Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Sociālā šizofrēnija
    • BLOGS
    • 2009-01-22

    Sociālā šizofrēnija

    Ja pa mājas divpadsmitā stāva logu izmet puķu podu, tad nevajadzētu brīnīties, ka pēc kāda laika tas sašķīst pret asfaltu. Mazliet dīvains, ja ne liekulīgs, ir politiķu paustais satraukums par Latvijas sabiedrības sašķeltību un arvien biežāk novērojamajiem antisociālas uzvedības gadījumiem. Šī problēma jāskata kopsakarā ar līdzšinējo valdību kultūrpolitiku (pareizāk sakot – tās trūkumu), nevis jāliekuļo tad, kad šīs politikas sekas savās daudzajās izpausmēs kļuvušas acīmredzamas.

    Vai ir iespējama multikulturāla sabiedrība?

    Raksta sakarā nav svarīgi noskaidrot, vai Eiropas Savienības "kultūrpolitikas" pamatā ir PSRS, Romas vai kādas citas impērijas prakse. Toties nav noliedzams tas, ka tieši Rietumus pārņēmušās ideoloģijas ietekmē arī Latvijas politiķi runā nevis par latviskas valsts, bet par mītiskas multikulturālas sabiedrības veidošanu. Šai sabiedrībai esot jāapvieno visi, kam "brīvas personu kustības" rezultātā būs radusies doma apmesties uz dzīvi Latvijā. Turklāt apvienošanas pamatā esot jābūt nevis kādai noteiktai kultūrai, bet katrs varot saglabāt un kopt savējo. Skan ne mazāk skaisti, kā "Visu zemju proletārieši, savienojieties!", bet no vēstures jau zināms, ka aiz saukļiem mēdz slēpties arī nerealizējamas un postošas idejas. Rezultātā padomju okupācijas radītās kultūrvides problēmas ne tikai nav novērstas, bet joprojām turpina padziļināties.

    Sabiedrības un valstis veidojas kopēju ideālu realizēšanai noteiktos apstākļos, tāpēc nav nekā neparasta, ka sabiedrības locekļus vieno arī kopēja organizācijas forma – kultūra. Ir grūti iedomāties veiksmīgu cilvēku grupas darbību, ja tie runā dažādās valodās, tiem ir dažāda izpratne par vērtībām, paradumi un mērķu sasniegšanas paņēmieni. Iekārtojot istabu parasti ietur vienotu stilu un priekšmetus novieto tiem piemērotās vietās, jo pretējā gadījumā iegūtais rezultāts būtu nekārtība un bezgaumība, kas neatbilst mērķim – patīkamas dzīves vides radīšanai. Un ja tā, tad kā būtu jāvērtē mēģinājumi vienā vietā sapludināt dažādas etniskas izcelsmes cilvēkus, kurus šķir ne tikai valodas barjera, bet arī dažāda pasaules izpratne?

    Medicīnā ir pazīstama slimība, kuras apzīmēšanai izmanto divu grieķu vārdu savienojumu – schizo (skaldīt, dalīt) un phren (dvēsele, prāts). Slimība raksturīga ar pretrunīgu ideju cīņu cilvēka apziņā, kas noved pie personas pilnīga garīga sabrukuma. Multikulturālisms ir šizofrēnijas izpausme sabiedrības un valsts līmenī.

    Kas jādara sabiedrības vienošanai?

    Kopienas veidošanās pamatā ir kopējs mērķis un izpratne par tā sasniegšanas līdzekļiem. Tādējādi jebkuras lietas vai parādības vērtību nosaka atbilstība izvirzītajam mērķim. Arkls ir vērtība attiecībā pret mērķi uzart lauku, bet lauka aršana ir vērtība attiecībā pret mērķi iegūt ražu.

    Ja Latvijas sabiedrību vienojošais mērķis ir sakārtot dzīves vidi Latvijā, tad to nevar izdarīt savādāk, kā vien attīstot latviešu kultūru – šejienes apstākļiem atbilstošo organizācijas veidu. Latviskā kultūra ir vērtība, kas nodrošina sasaisti ne tikai ar vietējās sabiedrības vēsturisko pieredzi, bet arī ar mūsdienu realitāti. Mūsu valoda ir dabiski izaugusi no Latvijas dabai raksturīgām skaņām un cilvēku rakstura, tāpēc ir vislabākā saziņai Latvijas cilvēku starpā. Latviešu vēsture nes sevī mūsu tautas un zemes pieredzi, kas ir svarīga tieši Latvijas pašreizējo un nākotnes problēmu risināšanai. Latviskā māksla ar mums pazīstamiem tēliem, zīmēm un skaņām rada paraugus, uz kuriem tiekties, sakārtojot sevi un apkārtējo vidi Latvijā. Mūsu kultūras materiālās izpausmes – arhitektūra un dizains – nodrošina ne tikai sabiedrības radītās un dabas vides saskaņu, bet arī materiālās vides saskaņu ar cilvēku garīgajiem ideāliem. Tāpēc tikai latviešu kultūra var būt sakārtotas un laimīgas sabiedrības pamats Latvijā.

