Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Konstantīns Pupurs: Nedaudz par sevi
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2010-08-04

    Konstantīns Pupurs: Nedaudz par sevi

    Beidzot esmu atpakaļ Latvijā! Brīžiem pat grūti noticēt, ka tik ilgu laiku esmu pavadījis ārpus dzimtenes. Šķiet, ka vēl vakar iekāpu vilcienā "Rīga- Maskava" (toreiz no Latvijas vēl nebija tiešas satiksmes uz ārzemēm) un pēc dažām minūtēm kopā ar māti smagu sirdi atstāju savu Dzimteni Latviju. Atstāju, lai vairs nekad neatgrieztos (vēl dažas dienas pirms savas aizbraukšanas man to pilnīgi atklāti pateica VDK darbinieks). Nekad? Jā, tik tiešām, toreiz es, mani radi un lielākā daļa no maniem draugiem tā arī domāja. Tas notika 1988.gada 11.jūlijā, man bija 22 gadi un tas notika vēl tad, kad mums nebija ne LNNK, ne Tautas Frontes, nedz arī mūsu nacionālās simbolikas.

     

    Tagad psiholoģiskā ziņā man nav viegli. Tāds iespaids, ka mūsu uzvaru, neatkarību, mūsu toreizējo vienotību kāds krāpnieks bezkaunīgā veidā no mums visiem ir nozadzis, bet mūs pašus nostādījis pabērnu un vergu lomā. Ļoti grūti un bezgala sāpīgi apzināties, savām acīm novērot visu, kas pa šiem 20 gadiem ir noticis ar mūsu zemi un tautu. Kāda neredzama roka posta tautas pamatvērtības, pakāpeniski un neatlaidīgi iznīcina gadsimtiem izveidotus tikumus un tradīcijas, visās jomās izposta valsts bagātības. Skumji apzināties, ka mūsu Latvija mums vairs nepieder, nepieder latviešu tautai, ka mūsu eiropeiskā civilizācija tuvojas savām beigām, pēdējā laikā pat ļoti straujā gaitā. Protams, es domāju, ka katram kaut cik domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka tas viss nenotiek haotiski un nejauši, bet pēc kāda rūpīgi izstrādāta plāna!

    Un tagad ir jautajums: "Ko darīt? Kā var apturēt šo mūsu kultūras un tautas iznīcināšanas procesu?" Mēs daudz ko varam - katrs no mums atsevišķi un visi kopā kā viena komanda. Pirmām kārtām ir jāapzinās, kas mēs esam, kādas ir tās vispārcilvēciskās, garīgās un nacionālās vērtības, uz kurām balstās mūsu pašu un valsts labklājība un iekšējā harmonija. Tad ir jāmeklē cilvēki, kas domā tāpat vai līdzīgi, jāapvienojas, jāveido saikne, kuru nav iespējams nevienam nedz pārcirst, nedz salauzt un no kuras izaugs tas spēks, kas būs spējīgs stāties pretim jebkuram ļaunumam un netaisnībai, pacels tautas pašapziņu un piederību šai valstij.

    Es personīgi esmu izdarījis savu izvēli un tā ir partija "Visu Latvijai"! Jauni, enerģiski, zinoši un nekorumpēti cilvēki, tādi kā Raivis Dzintars, Jānis Iesalnieks, Imants Parādnieks, Dace Kalniņa un daudzi citi, kas godprātīgi un pašaizliedzīgi dara savu darbu katrs savā vietā un visi kopā kā viena liela ģimene. Bet pats galvenais, visiem šiem cilvēkiem neviltoti rūp Latvija un tās tauta. Es te nemētājos ar skaļām un glaimojošām frāzēm, jo pats esmu bijis klāt daudzos pasākumos un personīgi pazīstu dažus cilvēkus nu jau vairākus gadus no tā laika, kad vēl nebija izveidota partija, viņi runā tikai par lietu un savus vārdus apliecina ar darbiem.

    4.jūlijā mūsu partija kopā ar TB/LNNK izveidoja kopējo nacionālo bloku, kas startēs Saeimas vēlēšanās ar vienu sarakstu. Bieži vien no līdzīgi domājošiem tautiešiem var dzirdēt asu kritiku, ka lūk: „agrāk es domaju balsot par VL, bet pēc viņu apvienošanās ar TB/LNNK vairs to nedarīšu”. Vai arī: „man ļoti simpatizē jūsu idejas un nostāja, bet jūsu partijā man nepatīk atsevišķi cilvēki, tāpēc šoreiz nebalsošu vispār”. Manuprāt, tā ir diezgan egocentriska nostāja, no kuras gala rezultātā var vinnēt mūsu oponenti un nelabvēļi.

    Ja kādam ir tādi paši uzskati un nostāja kā VL biedriem un atbalstītājiem, ja kādam tie uzskati mazliet velk uz kreiso vai labo pusi vai dažas nianses atšķiras no Nacionālās Apvienības programmas, uzskatu, ka šiem cilvēkiem ir jābalso tomēr par mūsu sarakstu, jo balsot taču var dažādi un, proti, ja kāds uzskata, ka sarakstā esošais kandidāts nav pelnījis uzticību, tad to vienkārši var izsvītrot no saraksta, savukārt, tiem kandidātiem, kas vieš jūsu uzticību, klāt var pielikt plusiņus. Ja Jums sāp Latvijas un mūsu tautas liktenis, balsojiet par mums. Atsevišķi cilvēki, kas kādam vairs nav simpātiski, vai kļūdas, kuras kāds ir pieļāvis, nav attaisnojums, lai nebalsotu par VL/TB/LNNK. Atcerieties, jūs, pirmām kārtām, balsojiet par ideju un par Latvijas un tās tautas nakotni!

