm nosaka divpusējs tirdzniecības līgums, kura nosacījumi viegli maināmi atbilstoši ekonomiskajai situācijai. Latvijai ir tiesības ierobežot atsevišķu preču grupu importu, saglabājot kopējās tirdzniecības bilances līdzsvaru (abpusēju izdevīgumu).
Ja minētie nosacījumi netiek akceptēti, jāizmanto iesaistīšanas procesā pieļautie rupjie Satversmes pārkāpumi, lai vienpusējā kārtā savu dalību šajā organizācijā pārtrauktu. Kopējā ekonomiskā, politiskā un militārā orientācija uz Rietumiem (t.sk. dalība NATO) jāsaglabā, bet turpmākās attiecības jābalsta uz divpusējiem līgumiem. Nav šaubu, ka rietumvalstis izmantos visus līdzekļus, lai Latviju tomēr paturētu savā orbītā. Ārējā tirdzniecībā nākotnē jāmēģina vairāk orientēties uz Amerikas, Āzijas un Āfrikas valstīm, jo ekonomiskajās attiecībās ar tām būs mazāk politisku aspektu.
Noslēgumam
Latvijas ekonomikas smagu piezemēšanos nevar novērst, tomēr jāizdara viss, lai mūsu valsts no šīs krīzes pēc iespējas ātrāk atgūtos. Tas prasīs gan drosmi, gan uzņēmību, gan laiku, gan milzīgus līdzekļus. Daudzi pasākumi būs īstenojami tikai pamazām, daļa, iespējams, izrādīsies nerealizējami un noteikti radīsies arī jaunas idejas, jo Latvijas sabiedrība beidzot sāk nopietni interesēties par to, kas mūsu valstī notiek. Tātad ir priekšnosacījumi pozitīvām izmaiņām. Bet pārmaiņas varēs sākties tikai pēc tam, kad būsim saņēmuši sodu par savu līdzšinējo vieglprātību un vienaldzību.
Autors: Ivo Rubīns
