Kā zināms, Teherānas (1943.g. 28.novembris‑1.decembris) un Jaltas (1945.g. 4.‑11.februāris) konferencēs tikās trīs sabiedroto lielvalstu vadītāji, lai apspriestu gan ar kara darbību, gan pēckara politisko kārtību saistītus jautājumus. Kaut gan uzvara vēl nebija panākta, tā tika paredzēta un nākošie uzvarētāji sprieda par jauno pasaules kārtību, ko viņi izveidos. Baltijas valstu jautājums to oficiālajā programmā nebija, taču interesantā veidā „uzpeldēja” tikai vienu brīdi. Šajā apskatā parādīšu mūsu sabiedrībai mazāk zināmas ainas no šīm konferencēm. Dokumentu fragmenti ņemti no apjomīgā dokumentu krājuma „ASV ārējās attiecības”, kas atrodams interneta lapā http://digicoll.library.wisc.edu/FRUS/

1. Staļina tulkotāja dēļ diktators pēkšņi sāk runāt par Baltijas valstīm un kategoriski paskaidro, ka tās pievienojušās PSRS brīvprātīgi un šis jautājums nav diskutējams. Šeit un turpmāk: prezidents – F.D.Rūzvelts, premjerministrs – Čērčils.

2. Vienīgais gadījums, kad „uzpeldēja” Baltijas valstu jautājums, bija Teherānā, divpusējā sarunā starp Staļinu un Rūzveltu. Tas notika ASV prezidenta vēlēšanu sakarībā. Proti, Rūzvelts vēlējās kādu deklarāciju, kur būtu rakstīts par vēlēšanām Baltijas valstīs, iedzīvotājiem paužot gribu palikt PSRS. Šāda deklarācija palīdzētu Rūzveltam noskaņot sev par labu Baltijas valstu izcelsmes vēlētājus. Staļins gan nesaprot prezidenta problēmu un norāda, ka PSRS konstitūcija viņiem dos dažādas iespējas paust savu gribu. Rūzvelts šajā sakarā arī paskaidro, kāpēc par Poliju viņš vēl nekādus lēmumus pieņemt negrib, proti, ASV ir 6-7 miljoni poļu izcelsmes vēlētāju.

3. Staļina domas par Hitleru. Izrādās, atšķirībā no daudziem anti-fašistiem tolaik un mūsdienās Staļins neuzskata Hitleru par ārprātīgo.

4. Šeit parādās Staļina nolūks pēc kara iznīcināt 50 – 100 tūkstošus vācu virsnieku. Kaut arī Teherānā, šķiet, Rūzvelts atšķirībā no Čērčila to neuztver nopietni, nākošajā konferencē viņa izteikumi parāda, ka principā viņš šādai darbībai piekrīt.

Vēl joprojām mūsdienās sastopams uzskats, ka demokrātiskajām lielvalstīm rūp mazo valstu drošība. Reizēm tiek teikts, ka 2PK beigās ASV un Lielbritānija mūs nodeva. Bet kāda gan daļa šīm valstīm gar mums? Kāpēc tām par mums būtu jākaro? Šajos dokumentos parādās praktiskais aprēķins, kas vienīgais īstenībā tām ir svarīgs. Mazas valsts neatkarība ir atkarīga no apkārtējiem apstākļiem, ko tās var tikai minimāli ietekmēt, un tautas vienotības un gatavības pretoties.