Izeja no krīzes ir jautājums par latvisku Latviju

Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir viszemākais Eiropas savienības dalībvalstu starpā. Tāpēc Saeimai un valdībai būtu pirmkārt jārūpējas par tautsaimniecības attīstību! Lai celtu iedzīvotāju ienākumus, jāļauj uzņēmumiem ražot vairāk preču un pakalpojumu. Lai celtu tautas labklājību, daudz lielāka daļa no iekšzemes kopprodukta jāparedz veselībai, izglītībai un ceļiem. Diemžēl pašreizējā valdība finansējumu šīm nozarēm patvaļīgi samazinājusi – tagad tas ir krietni mazāks, nekā vajadzīgs izglītības un veselības iestāžu turpmākai pastāvēšanai, kā arī ceļu sabrukuma apturēšanai. Jāatgādina, ka tieši no tautas labklājības prasībām būs atkarīgs tas, vai latvieši paliks Latvijā un vai aizbraukušie atgriezīsies.

Ja turpināsies nesaudzīga un mehāniska budžeta apcirpšana, neko neieguldot izglītībā, veselībā, ceļu infrastruktūrā, uzņēmējdarbības attīstībā, tad arī turpmāk ik gadus dzimteni pametīs desmitiem tūkstošu ģimeņu, kam šeit laupītas pēdējās iztikas iespējas. Lai pārvarētu krīzi, valdībai visas pūles jāveltī šo jautājumu risināšanai, jo nedrīkst pasliktināt to cilvēku stāvokli, kuŗi Latvijā strādā un maksā nodokļus. Vienlaikus tomēr jānodrošina cilvēka cienīgi apstākļi pensionāriem un ģimenēm, kas audzina bērnus. Ķīniešu un filipīniešu aicināšana aizbraukušo latviešu vietā ir prettautisks risinājums. Tāpat taču rīkojās arī padomju režīms, lai iznīcinātu latvisku Latviju! Nosodāma ir ciniskā ironija, kas izskanējusi no valdības aprindām, sak’ lai tik braucot prom tie, kas esot braucēji, palikušajiem būšot vairāk darbavietu… Tas izklausās kā franču aristokrātijas bezatbildības pirms revolūcijas, kas esot teikusi: „Pēc mums kaut ūdens plūdi…”

Ieguldījumi tautas labklājībā ir obligāti pat krīzes laikos

Iekšzemes kopprodukta pieaugums vēl nebūt negarantē tautas labklājību un cilvēka cienīgu dzīvi visiem, ja valdībai ir prettautiska vai bezatbildīga politika. Ekonomists Amartja Sens 1998.gadā saņemdams Nobela prēmiju teica, ka tautas labklājību negatīvi ietekmē vesela rinda nepietiekami novērtētu apstākļu – energoresursu dārdzība, noziedzības izplatība, atšķirību palielināšanās starp bagātajiem un trūcīgajiem, kā rezultātā trūcīgākie top izstumti no līdzdalības politisko lēmumu pieņemšanā un nespēj aizstāvēt savas intereses. Sens norāda, ka ekonomiskās attīstības uzdevums ir novērst to, kas cilvēkiem laupa iespējas veidot pašiem savu dzīvi pēc saviem ieskatiem.

Dažās jaunattīstības valstīs ekonomikas pieaugums bijis bez tautas attīstības. Labumi, tajā skaitā ārvalstu palīdzība, šādās valstīs paliek šauras kliķes rokās. Kliķes saviem cilvēkiem privatizē ienesīgākos valsts uzņēmumus un amatus, un maksā likumdevējiem par tādiem likumiem, kas viņus pasargā no tautas prasībām. Šādas kliķes orientējas uz ārvalstu atbalstu – finansiālu un „morālu”, lai ierobežotu pašas savu pilsoņu protestus pret bezatbildīgu valsts vadību. Ja parādās nauda budžetā, šādas valstis steidz visu tērēt gigantisku monumentu būvei, bruņojuma iegādei un citiem pasākumiem, kas neuzlabo darba ražīgumu tautsaimniecībā un neveicina valsts konkurētspēju ārējā tirgū, tātad nenāk par labu tautas attīstībai. Šāda Vidusāzijas modeļa iezīmes diemžēl pamanāmas arī Latvijā.

