Attēlā divi Bardu skolas audzēkņi nodarbības laikā: Jānis Sils – stāvus ar nazīti, Ivo Rubīns – pusguļus ar nūju. Tā gani ir Tuvcīņas skolas nodarbība un gan Jānis, gan Ivo ir šīs cīņas instruktori. Jānis spēlē ģitāru, Ivo – ģitāru un pašdarinātu kokli.

Klusiņām, ne pārāk afišēti un arī ne pārāk disciplinēti no manas puses, sirdī dziļi gribētais, proti, Bardu skola, pa mazītiņam ienākas. Sākumā mēģinājām tikties regulāri. Ne īsti kādi mūziķi vai dzejdari, vairāk pat patriotiski kaušļi. Taču bez kaušļa vai Dieva heralda sindroma par bardu kļūt nemaz nevar. Kur nu vēl iegūt reizēm drillēto apzīmējumu “sociālais bards”. Protams, ka tas viss ir galīgi aptuveni, jo pamatā jau tomēr jāizkūņojas ļoooti nemierīgam un līdz neapturamai asiņošanai uzplēsatam dzejniekam, kas pēc tam štimmē sevi ieskaņot kādas piemērotas nošu lavīnas straumē. Man tas izdevās ar ģitāras airi rokās. Nu tas izdevies arī manam pirmajam čaklākajam bardskolniekam Jānim Silam. Dziesmas “Klusēšans zelts” brīvā, pirmatnējā versija izskanēja jau agrāk. Tagad to visu salikām kopā pilnskanējumā. Manuprāt, sanāca sakarīgs bardregejs. Tāds ļoti vienkāršs, taču ar poētisku tetovējumu rotātas dūres mājieniem, kas, iespējams, mazāk šķel žokļus, bet vairāk trauc vienatnē par bojāejošajiem savējiem noraudātās asaras. Esmu pateicīgs, ka kaut kas tāds mums galu galā tomēr izdevās. Tik grūti šis bardiskum asnojas mūsu tautiņā, kas pēdējās dekādēs indēta ar šlāgergāzētājiem vai līdz pašpietiekamības ilūzijai pieskandināt ar folkloras virzienā austiem sauļup dziesmojumiem. Bet nu, Jāni, labāk nodziedi mums to kopā darināto jauno gabalu. Teksts un melodijas straume – Jāņa. Aranžējuma stellēs sēdēju es :)

Ja kādam problēmas ar atskaņotāju, dziesma novelkama ŠEIT.

www.blogs.krustaskola.lv