Kad 1865. gada 16. martā Zemgalē, Zaļenieku pagasta „Daukšās" turīgu lielsaimnieku ģimenē dzima Elza Rozenberga (vēlāk pazīstama kā Aspazija, viena no izcilākajām latviešu dzejniecēm), neviens vēl nenojauta, kādus likteņa mezglus latviešu tautai vīs nākamais gadu simtenis. 1905. gada revolūcija, latvju streļķu varonīgās cīņas, Latvijas valsts dibināšana, tās piepildīšana ar saturu 1934. gadā, tās zaudēšana 1940. gadā, karstās leģionāru cīņas pret okupantiem, neatkarības atgūšana dziesmotā revolūcijā... un dzejnieces dzimšanas diena kā viens no karstākajiem datumiem atjaunotajā Latvijā.

Zīmīgi, ka ar leģionāru vārdu saistīta ne tikai Aspazijas dzimšana, bet arī aiziešana - šo sauli lielā dzejniece atstāja 1943. gadā - gadā, kad tika izveidots latviešu leģions.

Pieņemts domāt, ka viena no enerģiskākajām latviešu dzejniecēm nepelnīti palikusi vīra Raiņa (Jāņa Pliekšāna) ēnā. Man gan vairāk šķiet, ka abu dižgaru vārdi jāskata vienotā veselumā. Arī viņu dzeja papildina viena otru, aicinādama uz vienu un to pašu.

Tik daudz, kas no Aspazijas rakstītā caurlauzis gadsimtu šķēršļus un, šķiet, būtu ņemams dzīves ceļa pūrā katram no mums arī šodien! Vai šie vārdi nebūtu kā mantra jāatkārto visiem, kas pieraduši domāt, ka kādam mūsu dzīve jāveido mūsu vietā:

Tam, kas līdz galam piepildās
Un dzīvē stāvot nepaliek,
Mīt iekšā divas dzimšanas,
Kas to caur dzīvi vada.
Tā viena: - kad tas radīts tiek,
Tā otra: - kad tas rada.

Un te veltījums tiem, kas nespēj saredzēt mūsu kopīgo uzdevumu nākotnē, tiem, kas dzīvo tikai šodienai un kuriem nerūp kauns kļūt par vājāko posmu paaudžu ķēdē:

Ja straume nevar tālāk plūst,
Tad stāvot tā par purvu kļūst;
Un, segta baltām ūdens rozēm,
Tā pat zem siltām saules gozēm
Palēnām žūst
Un pūst.

Aicinājums, kuru sirdī nesajutis cilvēks nedzīvo, bet tikai pastāv:

Tu neesi par sevi vien, -
Tevi simtas saites ar tautu sien,
Kas bij priekš tevis un būs pēc tevis.

Tu reizē auglis un reizē zieds,
Tavas saknes dziļi pagātnē stiedz, -
Vai izrautām saknēm tu dzīvot spētu?

Tik tad tu sevī noslēgts loks,
Kad pāraudz citus kā sulīgs koks,
Kas augdams izaug pāri par sētu.

Ņem sīkā dzīvē lielu valodu,
Rauj citus līdz ar savu sajūsmu:
Tur vienpatim tev ir sava loma.

Bet zini, mirkļa iedvesma,
Kas uzšaujas kā raķeta,
Lai top par dziļu, skaidru domu.

Lai viss, kas plūsmā pārdzīvots,
Kā likums iznirst noskaidrots
Un kļūst par nākamības sēklu.

Tam, kurš pieradis pie zelta vai prasta bleķa krātiņa un vairs nealkst brīvības, Aspazija teic vārdus:

Šurp, vētra, sagrāb mani
Ar saviem viesuļiem
Un augšup mani pacel
Pār zemes putekļiem!

Lai debess spožās zvaigznes
Es zemē norautu
Un saules karstās liesmas
Līdz galam izdzertu.

Un augstāk, arvien augstāk
Nes mani šalkdama,
Nes mani tāļāk, tāļāk
Bez mēra plašumā -

Lai laika strāvu justu
Ap sevi dūcošu -
Un visu bezgalību
Sev krūtīs pukstošu!

16. martā, liekot kritušajiem leģionāriem ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminēsim arī tos, kas reiz sējuši cīņas, patstāvības un brīvības sēklu mūsu karavīru sirdīs. Īstā laikā pateikts stiprs vārds var tautu sargāt vēl vairāk kā nikni ieroči un bruņas. Lai Aspazijas stiprākos vārdus sajūtam un saprotam arī šodien!

Raivis Dzintars