Jāuzsver, ka prettautiska ir politika, kas ekonomikas pieaugumu vienkārši apēd, nomaksā parādos vai aizpludina ārzonas kontos, bet neveic pietiekamus ieguldījumus tautas attīstībai. Veselības un pensiju sistēmas pakāpenisks sabrukums Latvijā ir sācies, un tas ir kliedzošākais prettautiskas politikas piemērs. Jāatgādina, ka tautas labklājība līdztekus naudai atkarīga no nemateriāliem faktoriem - piesārņojuma, noziedzības, migrācijas, utml. Latvijas valdībai būtu jāsaprot, ka šīs problēmas prasa nepārtrauktu uzmanību un vienreiz sarakstīts likuma papīrs pats par sevi vēl neko neatrisinās. Valdībai jāzin, kas notiek valstī un ar piemērotiem pasākumiem jau iedīglī jāaptur situācijas pasliktināšanās.

Jāatīsta reālā ekonomika - ar finanšu stabilizāciju būs par maz

Svarīgi, lai valdība gan bankām, gan sabiedrībai varētu dot pārliecību, ka ekonomika pieaugs, nevis saruks valdības politikas rezultātā. Ja visi gaidīs lielu bezdarbu un zemus ienākumus, tad krīze turpinās padziļināties - gluži kā tas notika Rietumeiropā 1973.-1974. gadā, kad strauji cēlās naftas cenas.

Nenoliedzami, makroekonomiskā stabilitāte, proti, zema inflācija un mazs budžeta deficīts var radīt labvēlīgu vidi tautsaimniecības attīstībai. Tomēr, lai no finanšu stabilitātes būtu labums uzņēmumiem un iedzīvotājiem, nedrīkst aizmirst arī par dažām citām svarīgām prasībām:

ekonomiski pamatotu valūtas kursu,

finanšu tirgus organizāciju saskaņā ar tautsaimniecības attīstības līmeni,

ārējā parāda līmeni un noteikumiem tādā apjomā, ko budžets, uzņēmēji un mājsaimniecības spēj pavilkt.

Nodokļu politikai jāsaskan ar valsts politikas mērķiem. Matemātiska un mehāniska nodokļu celšana, lai nomaksātu parādus bankām, saskaņā ar ekonomikas teoriju ir pasākums, kas draud ar inflācijas pieaugumu un līdz ar to – pretēji cerētajam - var pat ievērojami apdraudēt valsts makroekonomisko stabilitāti! Tas var tikai palielināt ēnu ekonomiku. Pie zemiem ienākumiem iespējams, ka jau ar pašreizējām nodokļu likmēm Latvija sasniegusi līmeni (uz t.s. Lafera līknes), kad turpmāka nodokļu celšana var nepalielināt, bet mazināt budžeta ieņēmumus… Turklāt darbaspēka aplikšana ar lieliem nodokļiem var mazināt vēlmi strādāt un samazināt darba ražīgumu.

Vienotība savā vērtību deklarācijā diemžēl ierakstījusi, ka pēc vēlēšanām jāturpina Dombrovska stabilizācijas politika, bet nekas nav teikts piemēram, par ekonomikas attīstību ārpus Rīgas. Iekšzemes pieprasījums pēc iekšzemes precēm un pakalpojumiem tomēr ir ārkārtīgi svarīgs izejai no krīzes, tāpēc tas būtu jāstimulē. Te jādomā ne tikai par investīcijām ceļu infrastruktūrā, bet arī par to, kā pārdalīt ienākumus sabiedrībā par labu tiem, kas nav bagāti. Šis ir viens no veidiem, kā stimulēt iekšzemes pieprasījumu un līdz ar to arī tautsaimniecības attīstību. To var panākt, piemēram, paceļot pensijas. No kādiem avotiem to finansēt? No tā, ka valstī paliek un strādā tās pilsoņi, no tā, ka palielinās darba ražīgums un budžetā ir vairāk ieņēmumu! Bez tam var aplikt ar nodokļiem piemēram luksa preces. Turklāt jāliek vērā, ka taupības pasākumi nav nesavienojami ar atvieglotiem aizdevumiem priekš konkurētspējīgiem projektiem prioritārās nozarēs!

Elementāra ekonomikas teorija saka, ka valsts budžeta galvenais uzdevums nav vis iekasēt līdzekļus valdības tēriņiem, bet gan labvēlīgi ietekmēt tautsaimniecības attīstību! Šo ābeces patiesību ekonomikas teorijā Latvijas valdība līdz šim ignorējusi, kaut arī par to atgādina pašas bankas, piemēram Swedbank pētījums, kas publicēts šā gada pavasarī. Tātad - ja kādai valstij - kā šobrīd Latvijai - vienlaicīgi ir liels ārējais parāds un liels bezdarbs, tad ar finanšu un budžeta politikas manipulācijām vien nepietiks, ir vajadzīga tautsaimniecības attīstības politika konkurētspējas celšanai.