    Kaut gan latviešu kultūras kopējiem vairs nav jāsaskaras ar viņu darba tiešu apkarošanu, mūsu kultūrai joprojām trūkst valstiska atbalsta. Tieši valsts vadītājiem būtu jāiezīmē un jāiedzīvina ideāli, kas ir sabiedrības vienotības pamatā. Tomēr praksē vērojama tieši pretēja parādība – vairumam politiķu un amatpersonu ne tikai nav elementāru zināšanu par latviešu kultūras pamatvērtībām, bet šie vadītāji savus ietekmes resursus izmanto, ievazājot latviskajā kultūrvidē dažādus svešus elementus.

    Par savu varēsim saukt tikai tādu valdību, kas izpratīs latviešu kultūru un rūpēsies par tās attīstību, nevis valdību, kas pret to ieturēs neitrālu attieksmi. Un šādu valdību varēs atpazīt ne tikai pēc runām par dainu ārkārtīgi augsto vērtību pasaules kultūras kontekstā, bet arī pēc latviskās kultūras pamatā esošo vērtību iemiesošanas visās dzīves jomās. Tad Latvijas skolās mācīs no rietumu un austrumu imperiālistu uzspiestām doktrīnām brīvu latviešu kultūras mācību un Latvijas vēsturi. Tad latviešu kultūras kopējiem nebūs ar rūgtumu jānoskatās, kā lielākā daļa valsts atbalsta tiek novirzīta svešu kultūru reproducētājiem vai "performancēm", kam ar kultūru bieži vispār nav nekāda sakara. Tad materiālajā vidē aizvien biežāk parādīsies latviskas arhitektūras un dizaina paraugi, un tautsaimniecība atkal būs latviešu rokās. Galu galā – tad paši valsts vadītāji ar savu piemēru rādīs, ka latviešu kultūras vērtības ir darbs, ģimene, tauta un valsts, nevis zagšana, meli un izklaide.

    Cittautiešu jautājums

    Neskatoties uz arvien izteiktāko destruktīvo parādību importu no Rietumiem, Latvijas būtiskākā kultūrvides problēma joprojām ir Krievijas impēriskās politikas rezultātā iepludināto cittautiešu attieksme pret Latvijas valsti un tās pamatvērtībām. To pierāda ne tikai līdzīga kaimiņu pieredze (notikumi Igaunijā), bet arī diezgan nepārprotamas tendences tepat Latvijā.

    To, ka jau deviņdesmito gadu sākumā netika veikta Latvijā iepludināto kolonistu repatriācija uz etnisko dzimteni, var skaidrot gan ar joprojām lielo Krievijas specdienestu ietekmi un Rietumu ieinteresētības trūkumu, gan ar tīri cilvēcisku latviešu vēlmi dot iespēju tai cittautiešu daļai, kas bija gatava solidarizēties ar latviskas valsts ideālu. Tādējādi teju divdesmit gados krievvalodīgajiem ir bijusi iespēja iekļauties latviskajā sabiedrībā gan politiski (iegūstot pilsonību), gan kulturāli (apgūstot latviešu valodu un pieņemot latviešu kultūras vērtības), gan cilvēciski (veidojot normālas attiecības ar latviešiem sadzīvē). Šādu politiku nevar vērtēt kā diskriminējošu kaut vai tāpēc, ka aicinājums kļūt par savējo liecina par augstāko labvēlību, ko kāda kopiena var izrādīt indivīdam.

    Integrācijas politikas rezultāts vērtējams atkarībā no tās mērķa. Ja mērķis bija noskaidrot tos cittautiešus, kas ir spējīgi iekļauties latviskā sabiedrībā, tad tas ir izdarīts un jāveic integrācijas procesa pēdējais posms – jāpalīdz atgriezties dzimtenē atlikušajai daļai, kas teju veselas paaudzes laikā tā arī nav spējusi vai gribējusi to izdarīt. Savukārt ja mērķis bija integrēt visus, tad pasākums jau sākotnēji bija lemts neveiksmei, par ko liecina ne tikai joprojām lielais nepilsoņu skaits, bet arī tas, ka daļa no jaunpilsoņiem savu juridisko saistību ar valsti izmanto, lai censtos realizēt caurcaurēm imperiālistisko ideju par krievu kultūras līdzvērtīgām tiesībām latviešu zemē (skatīt t.s. "krievu partiju" programmatiskās nostādnes un vēlēšanās saņemto balsu skaitu).

