Skandāls saistībā ar SC pasūtīto un ar boļševismu koķetējošo „aptauju”, arī mājieni ar „otras Biškekas” draudiem Latvijai vēl tikai pašā karstumā, taču Kremlim draudzīgie politiķi jau steidz mūsu tautai piedāvāt jaunu “iespēju”, kā valstī esošo ekonomisko krīzi padziļināt vēl neekonomiskākiem paņēmieniem, proti, ar vēlēšanu priekšvakarā izprovocētu ģenerālstreiku jeb SC kampaņai noderīgu mazo revolūciju. Turklāt ar savu pasākumu sinhroni pārklājot Eiroūnijas mērogā akceptētās un pie mums arodbiedrību pieteiktās Eiropas Rīcības dienas akcijas.
Mērķis skaidrs: politiskā atbildība vai rēķināšanās ar sekām - “pie lampiņas”, ka tik uzvaras salūts pēc vēlēšanām spožāks par sauli.

Populisms var būt dažāds. Tas var liecināt gan par spēju uztvert vienkāršo cilvēku noskaņojumu un prasmīgi izmantot, gan, kā šajā gadījumā – neuztvert neko. Precīzāk, neko nejēgt par mūsu tautas pacietības vēsturē briedušām atziņām.
Latviešiem kopš seniem laikiem darbs bijis domāšanas veids - viena no izdzīvošanai svarīgākajām garīguma izpausmēm. Un ne tikai izdzīvošanai, arī priekam un gandarījumam, jo darbs vienlaikus trenē miesu, asina prātu un norūda gribu.
Kāda viedā vārdus citējot, “Darbs – tas ir vislabākais dievkalpojums”. Senajiem baltiem visi rituāli tika veikti ar vienu mērķi – saņemt svētību jaunam dzīves un darba cēlienam. Kodolīgāk - “domas – pie Dieva, rokas – pie darba!”.
Baronu laikos lieliski pratām saglabāt iekšējo brīvību - spītējām liktenim, taču nespītējām darbam. Mūsu senči pat kunga tīrumā gāja dziedādami un pretojās radot, nevis graujot:

„Es izkūlu kunga riju
Ar vītola sprigulīti:
Ja nebirza kungam kauli,
Lai birzt kunga pelaviņas.”

Kad 1918. gadā izcīnījām savu valsti, bija gan nabadzība un krīze, gan politiķu savtīgums un ķildas, gan mēģinājumi postīt tautas veselo kodolu, aicinot uz destruktīviem protestiem un sējot „skrandu proletariāta” domāšanu. Latvijas ekonomiskais uzplaukums trīsdesmito gadu beigās ir labākā liecība tam, ka tautai revolucionāra ārdīšanās forma bijusi nepieņemama. Visdažādākajos apstākļos gudrāko vairums izvēlējies darīt jebkuru darbu savām rokām, nevis demonstrēties svešām rokām izprovocētos dumpjos.
Piemēri no padomju okupācijas laikiem. Skolotāji deficīta apstākļos pa vakariem paši izgatavoja uzskates līdzekļus pasniedzamo mācību priekšmetu kabinetiem, novārgušām kolhoza gotiņām slaucējas pašas nesa savā piemājas zemītē izaudzētos runkuļus. Vidzemes pusē kādam dārzniekam padomju vara atņēma zemi, ko Latvijas Brīvvalsts bij iedevusi par Tīreļpurvā kritušo brāli. Viņa atbilde nebija Molotova kokteilis pagasta veča guļamistabas logā, bet uz šīs zemes paša rokām un uzpotēm radīts milzu augļudārzs. Nevis „Es nedarīšu, jo jūs esat slikti”, bet „Es darīšu, jo jūs tik un tā man to nevarat atņemt!”
Uz ko īsti tauta tiek aicināta ar SC provocēto revolūcjas komiksu? Vai viņi aicina bezdarbniekus nestrādāt vēl vairāk? It kā jau bezdarbniekiem tiešām būtu pamatots iemesls protestēt, vēršoties pret tiem, kuri savu kapitālu izmantojuši sev izdevīgām spekulācijām un nepelnīti greznai dzīvei. Taču streikot jau var tikai tie, kuriem darbs ir. Kas no tā cietīs? Nepelnītajā greznībā ciniski savas kampaņas tālāk shēmojošie oligarhāta spekulanti? Nē. Protests skars tos, kuri, par spīti grūtībām, pratuši neizputēt paši un saglabāt cilvēkiem darbavietas.
Un kā jutīsies to sirdsapziņa, kas apzināsies, ka viņu “revolūcijas” dēļ slimniekam streika diena izrādīsies pēdējā, ka adresāts laikā nesaņems sava uzņēmuma vai ģimenes izdzīvošanai izšķirošu dokumentu, ka daļa šogad tik bagātīgi ienākušās ražas sakritīs vēl lielākā veldrē, ka uzņēmums, kam tieši tai dienā jānokārto liels pasūtījums, to zaudēs?
Ir brīži, kad mēs, latvieši, ejam partizānos, karā, manifestācijās, taču tad tas notiek zem viena karoga, un noteikti ne zem sarkanā. Ja savulaik Lielā Oktobra revolūcija vērsās pret ekspluatatoriem, tad SC mazās revolūcijas režisori ekspluatē jau tā nodullinātos cilvēkus. Un SC poltitiskajā tirgū savu elektorātu ir gatavs pirkt kaut par asins naudu, ko apliecina mājiens ar Biškeku.
Kāpēc tik maigi uz Eiropas Rīcības Dienas sakritību ar SC mazo revolūciju reaģē Krīgers, rādīs laiks. Bet varbūt arī arodbiedrības mainās līdzi klimatam un jau pūš tik zināmajā Kremļa "sociālā taisnīguma" pionieru taurītē?
Latvijas budžu stunda liekas situsi. Ko darīsim mēs, latvieši? Vai paliksim iepriekšējā amēbiskajā dalījumā, pieplokot tiem, kuru iestāstīšanai lielākais budžets? Vietējais oligarhāts zina, ka īsākais ceļš pie peļņas ir Latvijas tālākas pārdales deleģēšana nesalīdzināmi astronomiskāk domājošo Krievijas oligarhāta virzienā. To tēlos un skaņās uz jūras fona lieliski ilustrēja arī Jaunā Viļņa konkursanti no latviešu vērotāju vides, neslēpjot no latviešiem savu krievu (VIP) galdiņu cenas.
Vai, atbalstot SC provokācijas, turpināsim šķelties šādai Latvijas nākotnei? Vai tomēr sasprindzināsim tautas kopējo atmiņu un kaut aiz cieņas pret Latvijas valsti dibinājušo ideāliem un Atmodas upuriem apvienosimies zem viena - sarkanbaltsarkanā karoga? Bez sirpju un āmuru skaldošajām un joprojām valdošajām pagātnes brošām “sociālā taisnīguma” ietvarā.


Imants Parādnieks /latvietis/
Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK
10. Saeimas deputāta kandidāts Zemgales vēlēšanu apgabalā