Barikāžu piemiņas akmens (Valmiera)

Esam saņēmuši atsauksmes par akcijas norisi dažādās Latvijas vietās. Piedāvājam iepazīties ar tām arī mūsu lasītājiem.

Limbaži

Dalībnieki atzina, ka sen Limbažos nebija bijis tik sirsnīgs, vienojošs pasākums. Lai gan uz pasākumu ieradās apmēram 50 cilvēki, no kuriem liela daļa bija zemessargi un jaunsargi, tie bija no dažādām vecuma grupām. Priecēja, ka interesi izrādīja daudz jaunieši. Pie ugunskura ar uzrunu pasākumu atklāja Aleksis Ozoliņš.

Tāpat uzrunas teica vēsturnieks Uldis Umulis, Nacionālo karavīru biedrības Limbažu nodaļas pārstāvis Imants Šteinbergs. Savas fotgrāfijas rādīja barikāžu aktīvists fotogrāfs Uldis Bušs. Sanākušie vienojās arī kopīgām patriotiskām dziesmām. Uz ugunskura arī tika vārīta tēja. Pasākuma mērķi izdevās sasniegt - veidojās diskusijas starp paaudzēm, tikās barikāžu aktīvisti, lai atcerētos un pārspriestu tā laika notikumus. Milzum lielu palīdzību paša pasākumā tapšanā sniedza Limbažu muzejs gan nedaudz izpalīdzot ar malku, gan konsultējot organizatorus. Paldies viņiem!

Jēkabpils (Zīlāni)

Par spīti lielajam salam, pie barikāžu piemiņu ugunskura Jēkabpilī (Zīlānos) bija pulcējušies kādi 40 cilvēki tai skaitā Jēkabpils nodaļas Tēvijas sargi. Pēc pasākuma svinīgajām uzrunām un kopīgas sadziedāšanās, cilvēki pulcējās pie ugunskura, malkoja karstu tēju un pārunāja barikāžu dienu notikumus. Bija iespējams aplūkot arī nelielu fotoizstādi  ar attēliem no barikāžu dienām, tā ļaujot sajust tā laika noskaņas.
Kad ugunskurs bija izdzisis,nebaidoties no -14C sala,  Tēvijas sargi pulcējās uz lielisku āra tuvcīņas nodarbību:)

Mazsalaca

Ļoti apbēdina , ka šo pasākumu Mazsalacas novada dome neļāva rīkot iecerētajā vietā- pilsētas centra laukumā. Vēl vairāk , meklēja likuma punktus un pantus novilcinot laiku, atbildi dodot divas dienas pirms pasākuma, kad vairs nebija iespējams izpildīt domes prasības .

Līdz ar to varam tikai spriest, ka barikāžu otrajā pusē ir ne tikai valdība, ne tikai svešu varu pārstāvji, bet arī savējie , mūšu pašu vēlētā vietējā vara, kura nekādi nekalpo vēlētāju interesēs. Bet Mazsalacā ugunskurs dega. Dega personīgās mājas dārzā. Apmeklētāju nebija daudz, jo daļa pēc atteikuma devās uz Rīgu. Dažiem, šis slidenās ielas, bija par tālu.Nebija arī reklāmas, ko nespēju izdarīt dienas laikā.

Bet arī šie, daži domubiedri, kuri atnāca, atcerējās notikumus pirms 19 gadiem, iemalkojot siltu tēju. Tikai skarbai ikdienai pāri varēja just arī šodienas pāridarījumu. Jātiekas pilsētas nomalē, jo pirms 19 jau cīnījās lai Latvija būtu brīva, cīnījās par savu valsti. Tikai tas jau dod tikai spēku nākotnei , spēku cīņai- smagai bet neatliekamai. Latvija būs mūsu!

Jelgava

Tā kā pasākums tika organizēts ļoti īsi pirms noteiktā datuma, sanākušie visi bija no TS Jelgavas nodaļas .Runājām par barikādēm, par tā laika politisko situāciju (TF dibināšanu, komunistu iefiltrēšanos). Pārrunājām  arī par mūsu nodarbībām - kas patīk, kas nepatīk, ko mainīt.

Liepāja

Citēts no liepajniekiem.lv;

"Es arī ietu uz barikādēm, ja vajadzētu," vakar vakarā pārliecinoši teica 417. Liepājas jaunsargu vienības dalībnieks Dāvis Uldrihsons.

Viņš stāstīja, ka, esot jaunsargu pulkā, mācījies saprast, kas ir patriotisms, ko nozīmē aizstāvēt savu valsti. Dāvis domā, ka viņu nebaidītu pat ienaidnieka draudi tikt iznīcinātam. Un, to sakot, augumā pasīkā 14 gadu vecā zēna balsī pusaudzim neierasta stingra pārliecība.

Ap nelielo ugunskuru, ko kopā ar citiem patriotiski noskaņotajiem liepājniekiem iekārtoja Liepājas Nacionālistu kluba jaunieši, tobrīd bija sapulcējušies jau vairāk nekā pusotra simta cilvēku. Starp sanākušajiem daudzi vīri, jaunekļi un meitenes formastērpos - zemessargi, jaunsargi. Starp tiem vecie ierindnieki - tautfrontieši Bruno Plotnieks, Arvīds Golts, Andris Doma, Oskars Gulbis, Modris Zihmanis, Arnolds Treide un vēl, un vēl.

Valmiera

Laikā, kad latvieši neapbruņoti aizstāvēja savu tēvu zemi, man bija pieci gadi, tāpēc par Barikādēm uzzinu no vecāku cilvēku stāstiem, rakstiem un grāmatām. Un šī ir viena no tām atceres dienām, par kurām latvieši nestrīdas – atzīmēt vai neatzīmēt, nestrīdas, par ko tad īsti tūkstošiem cilvēku cīnījās. Par mūsu Latviju. Šogad Barikāžu atceres dienu pavadīju Valmierā. Barikādes jau nebija tikai rīdzinieku vien, tāpēc patiesi interesanti klausīties, kā no šejienes cilvēki speciālos autobusos devušies uz Rīgu, ko jutuši, ko pārdzīvojuši un pieredzējuši.

Pēcpusdienā valmierieši sanāca pie Barikāžu piemiņas akmeņa. To te uzstādījis policijas majors Aleksandrs Melngāršs. Pilsētniekus uzrunāja mērs, Valmieras Valsts ģimnāzijas direktors un pats piemiņas akmeņa izveides iniciators A.Melngāršs. Vēlāk norisinājās sarunas Valmieras pilsētas ģimnāzijā un neformālākā gaisotnē arī pie ugunskura, kuru laikā daudzu barikāžu dalībnieku stāstos dzirdēju par bailēm un neziņu, kas toreiz pārņēmušas. Bet vai tāpēc cilvēki negāja? Viņos bija kas pārāks par bailēm, kas pārāk par neziņu. Visiem silti atmiņā palikusi cilvēku nesavtīgā ziedošanās – citam negulētās naktis dežūras laikā, citam zupas un tējas vārīšana, citam silto cimdu gādāšana. Kā sacīja Valmieras Valsts ģimnāzijas direktors: „Katrā vēsturiskā situācijā ir savas patiesības, tobrīd tā bija neatkarīga valsts.” Novēlu latviešiem šo patiesību nest sirdīs arī turpmāk! (Evija)