Latviju latviešiem vai par latvisku Latviju?

Nedomājot, ka minētie aicinājumi iet pretrunā viens ar otru, vēlos norādiet uz dažām niansēm. No tām savukārt izriet jautājumi, kas vispār ir latvieši, vai vispār sevi par tādiem varam uzskatīt? Šie jautājumi paliek atklāti.

Sarunājoties ar kādu Latviešu nacionālistu kluba Talsu nodaļas biedru radās viela pārdomām. Minētais biedrs ir baltkrievs pēc izcelsmes un dzīvojis Talsos visu savu mūžu (latviešu īpatsvars Talsos pārsniedz 90%), bet konsekvents latviešu kā pamatnācijas Latvijā tiesību aizstāvis un pilsonis. Atceros, kad pirmo reiz saskāros ar šo cilvēku, manīju zināmu uzmanību un izvairību no manis pārstāvētās organizācijas, vēlāk protams tā izgaisa - bet tagad tikai īsti sapratu, kāpēc viņš tā izturējās. Kā gan tu vari būt LATVIEŠU nacionālists, ja esi baltkrievs? Un šis jautājums galvenokārt jāuzdod nevis baltkrieviem, bet mums-latviešiem. 

Nonākot nevisai apskaužamā stāvoklī, kāds šobrīd ir Latvijā etniskā sastāva ziņā, esam kļuvuši neiecietīgi, bailīgi un aizdomīgi - mēs nacionālisti. Stūrī iespiests cilvēks ļoti bieži izturas agresīvi, mēģina apliecināt savu pretošanās spēju ne ar tiem labākajiem līdzekļiem, bet vai gan to viņam var pārmest? Un šķiet, ka dažiem no mums (tai skaitā man) bailes tā iedzinušas aprobežotībā, ka nespējam objektīvi novērtēt pretinieku, īpaši daudz mēs to pārvērtējam neredzot to, kas notiek aiz mūsu mugurām. Kopš 50. gadiem Latviešu īpatsvars Latvijā ir katastrofāli samazinājies, sākot no ~75% 1940. gadā pirms okupācijas beidzot ar ~52% 1989. gadā. Tā ir traģiska situācija pamatnācijai, kas ļoti daudz pārcietusi, lai varētu pastāvēt valsts - LATVIJA. Situācija gan pēdējos 20. gados ir uzlabojusies, sākot jau ar Krievijas armijas (daļēju!) izvešanu 1994. gadā, bet vēl joprojām (kā šeit minēts) esam tikai 60,1% no Latvijas iedzīvotājiem. Šobrīd gan tas ir diezgan stabils vairākums un tendences ir par labu mums, jo visērtāk tauta jūtas tieši savā Tēvzemē.

Par negāciju cēloņiem varētu daudz rakstīt, bet neizplūstot - uzskatu, ka liela kļūda bija repatriācijas līgums ar Vāciju 1939. gadā 30. oktobrī. Lai gan daudziem ir mītiski stereotipi par baltvāciešiem un nevar arī noliegt to dažbrīd pat klaju nelojalitāti Latvijai un latviešiem, tomēr to ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un starptautiskajā arēnā ir nenovērtējams, nemaz nerunājot par daudziem vācbaltu zinātniekiem, ar kuriem šobaltdien vēl lepojamies (Pauls Valdens, Vilhems Ostvalds u.c.). Daudziem no šiem cilvēkiem Latvija bija viņu Tēvzeme gan sirdī, gan pēc izcelsmes, diez vai šie cilvēki bija atbildīgi par krustnešu iebrukumiem 13. gadsimtā. Tātad daļa Latvijas inteleģences bija vācbaltieši, otra, lai kā to dažiem negribētos atzīt, bija žīdi, kas pa lielai daļai tika iznīcināti nacistu okupācijas laikā 40. gados vai emigrēja. Krievu minoritātei Latvijā nav bijis īpašu kultūras nopelni, lai gan tā skaitliski bija lielākā starpkaru posmā. Krievi galvenokārt dzīvoja Latgalē un laukos.

Latviešu skaits samazinājās deportāciju, leģiona upuru, emigrācijas dēļ. Latvijā radās „brīva" dzīves telpa un darbaroku trūkums iznīcinātās tautsaimniecības attīstībai. Kurus no šiem cēloņiem varējām novērst, lai paliek neatbildēts jautājums. Tā kā Latvijas PSR bija „ciešas" attiecības ar padomju dzimteni Krieviju, nav brīnums, ka šo telpu aizpildīja labākas dzīves meklētāji no šīs kultūras vides. Ko esam ieguvuši, ļoti skaidri redzam. Kultūras cilvēku vietā mums iebraukuši „labākas dzīves meklētāji".

Bet ne jau tur ir galvenā problēmā - tā galvenokārt ir jāmeklē pašam sevī. Lai arī tas, ko rakstu ir diezgan nepopulārs viedoklis nacionālistu aprindās, tomēr - šķiet, ka mums daudz vairāk jānovērtē tie cilvēki, kam ir dziļš skats Latvijas stāvoklī, kas izprot vēstures procesus un kas tic latviešu nācijas lomai Latvijas likteņa veidošanā. Īpaši, jo mūsu valsts ir pietiekami jauna un pierobežu cilvēkiem, lai gan izcelsme tiem nav latviska, zeme uz kuras tie dzīvo ir viņu Dzimtene un Tēvzeme, un igauņi, lietuvieši, krievi (protams, izņēmumus es atrunāju iepriekš), baltkrievi nav klasificējami par „sveštautām" vispār. Vēl jovairāk lietuvieši un baltkrievi ir baltiskas izcelsmes, tātad radniecīgi mums-latviešiem. Igauņi pēc izcelsmes ir somugri, kas radniecīgi otrai Latvijas pamatnācijai lībiešiem, kuru ietekme arī uz latviešu etnoģenēzi ir nenoliedzama.

Varbūt laikā, kad esam nonākuši starp divām lielvarām, mums vajadzētu vairāk paraudzītos uz kopīgo. Ja Rietumu valstis tiešām būtu ieinteresētas Latvijas valstiskā nostiprināšanā un politiskiekonomiskās neatkarības iegūšanā no mūsu Austrumu kaimiņlielvasts, tās būtu ieteikušas un atļāvušas veikt Latvijas dekolonizāciju (līdzīgi kā tas notika Izraēlā 1949. gadā (tikai ar mazāk cilvēktiesību pārkāpumiem, jo atšķirībā no Latvijas kolonizātoriem, Palestīnieši tur dzīvojušu mazliet mazāk kā tūkstoš gadus), vai vāciešu dekolonizācija no Čehijas  un Polijas 1945. gadā.) Tagad jau daudz kas nokavēts un varbūt zaudējis savu aktualitāti, tāpēc jāmeklē citi risinājumi.

Mans draugs un nacionālistu kluba biedrs ir labs paraugs tam, ka nevienmēr teorētiski skaistas un šķietami patiesas lietas tādas arī ir dabā. Es mums visiem novēlu ieklausīties mūsu līdzcilvēkos un ievērot tos mūsu likteņbiedrus, kas gatavi kompromisam un vienoties kopīgā frontē ar viņiem. Es esmu par Latvisku Latviju, saprotot latviešu tautas īpašo misiju šajā teritorijā un pasaules kultūrā kopumā.