Pirms dažām dienām kāds patriotiski noskaņots un sabiedriski aktīvs jaunietis vaicāja, kā man ir izdevies, vairāk nekā desmit gadus darbojoties, nezaudēt ticību un neatmest visam ar roku. Pēc viņa teiktā, ir grūti saglabāt uzticību idejai, ja darbība nesniedz vēlamo rezultātu.

Šeit nu būtu minamas vairākas lietas. Pirmkārt, motivācijai ir jābūt galvenokārt iekšējas dabas.

Tas nozīmē, ka darbības motīvam jābūt tradīcijām, pārliecībai, pasaules skatījumam. Ja virsroku ņem ārējie motīvi - uzslavas, popularitāte, finansiāli stimuli -, drīza vilšanās ir garantēta, tiklīdz ārējie motīvi negūst piepildījumu.

Otrkārt, ir vienmēr vērts padomāt par to, vai izvēlētās metodes ir īstās. Nevis mērķis attaisno līdzekļus, bet mērķis nosaka līdzekļus. Ja kāds paziņo, ka viņa mērķis ir pacelties spārnos, un viņš to mēģina izdarīt ar airu laivu, ar lielu ticamību varam prognozēt neveiksmi, kaut kustības visumā atgādina lidošanu.

Treškārt, ir mērķis, ir virsuzdevumi un uzdevumi. Līdz ar to katrs darbs jāvērtē nevis pēc mērķa, bet pēc konkrētā uzdevuma. Piemēram, vērtējot visu attiecībā pret mērķi „Latviska Latvija”, aktīvi darbojoties piecdesmit gadus, var konstatēt tikai nelielas izmaiņas. Bet vai tas nozīmē, ka nekas nav sasniegts?

Atmest ar roku un nedarīt nozīmē atmest sevi. Jo Tu esi Tu. Kurš gan cits, ja ne Tu pats aizstāvēsi savas intereses? Ja Tev ir noteikta pārliecība, tad savu dzīvi Tu vari dzīvot tikai tad, ja paliec tai uzticīgs. Kā pusē Tu esi? Savā vai savu ienaidnieku pusē? Un nav pat svarīgi, cik ir Tev līdzīgo, tas Tavu pienākumu nemaina. Jā, pienākumu! Pienākumu saglabāt cilvēcību, pienākumu saglabāt latvietību. Tie, kas bija pirms Tevis, un tie, kas nāks pēc Tevis, uzliek Tev pienākumu būt Tev pašam! Nodzīvot cīņu līdz galam.