Pamats konkurētspējīgai tautsaimniecībai - zinātne un enerģija

Diemžēl jau pagājuši laiki, kad uzņēmējiem varēja aizmālēt acis ar saukļiem par lētu un kvalificētu darbaspēku, kas tā vien drūzmējas Latvijā un gaida ārzemju investorus.

Nobela prēmijas laureāts Saimons Kuznets konstatējis, ka mūsdienās ekonomikas pieaugums atkarīgs no tā, cik labi ražošanā izmanto zinātnes sasniegumus. Savukārt Pasaules bankas statistika liecina, ka valstīs ar lieliem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju ir arī liels enerģijas patēriņš tautsaimniecībā uz vienu iedzīvotāju. Latvijai tāpēc jāparedz pietiekamas valsts investīcijas par labu zinātnei un enerģētikai visā valsts teritorijā. Valsts investīcijas rāda perspektīvus ieguldījumu virzienus arī privātajam kapitālam. Uzņēmēji ieguldīs naudu tur, kur redzēs valdības ieinteresētību un garantijas. Attīstāmos reģionos (piemēram, Latgalē) prioritārām nozarēm (piemēram, atjaunojamai enerģijai) jāpiesaista iekšzemes un ārzemju kredītresursi. Īstermiņa taupības politikai jābūt saskaņotai ar vidēja un ilga termiņa attīstības politiku.

Ekonomikas ministrija diemžēl pagaidām nav sasniegusi nekādus konkrētus rezultātus jauno tehnoloģiju veicināšanā un Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas celšanā. Ministrijas kūtrumu ļoti negatīvi vērtē pašu uzņēmēju organizācijas. Ekonomikas ministrija bez tam aplami ierosina ņemt nost līdzekļus fundamentāliem pētījumiem, lai palielinātu finansējumu pielietojamiem pētījumiem. Fundamentālā zinātne, kas neapkalpo konkrētas vajadzības, taču ir tā, kuŗai pateicoties vispār var būt zinātnes un tehnikas progress! Fundamentālo pētījumu sasniegumi nav plānojami pēc birokrātijas principiem, bet tie kalpo kā infrastruktūra - augsts zinātnes vispārējais līmeni nodrošinās arī augstu tehnoloģijas līmeni ražošanā! Latvijā zinātnes un pētniecības izdevumu līmenis jau tik un tā ir viens no viszemākajiem Eiropas Savienībā. Nepietiekams finansējums zinātnei ir viens no svarīgiem iemesliem, kāpēc iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir tik zems!

Kamēr vien Latvijas augstskolas nevarēs sagatavot tautsaimniecībai vajadzīgos speciālistus vajadzīgā līmenī, nav jābaidās izmantot ārvalstu speciālistus – padomdevēju, nevis vadītāju lomās! Ārvalstu speciālistu padoms būtu īpaši vajadzīgs, lai veidotu iekšzemes kredīta sistēmu Latvijā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas tiem ļautu ieviest ražošanā inovatīvas tehnoloģijas.

Ekonomiskā politika nedrīkst kaitēt nacionālajām interesēm

Ļoti nopietni jādomā arī par to, lai cenšoties atdot pēdējo grasi ārvalstu aizdevējiem, netiktu patvaļīgi saceltas kadastrālās vērtības un nekustamā īpašuma nodokļa likmes, jo tas draud ar sūri grūti pelnītā mājokļa atņemšanu vēl daudziem desmitiem tūkstošu latviešu ģimeņu. Jāļauj latvietim turēties pie sava kaktiņa, pie sava stūrīša zemes, kas ir visa latviskuma pamats! Pat krīzes laikos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Rietumeiropas valstis mājokļa jautājumiem veltīja vislielāko vērtību, un vēl aizvien turpina to darīt. No tā tad arī jāmācās Latvijas valdībai.

Ir arī lietas, no kā piesargāties, izmantojot ārvalstu speciālistu pakalpojumus – nedrīkst veicināt Latvijas uzņēmumu pāriešana ārvalstu īpašumā (piemēram, akciju kontrolpaketes pārņemšanu), jāpārskata likumdošana, kas to līdz šim pieļāvusi visai plašos apmēros. Jāmācās no Lietuvas, kas nevis atdod ārvalstniekiem stratēģiski svarīgus uzņēmumus, bet piesaista tiem investorus. No nacionālo interešu viedokļa kategoriski nepieļaujama šajā krīzes situācijā būtu peļņu nesošu valsts uzņēmumu privatizācija. Ja vien paši latvieši to necentīsies panākt, tad arī Starptautiskā valūtas fonda aizdevēji to neprasīs. Latvenergo privatizācija jānoņem no politiskās dienaskārtības uz visiem laikiem. Jāievēro, ka paši uzņēmuma darbinieki noraida privatizāciju kā nepieņemamu. Šis ir spilgts piemērs tam, ka tauta izjūt atbildību par savas valsts likteni, par savu ekonomisko neatkarību daudz lielākā mērā, nekā politiķi un ierēdņi.