    Repatriācijas pamatā, protams, nevar būt neskaidri kritēriji, tāpēc visloģiskāk izmantot pilsonības rādītāju. Ja cilvēks savas dzīves laikā nav uzskatījis par nepieciešamu izveidot pat elementāru pamatu saistībai ar sabiedrību, kurā dzīvo, tad tas nepārprotami liecina par nevēlēšanos uzturēties šajā kopienā. Un latviešiem nav nekāda pienākuma paciest savā zemē kolonistus, kas gaida apstākļus savu zaudēto iekarotāju privilēģiju atjaunošanai.

    Citādi nacionālās politikas pamatā jābūt konsekventai latviskās vides attīstībai visās jomās. Šāda politika tad arī izkristalizēs tos jaunpilsoņus, kam latviskā vide ir pieņemama, savukārt tie, kas vēlēsies saglabāt savu kultūru, paši atgriezīsies etniskajā dzimtenē. Kaut gan Latvijas okupācijas faktu nevar padarīt par nebijušu, mēs varam savu iespēju robežās novērst tā sekas – cittautiešiem, kas vēlas dzīvot Latvijā, jāpieņem šejienes vērtības un organizācijas veids. Tādējādi PSRS laikos iebraukušie pierādīs, ka ne tikai bauda latviešu kultūras radītās vides labumus, bet arī gatavi dot tai savu pienesumu.

    Vienlaikus nevar ignorēt atsevišķu grupu acīmredzamu pretvalstisku darbību. Tas attiecas gan uz specifiskām partijām un sabiedriskām organizācijām, gan uz krievvalodīgajai auditorijai paredzētajiem plašsaziņas līdzekļiem. Tiesības uz vārda un rīcības brīvību ir cieši saistītas ar pienākumu tās izmantot atbilstoši sabiedrības interesēm, tāpēc nav pieļaujama tādu organizāciju darbība, kuru mērķi ir pretēji latviskas un taisnīgas valsts pamatvērtībām. Ja valdība atļauj veikt pret tautu vērstas darbības, tad jāsecina, ka tā nekontrolē savu teritoriju vai arī slēpti kalpo svešām varām.

    Ar garīgiem kropļiem un recidīvistiem jārīkojas stingri un noteikti pirms tie atkal izpauž savu noziedzīgo būtību. Tādu organizāciju kā PCTVL, "Saskaņas centrs", "Rodina", "Čas", "Subbota", LNDP u.c. darbība jau sen bija jāaptur un to aktīvisti jāizraida no Latvijas. Okupācijas fakta noliegšana, nacionālā naida kurināšana, aicinājumi legalizēt okupācijas sekas, ņirgāšanās par latviešu kultūras simboliem, vēstures pārrakstīšana un daudzas citas parādības pietiekami skaidri liecina par šo organizāciju patiesajiem mērķiem. Tas, ka "Antifašistiskā komiteja" 16. martā provokācijas rīko kopā ar Krievijas neonacistu Latvijas filiāli – t.s. "Osipova organizāciju", bet ebreju izcelsmes cīnītāji pret antisemītismu no PCTVL ar pēdējiem vienā sarakstā kandidē Liepājas domes vēlēšanās, skaidri liecina par kopējiem finansējuma avotiem un mērķi – destabilizēt situāciju Latvijā. Valsts varas iecietība šādos apstākļos ir pilnīgi lieka, jo tādējādi apdraudētas tiek ne tikai latviešu likumīgās tiesības savā zemē, bet arī latviešu un lojālo cittautiešu savstarpējās attiecības.

    Skaidrības labad

    Trešās atmodas laikā latviešiem bija skaidrs ideāls par ko cīnīties – latviska valsts. Valdošajām aprindām vajadzētu beigt mānīt cilvēkus, un beidzot sniegt atbildi uz vienkāršu jautājumu – vai šis ideāls joprojām ir spēkā. Ja atbilde ir pozitīva, tad ir pēdējais laiks sākt realizēt politiku, kas vērsta uz šī mērķa sasniegšanu. Šādos apstākļos iepriekš aprakstītā sociālā šizofrēnija nebūs iespējama, jo jebkuras parādības vērtību noteiks tās atbilstība latviskas (tātad taisnīgas, turīgas un sakoptas) valsts ideālam, nevis kāda garīgo orientāciju zaudējuša indivīda iegribai.

    Ivo Rubīns


    Ievietotāja profils | Komentāri (15)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook