Tikumība un saimniecība

Sadarbība ir viens no tirgus saimniecības pamattikumiem. Attēls: What Would John Templeton Say?

Saimniecībā tāpat kā ikvienā cilvēka darbības jomā izpaužas cilvēka daba, un tā cieši mijiedarbojas ar tikumiem. Saimniecībā tāpat darbojas katēgoriskais imperātīvs "nedari citam, kas pašam netīk". Sugas turpināšanas instinkts un pašsaglabāšanās instinkts mudina dzīties pēc laimes un labuma, un tas pārvar kā krizes, tā aplamu valsts polītiku. Privātuzņēmumi ilgākā laikā ir efektīvāki nekā valsts uzņēmumi un valstis ar tirgus saimniecību apsteidz tās, kur valsts kontrolē saimniecību, jo cilvēks vislabāk strādā, ja strādā savā labā. Augsti nodokļi nīcina darba tikumu no abām pusēm: kamdēļ vieniem censties, ja tik un tā atņems; kamdēļ otriem censties, ja tik un tā iedos.

Kā ar tikumiem saistās, piemēram, devalvācija? Divas lietas. Pirmkārt, katras valūtas pamatā ir uzticība. Ja tu no rīta pamosties un uzzini, ka tev kontā un makā zudusi trešdaļa naudas, tad pilnīgi pelnīti uzticību zaudē ij tāda valūta, ij tāda valsts, kas to izdarījusi. Bez tam stabils lats līdz šim bija kas tāds, ar ko varēja rēķināties un uz ko paļauties. Devalvējot vienreiz, vārti ir vaļā un nav nekādas garantijas, ka citu rītu nenotiek atkal tas pats. Devalvācija iznīcinātu uzticību nācionālai valūtai un Latvijas valstij. Otrkārt, kāda bija laba un pareiza cilvēka uzvedība treknos gados? Dzīvot savu līdzekļu robežās, krāt nebaltām dienām, ar krēditiem neaizrauties - ja ņemt, tad tā, lai nebūtu grūtību dzīvot un atmaksāt arī tad, ja gadu paliktu bez darba. Devalvācija iznīcinātu cilvēku uzkrājumus un sadārdzinātu atmaksājamo krēditu (jo vairums krēditu izsniegti eirās), tātad sodītu labu un pareizu rīcību. Ievērojot uzticības un rīcības atalgošanas aspektu, redzams, ka devalvācija aplama ne tikai saimnieciski, bet arī tikumiski.

Līdzīgi var apskatīt citus piemērus, kā saimniecība savijas ar tikumiem. Brīva saimniecība nespēj ilgstoši pastāvēt, ja sabiedrība ir naidīga pret to. Brīva tirgus panākumi atkarīgi no kultūras, mentālitātes un tikumības - vai tās atzinīgi vērtē taupību, aizkavētu vēlmju apmierināšanu, smagu strādāšanu un ciena cita īpašumu. Savukārt tikumīgu un atbildīgu sabiedrību veido stipras ģimenes un tautības saites. Īsts nācionālists neapzags savu tautu, nepiegānīs savu zemi un negraus savu valsti. Nabadzības izskaušana atkarīga kā no labu tikumu, uzņēmības un atbildības ieaudzināšanas ģimenē un sabiedrības attieksmes pret tiem, tā saimniecības polītikas - vai tā veicina uzņēmējdarbību un vēršas pret dzīvošanu uz citu kakla.

Mijiedarbe notiek arī pretējā virzienā. Augsti nodokļi spiež vecākus vairāk strādāt, un viņiem paliek mazāk laika bērniem un viens otram. Vairāk valsts izdevumu un kontroles izglītībā izspiež vecāku atbildību, valsts iespiešanās sociālā aprūpē deldē labdarību un palīdzību paaudžu, kaimiņu un radu starpā.

Ļoti svarīga tirgus saimniecības uzturēšanai un valsts iegrožošanai ir biedrošanās. Biedrības veido starpposmu starp cilvēku un valsti, palikdamas ārpus valsts teikšanas. Otrkārt, biedrības ieaudzina tikumus un vērtības. Treškārt, biedrības mēdz būt efektīvākas par valsts dienestiem, turklāt darbojas bez piespiedu līdzekļiem kā valsts. Ceturtkārt, ilglaicīgiem saimniecības panākumiem nepieciešams tiesiskums. To nenodrošina likumi, policija vai tiesas, bet tiesiski dzīvojoša pašorganizēta sabiedrība. Te atkal savu ieguldījumu sniedz biedrības.