Visvairāk Latvijā tomēr šobrīd samilzusi banku problēma. Banku sistēma ir viens no galvenajiem institucionālajiem priekšnoteikumiem ekonomikas attīstībai. Latvijas liberāli orientētās valdības mēdz pastrīpot, ka netraucēta ārvalstu banku darbība Latvijā sagādāšot visus vajadzīgos līdzekļus no ārvalstīm priekš ieguldījumiem Latvijas attīstībai. Šāda recepte teorētiski patiešām derētu valstīm ar zemu ienākumu un uzkrājumu līmeni, kam trūkst līdzekļu kapitālieguldījumiem. Tomēr tas iespējams pie viena svarīga noteikuma: Eiropas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas 1976.gada vadlīnijas transnacionālām korporācijām liek respektēt to valstu politikas nostādnes, kuŗās šie starptautiskie uzņēmumi darbojas! Tātad, ja Latvijas valsts vēlas attīstīt ekonomiku, bet bankas tam rada mākslīgus šķēršļus, valstij ir jādomā par to, kā pareizi regulēt šo nozari un atjaunot tautsaimnieciski veselīgas attiecības starp valsti un bankām.

Laba pārvaldība nozīmē labi kontrolēt bankas

Augsti izglītotie valdības speciālisti, aizstāvēdami ārvalstu banku intereses, acīmredzot nebūs ņēmuši vērā ābeces patiesību (pētnieku secinājumu): ja valstī ir stabila finanšu sistēma, ko vada pašu valsts pilsoņi, tad valstij ir labas izredzes uz ekonomikas attīstību. Ja turpretim – gluži kā Latvijā - šo nozari jau kopš neatkarības atgūšanas pārņēmuši ārzemnieki un ja pašmāju bankas ir vājas, bet banku regulēšana nav efektīva, tad krīzes var sekot viena otrai. Krīžu rezultātā valstij vajadzīgais kapitāls vairs nav pieejams. Šīs elementārās atziņas lasāmas piemēram, Pērkinsa, Radleta un Lindauera mācību grāmatā „Attīstības ekonomika.”

Minētā mācību grāmata par ekonomikas attīstību bakalaura studentiem skaidro, ka „tajās valstīs, kur valda ekonomikas attīstībai naidīgu interešu pārstāvji, attīstības priekšnoteikums ir – nobīdīt pie malas šādus vadoņus ar visiem viņu atbalstītājiem. (Par laimi tomēr vairums trešās pasaules valstu valdību vēlas attīstīt, nevis ierobežot iekšzemes ekonomiku.)”

Prasīt bankām, lai tās turpmāk sniegtu pārskatus kontroles institūcijām reizi ceturksnī, ir ļoti kusls un birokrātisks surogāts efektīvas kontroles vietā. Diemžēl Latvijas valdība pagaidām aprobežojas ar šādu formālu ķeksīšu pievilkšanu problēmām. Bankām vispirms jāliek saprast, ka Latvija nav slaucama govs, kas tām reizē garantēs lielu peļņu un ģenerēs neierobežotu skaidras naudas plūsmu (likviditāti.) Šķiet, ka jau skolā ekonomikas un biznesa pamatu stundā bērniem māca to, ka liela peļņa un liela likviditāte vienlaicīgi nav iespējama. Banku biznesa pamatā ir risks, par ko tās iekasē procentus no klientiem, tāpēc nepieņemama no ekonomikas teorijas viedokļa ir jebkuŗa valdības politika, kas visu risku noveļ uz savu pilsoņu – banku klientu pleciem, bieži atņemot tiem mājokli un iztikas iespējas.

Raksta turpinājumā aplūkosim iespējamos attīstības politikas virzienus un risinājumus. Šajā nolūkā vēl arī centīsimies noskaidrot, ko ar strukturālām reformām saprot Latvijā, un kā šī izpratne atšķiras no attīstīto Rietumvalstu pieejas.

(Turpmāk vēl)

Jens Zvirgzdgrauds,
Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK kandidāts Nr.5 Zemgales vēlēšanu apgabalā