Personības izaugsme ir ļoti garš ceļš. Nemaz nerunājot par mākslinieka personību. Ceļš ir ļoti dažāds, pat izejas punkts katram mums ir savs - ģimene, draugi, skola. Tomēr pastāv arī daudz kopīgo lietu. Personība veidojas kombinējoties vairākiem faktoriem, tie ir: griba, talants un tikums (visplašākajā šī vārda nozīmē). Apbrīnes vērti ir to cilvēku likteņi, kuri apvienojot šos trīs faktorus atrod sevi, nevis izveidojas par to, ko vēlas abstraktu ilūziju vadīti. Mākslinieka ceļam jābūt tieši tādam - uz iekšu vērstam, lai pēcāk varētu gūt dodot.

Vārdu „mākslinieks" definēt mūsdienās ir nereāli, tomēr es pieturēšos pie uzskata, ka tas ir cilvēks, kura talants ir pietiekams, lai viņš varētu radoši strādāt tā, lai liktu citiem pievērsties darbā izteiktajai domai - diezgan plašs definējums, bet pie tā pieturēšos šajā rakstā. Mākslinieka loma ir nenovērtajama jebkurā sabiedrībā, tādēļ rodas jautājums - ko viņš tādu dara? Uzskatu, ka mākslinieka dvēsele jūt apkārtējos garīgos strāvojumus, viņam atliek izvēlēties vai viņš šiem strāvojumiem sekos, vai tieši pretēji norādīs, kas un kādas ir pieļautās kļūdas. Īsts mākslnieks nenodosies tukšai apcerei, viņam vienmēr būs kāds vēstījums.

Izejot no šī punkta, vēlos piebilst, ka mākslinieks ir mūžīgais ceļotājs. Nīče liek pravietim Zaratustram teikt: „Es esmu ceļinieks un kalnos kāpējs, (..) es nemīlu līdzenumus, un šķiet, ka es nevaru ilgi mierā sēdēt.". Jēdziens „nemiera gars" šajā gadījumā ir attiecināms uz mākslinieku. Māksliniekam ir jābūt garīgam cilvēkam, tāds viņš ir pēc definīcijas - gars māksliekā ir daudz svarīgāks par „veselo saprātu". Viņš, kāda iekšējā saprāta vadīts, rada tēlus, kas varbūt pat viņam pašam nav saprotami, bet tie ir universāli piemēroti jebkuram apziņas līmenim, tie ir tēli, kas var pat neuzrunāt mākslieku, bet iedvesmo apkārtējos. Lūk, šāds cilvēks ir Elizabete (šeit sīkāk) Manās acīs, viņas ceļš uz personību tagad tikai ir sācies, kaut gan galamērķis vēl nav redzams. Viņa nav vēl mākslinieks, bet par tādu neatlaidīgi top. „Nemiers", kas iekšā vārās bieži mākslinieku var pataisīt par savrupu cilvēku, Elizabetei pagaidām tas nedraud - bet norobežošanāš no apkārtnes, dzīvošana savā iekšējā pasaulē vien var novest pie mākslinieka sūtības pazaudēšanas. Mākslinieks var būt nesaprast, viņš var sajust (pat izveidot) garīgus strāvojumus, kas vēl tikai būs, bet viņš nekad nevar dzīvot iluzoru dzīvi vien. Tad mākslinieks ir kļuvis par „būtni", kura ir pelēki neizteiksmīgs tēls ar koši idejiskās krāsās uzkrāsotām lūpām.

Agresivitāte, un novitāte, kas māksliniekam liek uzkrāsot šīs lūpas ir svarīga. Bet tām ir jābūt netikvien pareizā krāsojumā, tām jāmirdz no Idejas. Un šai idejai ir jākļūst par būtību, kādēļ viņš dzīvo un strādā. Tad cilvēki pamanīs arī māklsinieku ar viņa dabu, kas būs dzīva pateicoties tiešai saknei ar REĀLO IDEJU pasauli. Gunars Janovskis savā romānā „Balsis aiz nekurienes" rakstīja, ka mēs esam tāda dzejnieku tauta - ikviens no mums sirdsdziļumos ir mākslinieks, radoša personība, bet tai ir jāļauj izaugt. Ļaut dvēselei lidot.

Jozefs Knehts saprata savas zemes unikalitāti no pārējās ārpasaules, kad ieraudzīja, kas notiek ar radošu personību ārpasaulē - tā degradējas ātrāk kā jebkurš cits indivīds. Stingra savas esības apziņas, stingra pārliecība par savu ideju uzbūvē mākslinieka dvēselei drošu ceļu uz savu BŪTĪBU.