Nu kuram gan negribētos pamosties un pamanīt, ka pa nakti notikušas būtiskas pārmaiņas! Valsti vada godīgi valstsvīri, ekonomika plaukst, noziedznieki - aiz restēm.
Sasodīti maz ir to, kas apzinās, ka sociāliem procesiem, gluži kā kustībā esošiem fiziskiem ķermeņiem ir sava inerce, to, ka būtiskas pārmaiņas var notikt tikai ilgstoši uzkrājoties priekšnosacījumiem.

Kādēļ par to vispār vērts domāt un rakstīt? Tādēļ, ka tuvojas vēlēšanas un cilvēku vairākumam raksturīgas gaidas pēc dzīvē neiespējama scenārija - atnāks „politiķis x" un viss mainīsies. Skumjākais, ka vairākums neizprot, cik būtisks ir ilgstošs un mērķtiecīgs darbs, rosinot pozitīvas pārmaiņas, to, ka šodienas īstenība ir summa mūsu iepriekšējo dienu darbiem, nedarbiem un bezdarbībai.
Ja vēlamies redzēt Latviju kā valsti, ar kuru varam lepoties, tad jāsaprot, ka jau šodien ir jāsāk mērķtiecīga virzība uz šādu lietu kārtību; saimniecībā, politikā, kultūrā un izglītībā. No savas pieredzes un vērojumiem šodienā un vēsturē, varu apgalvot, ka neviena nopietna sociāla procesa ierosināšana un aizsākšana nav iespējama ātrāk kā 10 gados. Tas nozīmē, ka, ja vēlamies, lai ap 2020.gadu mēs ar gandarījumu konstatētu, ka lietas iet pareizā virzienā, darbs jāsāk jau šodien. Tāpēc vēlams sev uzdot dažus jautājumus;
- Vai apzinos, ka esmu cieši saistīts ar cilvēkiem un visu notiekošo man apkārt?
- Vai daru kaut ko, kas ir nesavtīgs un vērsts uz kopējām interesēm?
- Vai izprotu, ka nekad nebūs identisku cilvēku, un ir svarīgi sadarboties ar vislīdzīgāk domājošiem un darošiem?
- Ko šodien esmu paveicis, lai rītdiena būtu solis tuvāk mērķim?
Es uzrakstīju šīs rindas, Tu tās izlasīji. Ar to vien būs krietni par maz. Darbojamies!