    Pēc savas atgriešanās Dzimtenē, teikšu atklāti, es nebiju domājis aktīvi iesaistīties politikā. Domāju, ka dzīvošu mierīgi, godprātīgi darīšu savu darbu, bet pārējo, kas notiek Latvijā, novērošu no malas. Bet vai tā var, ja kādam ir lielas sāpes par savu Tēvzemi? Es domāju, ka ne! Pēc četriem šeit pavadītajiem mēnešiem es vairs negribu būt novērotāja lomā, jo kā gan var saukties par patriotu, ja domā tik vien, kā par savu vēderu? Tāpēc pirmo reizi savā mūžā es piekritu startēt 10. Saeimas vēlēšanās un tieši VL/TB/LNNK Rīgas sarakstā, līdz ar to es domāju, ka cilvēkiem ir visas tiesības zināt, kas es esmu, zināt manu biogrāfiju un līdz ar to īsumā arī manu dzīves stāstu, proti:

    Esmu dzimis Rīgā, 1964.gada 5.martā. 1981.gadā pabeidzu Rīgas 66.vidusskolu. No 1981. līdz 1983.gadam dienēju Padomju armijā, no 1983. līdz 1986.gadam studēju Maskavas Vēstures un Arhīva institūtā. 1986.gadā par pretvalstisku aģitāciju un propogandu tiku izslēgts no šīs mācību iestādes. 1986.gada rudenī iestājos Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātē. No 1987.gada aktīvi darbojos Vides Aizsardzības Klubā.

    1987.gada 14. jūnijā kopā ar " Helsinki-86" grupas biedriem piedalījāmies pirmajā pretpadomju demonstrācijā Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Gada beigās oficiāli iestājos Cilvēktiesību Aizstāvēšanas grupā "Helsinki-86" (biedra karte # 10). No 1988.gada pārstāvēju grupas intereses Sabiedrisko Organizāciju Padomē, kas tanī laikā pildīja funkcijas kā neliels “parlaments” visām neformālām, kā arī formālām organizācijām Latvijā.

    1988.gada 14.jūnijā kopā ar savas grupas biedriem Staļina terora upuru piemiņas mītiņā un demonstrācijas laikā organizējām sarkan-balt-sarkanā karoga pacelšanu, biju pirmais, kurš 1988.gada 14.jūnijā pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē iznesa (neskatoties uz vairākiem mēģinājumiem no oficiālās varas puses apturēt šo gājienu) mūsu nacionālo karogu cauri visai Rīgai no Brīvības pieminekļa līdz pat Brāļu kapiem. Tanī dienā aiz mūsu karoga gāja vairāki simti cilvēku. Dažas dienas vēlāk man un manai mātei PSRS vara atņēma Padomju pavalstniecību un lika pēc divām nedēļām atstāt valsti uz neatgriešanos.

    1988.gada 11.jūlijā izbraucu no Padomju Latvijas. No 1988.gada līdz 1990.gadam uzturējos Rietumeiropā, aktīvi piedalījos trimdas latviešu politiskajā darbībā un kultūras dzīvē, bet vēlāk - 1990.gadā - izceļoju uz ASV. Līdz 1995.gadam ASV darīju dažādus mazkvalificētus un mazatmaksātus darbus (strādāju slimnicā par sanitāru, būvēju mājas, cepu hamburgerus McDonaldā, biju pat matrozis Meksikas līcī ASV tirdzniecības flotē utt).

    1999.gadā ar bakalaura grādu vēsturē pabeidzu Massachusetts Universitāti Bostonā (UMASS), vienlaikus strādājot pie ASV Muitas un Imigrācijas departamentiem, kā Masachusetts pavalsts sabiedrisko attiecību pārstāvis. Tanī pat laikā pildīju arī dažādus uzdevumus no Katoļu Labdarības organizācijas kā Massachusetts pavalsts veselības un sociālās aprūpes pārstāvis. 2003.gadā ar maģistra grādu (maģistra darba tēma - “Krievijas un PSRS republiku attīstība pēc Padomju Savienības sabrukuma”) absolvēju Londonas Ekonomikas un Politisko zinātņu skolu (LSE).

    2004.gadā kā apakšvirsnieks iestājos ASV Kara flotē un 2007.gadā, nepārtraucot dienestu, saņēmu Amerikas Armijas leitnanta pakāpi. No 2007. līdz 2008.gadam dienēju Ņūhempšīrā, Teksasā un Arizonā, bet no 2008. līdz 2010.gada februārim dienēju Irākā un Vācijā. Sava dienesta laikā esmu saņēmis vairākus apbalvojumus un medaļas. Pašlaik stažējos Rīgas Pašvaldības Policijā.

    Dievs, Svētī Latviju!

    Konstantīns Pupurs
    CTAG Helsinki-86, "Visu Latvijai!"
    Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK kandidāts Nr.6 Rīgas vēlēšanu apgabalā


    Ievietotāja profils | Komentāri (18)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook