Mūsu rīcībā nonācis materiāls, kas ticis izplatīts Briseles institūciju darbiniekiem un deputātiem. Materiāls ir paziņojums par kādas grāmatas prezentāciju. Turpinājumā paziņojuma The De-Russification of the Baltics Serves a Geopolitical Purpose  tulkojums latviešu valodā Baltijas valstu „atkrievošana" kalpo ģeopolitiskiem mērķiem Nav apsīcis liberāli noskaņotu cilvēku sašutums par uztverto aizvainojumu, kādu Šveices vēlētāji svētdien radīja valsts musulmaņu minoritātei, kad viņi nobalsoja par minaretu celšanas aizliegšanu.

Vatikāna pārstāvji un katoļu bīskapi, kuri nupat nosvinēja Jaunās misas 40 gadu jubileju, ir bijuši priekšplānā referenduma rezultāta nosodīšanā. Pašā Šveicē aktīvisti jau vēlas vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā ar aicinājumu rezultātu atcelt.

Ļoti iespējams, ka viņiem tas izdosies. Tiesa nesen aizliedza krucifiksu izvietošanu Itālijas skolās, lai arī masīvais valsts iedzīvotāju vairākums ir katoļticīgi. ECT arī vada kampaņu, kas veicina trokšņainas minoritātes tiesības. Runa ir par homoseksuāļiem un transpersonām, attiecībā uz kuriem pat neapmierinātības paušana nu ir nelikumīga.
Visas šīs kampaņas atbalsta minoritātes, un tajās ir iesaistīti cilvēki, kuri sevi uzskata par demokrātiem. Taču tajā pašā laikā šīs kampaņas nereti un skaidri nav saistāmas ar demokrātisko procesu un ar vairākuma viedokli. Cilvēktiesību mehānisms tiek izmantots, lai ieviestu liberālās elites darba kārtību pret it kā reakcionāriem tautas uzskatiem. Nesen Parīzē Eiropas Padome (tā ir tā iestāde, kuras paspārnē darbojas Eiropas Cilvēktiesību tiesa) organizēja konferenci, kurā notika saruna par to, kā veicināt cilvēka tiesības. Kādreizējā minētās iestādes izpildsekretāre, Radikālo sociālistu partijas pārstāve Katrīna Lalumjēra (Catherine Lalumière) ļoti skaidri pauda pretrunu starp cilvēka tiesībām un demokrātiju:
„Masu sabiedrības līmenī nudien pastāv problēma," viņa teica. „Vienkārši cilvēki patiesībā neatbalsta cilvēka tiesības. Lūk, šī ir tā joma, kurā mums jādodas uzbrukumā." (Uzruna Eiropas Padomes 2009. g. 11. septembrī rīkotajā konferencē „Kāda ir cilvēka tiesību un demokrātijas nākotne?")
Šādi uzskati ļoti lielā mērā kaitina konservatīvus cilvēkus, kuri tic vēsturisku ieradumu raksturīgajai vērtībai. Viņi uzskata, ka tas, ka Eiropā ir baznīcu torņi un ne minareti, ka heteroseksuāla ģimenes dzīve ir norma un, ka Katoļu baznīca Itālijā spēlē ievērojamu sabiedrisko lomu - tas tā ir, un tam tā ir jāpaliek. Taču vēl ļaunāks, iespējams, ir fakts, ka šīs „tiesības" netiek ieviestas objektīvi, kā tas tiek apgalvots. Nē, tas ir divkosīgs process, kas saistās ar acīmredzamiem un īstermiņa politiskiem iemesliem.
Piemēram, aplūkojam Baltijas valstis. Šīs teritorijas laikā no 1944. līdz 1991. gadam sastāvēja Padomju Savienībā. Tās ieguva neatkarību dažus mēnešus pirms Padomju Savienības absolūtās izjukšanas. Laikā starp pasaules kariem minētās valstis īsu brīdi baudīja neatkarību, tas notika pateicoties apkaunojošajam miera līgumam, kādu revolūcijas novājinātajai Krievijai 1918. gadā un Brestļitovskā uzspieda Vācija un Austrija. Neatkarības laikā Baltijas valstīs izveidojās diktatūras (Lietuvā 1926., bet Latvijā un Igaunijā - 1934. gadā). Laikā pirms 1918. gada Latvija un Igaunija nekad nebija bijušas valstis. Tās bija Krievijas impērijas sastāvdaļa jau kopš 18. gadsimta 20. gadiem, t.i., kopš tā laika, kad Skotija un Anglija apvienojās Apvienotajā Karalistē. Pirms tam tās piederēja Zviedrijai un, vēl pirms tam, teitoņu bruņiniekiem (Lietuvas vēsture ir atšķirīga). Tas nozīmē, ka valstu iekļaušana PSRS 1944. gadā nebija, kā daudzi mūsdienās apgalvo, kails piemērs par krievu agresiju, bet gan tās situācijas atjaunošana, kura pastāvēja gadsimtiem ilgi un kuru jebkurā gadījumā atbalstīja ievērojama daļa Baltijas politiskās šķiras, jo tajā bija daudz aktīvu komunistu. Jāuzjautrinās par to, ka tieši plaši nosodītais 1939. gada Molotova-Ribentropa līgums bija tas, kurā tika noteikts, ka poļu pilsēta Wilno būs Lietuvas galvaspilsēta. Tas ir statuss, kuru Viļņa saglabā vēl šobaltdien.
Pateicoties tam, ka Baltijas valstis ilgu laiku piederēja Krievijai un pēc tam Padomju Savienībai, minētajās teritorijās, un it īpaši Latvijā un Igaunijā, ir ievērojama krievu tautības minoritāte. Pēc neatkarības izveidošanas 1991. gadā Baltijas valstis savu konstitucionālo principu pamatā ielika politisku pasaciņu, kas saucas teorija par okupāciju. Tās apgalvoja, ka PSRS tās „okupēja," nevis inkorporēja, un viņu neatkarība vienkārši atjaunoja pārtraukto valstiskumu. Latvija pat atrada starpkaru diktatora Kārļa Ulmaņa attālu radinieku un padarīja viņu par Valsts prezidentu. Guntis Ulmanis minētajā amatā tika ievēlēts 1993. gadā.
Okupācijas teorija vienkārši ir meli. Okupācija ir specifiska starptautisko attiecību situācija, kurā viena valsts dominē citā, tur izvietojot savu karaspēku. Noteikumi par okupāciju ir detalizēti atrunāti 1907. g. Hāgas konvencijās. Ja valsts ir okupēta, tad politiskais un militārais spēks ir okupācijas režīma rokās. Pilsoņiem nav juridisku tiesību, viņi stāv atsevišķi no okupantiem. Ja, savukārt, valsts tiek inkorporēta citā valstī, tad tās pilsoņi kļūst par inkorporējošās valsts pilsoņiem.
Tieši tas notika ar baltiešiem. Laikā no 1944. līdz 1991. gadam viņi bija padomju pilsoņi. Nav šaubu, ka šis statuss daudzus neapmierināja, cilvēki vēlējās to mainīt. Tieši tas bija nacionālās atbrīvošanas kustības pamatā. Taču mēs tikpat daudz melotu sakot, ka šīs valstis bija okupētas, kā gadījumā, ja mēs apgalvotu, ka Beļģija „okupē" Flandriju.
Šo melu galvenais iemesls ir Baltijas nacionālistu kolektīva atbrīvošana no atbildības par sadarbību ar komunistu projektu. Visā PSRS bija pieminekļi Latvijas strēlniekiem, kuri cīnījās boļševiku pusē. Boļševiku slepenpolicijā latvieši bija vieni no galvenajām tautībām. Laikā kopš 1991. gada savukārt baltieši un poļi ir veicinājuši apgalvojumu, ka komunisms bija tikai un vienīgi krievu fenomens un Padomju Savienība nebija nekas cits, kā krievu imperiālisms. Šie ļaudis izliekas, ka nekad nebija poļu vai baltiešu komunistu, viņi apgalvo, ka „komunists" un „krievs" ir savstarpēji aizvietojami jēdzieni. Patiesībā komunismu atbalstīja cilvēki no Havannas līdz Hanojai, un katrā gadījumā pirmsrevolūcijas Krievijas „imperiālisms" tāds bija tikai vārda pēc. Tas bija kvalitatīvi atšķirīgs no, piemēram, Lielbritānijas imperiālisma. Krievijas impērijas pamatā nebija koloniāla ārvalstu tautu pakļaušana, kā tas bija gadījumā ar Lielbritānijas impēriju Indijā un Āfrikā. Tā vietā dažādas tautas kļuva par viena imperatora no vienas politiskas ģimenes pavalstniekiem, aptuveni tāpat, kā to izdarīja Habsburgu dinastija.