Tiesiskums nepieciešams patiesi brīvai tirdzniecībai: lai abas puses brīvi pieņem vai noraida darījuma nosacījumus - cenu, daudzumu, kvalitāti u.c. Brīva tirdzniecība pēc definīcijas ir izdevīga abām pusēm, jo cilvēki tajā iesaistās tikai tad, ja darījums viņiem ir izdevīgs. Tas attiecas kā uz iekšzemes, tā ārējo tirdzniecību.

Ģimene ir vēl viens piemērs, kas saista tikumus un saimniecību un kas nepieciešams sekmīgai sabiedrības pastāvēšanai un attīstībai. Tā ir pretlīdzeklis sabiedriskām patoloģijām. Ģimene lieto resursus efektīvāk nekā atsevišķi dzīvojoši cilvēki, un nabadzība to apdraud mazāk. Un, protams, ģimene ir labākā vide bērnu audzināšanai. Tajā cilvēks apgūst brīvai sabiedrībai nepieciešamus tikumus. Stipra ģimene dara vāju kūdīšanu pēc visaptveŗošas valsts sociālās apgādes un iegrožo valsts varu pār pilsoņiem.

Cilvēka dabas pamatlikums ir, ka tiem, kas uzņemas darbu un risku, jābūt izredzēm saņemt atalgojumu. Tāds atalgojums, oikonomikā saukts par peļņu, ir nepieciešams ikvienā sabiedrībā, kas vēlas dzīvot pārticībā un izskaust nabadzību. Pirmkārt, iespējamā peļņa ir mudinājums uzņemties riskus. Bez tās uzņēmēji savu kapitālu drīzāk patērētu, nevis riskētu ar to. Iznākumā saimniecība stagnētu un nīktu, nevis kūsātu un augtu. Otrkārt, brīvā tirgū peļņa ir signāls, cik jēdzīgi ieguldīts kapitāls. Peļņa atalgo cilvēkus un uzņēmumus, kas vislabāk apmierina citu vajadzības, un pārveido savtīgus dzinuļus sabiedriski derīgā iznākumā. Treškārt, peļņa ir uzkrājumu avots, jēlviela nākotnes ieguldījumiem un turpmākai pārticības vairošanai. Bez uzkrājumiem un ieguldījumiem saimniecība drīzāk ruks, ne augs.

Tiesības baudīt sava darba augļus attiecas arī uz darba ņēmējiem, kas brīvā saimniecībā brīvi iemaina savu darbspēku, laiku, zināšanas, prasmes un uzņēmību pret algu. Tā kā darbam nav mūžīgas un nemainīgas vērtības, brīvā sabiedrībā algas var būt ļoti dažādas. Taču, ja darbu brīvi maina pret algu, algu dažādība atbilst darbu vērtības dažādībai. Minimālās algas noteikšana kropļo darba tirgu un vairāk kaitē nekā palīdz - un visvairāk kaitē vistrūcīgākiem, atstājot tos bez jebkādas algas.

Tikumus un saimniecību iespaido tautas dzīvesziņa un dievestība - ko tās saka par mantām, ko rūsa un kodes maitā; vai tās mudina še virs zemes mantas sakrāt un par savu labklāšanu un laimību šai saulē gādāt, vai mudina šo pasauli ar viņas mantām apsmādēt un par vergu ieleju skatīt, sev krustu uzlikt, dzīvot kūtrībā un nesaprašanā un tad, uz augšu skatīdamies, sacīt: tur, tur būs visām bēdām gals.

Atgriežoties pie Latvijas, arī mūsu krizē redzama tikumu un saimniecības saistība. Valdošās elites un plašu sabiedrības slāņu alkatības sekas ir īpaši asa lejupslīde. Krize soda aplamu rīcību un dod iespēju mācīties un labot kļūdas. Šobrīd lielākais drauds ir valsts polītika, kas saimniecības glābšanas un sildīšanas saukļu aizsegā cenšas uzturēt uzpūsto valsts sektoru un dzenas pēc vēlētāju balsīm: tiek stutēti uzņēmumi, kam būtu jāiznīkst un jāatbrīvo vieta derīgākiem; tiek celti nodokļi un aizlienēti miljardi, nevis mazināti valsts izdevumi; muļķus un alkatīgos pasargā no to rīcības sekām uz apzinīgo rēķina. Iznākumā Latvija var tā arī negūt krizes svētību.