Jaunais senātors Skots Brauns ir pulkvežleitnants Nācionālā gvardē, kur dien jau 30 gadu. Foto: Boston Globe

Iedomāsimies, tēvzemnieki - vislatvieši šogad uzvar vēlēšanās Daugavpilī. Vai arī Pilsoniskā savienība un "Jaunais laiks". Ko, lai es negvelžu niekus? Kam jānotiek, lai tas piepildītos? Piekrītu, arī manās acīs tās ir pasakas. Tomēr tieši tādu dāvanu vēlētāji pasnieguši Obamam pirmā gadadienā kopš stāšanās AAV prezidenta amatā.

2008.g. rudenī Obama uzvarēja vēlēšanās ar solīdiem 52,9% balsu un pārsvaru 28 pavalstīs. Bija pienācis laiks rādīt, ko saukļi "cerības" un "pārmaiņas" īsti nozīmē. Un Obama nekavējās. Iekšzemē nekavējās iedzīt savu valsti tādos parādos, pret ko Buša rekordi ir bērna šļupsti. Ārzemēs nekavējās rādīt, ka ir bargs pret draugiem un maigs pret ienaidniekiem.

Pirmā cāļu skaitīšana pienāca rudenī, kad gubernātoru un Pārstāvju palātas vakanču vēlēšanas Obamas partija zaudēja ar ~15% balsu vēzienu uz republikāņu pusi. Līdz ar lēnu saimniecības atlabšanu polītikas uzsvari mainījās, un šoziem asākais jautājums aiz dīķa ir veselības aprūpe, precīzāk, Obamas plāni to tuvināt Latvijas un pārējās Eiropas kārtībai.

Tuvs Obamas sabiedrotais šai jomā bija pēdējais no dižajiem Kenedijiem Edvards. Pērn viņu pieveica vēzis, un bija jāizsludina papildvēlēšanas Senāta vakancei Masačusetsā, ko Kenediji bija kontrolējuši vairāk nekā pusgadsimtu. Saistība ar Kenediju dzimtu un vēlēšanu ielikšana tieši pirmā Obamas inaugurācijas gadadienā piešķīra vēlēšanām papildus simbolismu. Masačūsetsas polītiskā orientācija ir tāda, ka neoficiāli pavalsti mēdz dēvēt par Masačūsetsas Tautas Republiku: Obama 2008.g. tajā uzvarēja ar 62%, Kenedijs savās pēdējās vēlēšanās - ar 69%. Ja dēmokrati vietu zaudētu, zustu arī balsošanas mašīnas vairākums Senātā. Par vēlētāju balsīm sacentās uzticama Obamas plintniece un republikāņu kandidāts, kuŗa programma gluži vai iemiesoja visu pretējo: zemus nodokļus, mazu valdību un valsts sektoru, vēsumu pret homoseksuālismu un grūtniecības pārtraukšanu, nodokļu izlietošanu ieročiem, kas apturētu terroristus, nevis advokātiem, kas tos aizstāvētu. Un, protams, opozīciju pret medicīnas nodošanu valsts ziņā. Ņemot vērā vēlēšanu svarīgumu, Obama tās pasludināja par uzticības balsojumu sev un savai veselības aprūpes reformai.

Un liberālā, kreisā Masačūsetsa ar 52:47 ievēlēja republikāni! Vēziens pa labi jau 30%: ar tādu sniegumu droši Obamas kabatā prezidenta vēlēšanās ir vien valdības klerku un nēģeru apdzīvotā galvaspilsēta, dzimtās Havajas un Vērmonta. Ne liberāļu citadele Ņujorka, ne Obamas karjeras kalve Illinoisa, ne maigā Kalifornija, ne Masačūsetsas Tautas Republika. Ģeografa kretīnismā pieminēšu, ka vēlēšanu kartē labi redzamas atšķirības iekšpilsētu, priekšpilsētu un nomaļu viedoklī (sarkans - republikāņu pārsvars, zils - dēmokratu).

Bet šobrīd prieka un bēdu paģiras izgulētas, un jāsāk domāt, kas būs tālāk. Obamam attiecībā uz veselības aprūpi un valdīšanu vispār ir divas iespējas: vai nu novilcināt republikāņu senātora pilnvaru apstiprināšanu un censties gūt iespējami daudz Pirra uzvaru pirms sakāves Kongresa vēlēšanās rudenī, vai censties atgūt vēlētāju uzticību ar došanos uz centra un kompromisu pusi, kā to savulaik izdarīja Klintons. Šobrīd Obamas izvēle vēl nav galīgi noskaidrojusies, bet draudi, lai Senāts nebloķē prezidenta ieceres, un populistiski uzbrukumi banku plēsoņām un spekulantiem vedina uz pirmās iespējas pusi.

Varētu domāt, kas mums daļas, kas tur kādā Amerikā notiek. Ir daļa. Jo stiprākās pasaules valsts iekšpolītika saistīta ar ārpolītiku un neizbēgami ietekmē arī mūs. Jo vairāk Obama kaitēs saimniecībai atgūties, jo arī mums būs grūtāk. Grūtības iekšzemē mudinās Obamu dzīties pēc piekrišanas ārzemēs. Ne tikai mierinājuma pēc, bet arī, lai lietas, kas iekšzemē buksēs, mēģinātu uzspiest savai tautai ar starptautiska spiediena palīdzību - vai tā būtu veselības aprūpe, ieroču kontrole, nāvessoda atcelšana, aborti, tiesības bez atbildības un pienākumiem, globālā sasilšana vai kas cits. Varam gaidīt AAV atbruņošanos - pēc vienošanās ar Krieviju, ar daudzpusējiem līgumiem un pat vienpusēji. Atšķirībā no Buša Latvijas pamešana Krievijai nav nekas neiedomājams. Mums jābūt gataviem izturēt Krievijas spiedienu, kamēr galvenais sabiedrotais atgriežas no sānceļiem.