Meliem ir arī otrs iemesls - pamatot likumu sēriju, kuri Eiropas Padomes liberāļus satrauktu, ja tie tiktu attiecināti uz jebkuru citu minoritāti Eiropā. Mērķis ir grozīt vēlēšanu karti tā, lai elite varētu saglabāt varu. Svarīgākie soļi sperti Latvijā un Igaunijā. Abas valstis divu gadu desmitu garumā ir aktīvi ieviesušas pilsonības likumus, kuru mērķis ir brucināt krievu nacionālo identitāti, slēdzot viņu skolas un neļaujot viņiem piedalīties vēlēšanās.
Šī skaidri diskriminējošā politika ir vērsta pret dziļi iesakņotu vēsturisku kopienu. Simtiem tūkstoši krievu vēl šobaltdien dzīvo juridiskā mijkrēslī, jo viņiem nav pilsonības, un tāpēc viņiem nav nedz politisku, nedz arī pilsonisko tiesību. Baltijas valstu politiķi nereti krievu tautības iedzīvotājiem iesaka „doties mājup," lai arī masīvais šo cilvēku vairākums turpat arī ir piedzimuši. Nav iespējams iedomāties, ka cilvēka tiesību aktīvisti šādu situāciju pieciestu, ja tā tiktu attiecināta uz jebkuru citu minoritāti. Šādi ļaudis ļoti precīzi uzstāj, ka ārvalstu imigrantiem ir jāpiešķir pilsonība, bet šajā gadījumā tas tā nenotiek. Pilsonība tiek liegta tāpēc, ka nebaltieši (krievi, ukraiņi, baltkrievi u.tml.) un viņu bērni ir „okupanti." Šis dubultais standarts ir vēl vairāk pārsteidzošs tāpēc, ka retorika pret krieviem Latvijā nereti ir arī klāji antisemītiska.
Kāpēc tas tiek pieļauts? Tas ir tāpēc, ka Baltijas valstis ir stratēģiska teritorija vietā, kas 200 gadu garumā bija Krievijas rietumu krasts. Šo valstu „atkrievošana" kalpo vienkāršiem ģeopolitiskiem mērķiem. Mērķis ir Krieviju ziemeļos un austrumus izspiest no Eiropas jautājumiem, kuros tai dabiski būtu jābūt spēlētājai. Šis ģeopolitiskais spiediens ir nulles summas spēle, kura apmierina vienīgi Amerikas Savienoto Valstu intereses. Protams, Krievijai joprojām ir maza daļa Baltijas krasta, bet nav nekādu šaubu, ka amerikāņi tik ļoti saprot savu jauno NATO īpašumu stratēģisko vērtību, ka Džordžs Bušs 2005. gadā ļoti redzami viesojās Rīgā. Pilsēta ir tikai īsa bumbvedēja lidojuma attālumā no Krievijas otrās pilsētas un tās Baltijas jūras spēku bāzes. Jākonstatē arī tas, ka daudzas Baltijas valstu valsts galvas laikā pēc padomju perioda bijušas Ziemeļamerikas pilsoņi (bijušais Lietuvas prezidents Valdas Adamkus, Vaira Vīķe-Freiberga, kā arī pašreizējais Igaunijas prezidents Tomass Ilves visi ir dzimuši un pieauguši ASV vai Kanādā).
Tas ir plašs temats. Ja kāds vēlas par to uzzināt vēl kaut ko, vai arī paust citu viedokli, tad tas cilvēks ir aicināts uz grāmatas atvēršanu Briselē, kuru palīdzu organizēt. Pasākums notiks plkst. 12.00 9. decembrī. Lūk, detaļas par to:
Demokrātijas un sadarbības institūta prezidente dr Natālija Naročnitskaja aicina Jūs piedalīties institūta ziņojuma „Iespēja izdzīvot: Minoritāšu tiesības Igaunijā un Latvijā" atvēršanā
Trešdien, 2009. g. 9. decembrī
12.00-14.00
Rezidences pilī, Pasāžas zālē
Rue de la Loi 155
1000 Brisele
Grāmatu prezentēs IDC prezidente dr Natālija Naročnitskaja, Igaunijas Cilvēka tiesību juridiskās informācijas centra vadītājs Aleksejs Semenovs, IDC pētniecības direktors Džons Loflands (John Laughland), un Latvijas Cilvēktiesību komitejas pārstāve Žanna Karelina.
Pasākumu uzrunās:
Latvijas pārstāve Eiropas Parlamentā dr Tatjana Ždanoka
Krievijas pastāvīgās misijas NATO vadītājs dr Dmitrijs Rogozins
Krievijas pastāvīgās misijas Eiropas kopienā vadītājs Vladimirs Čizovs
Vēstures profesors emeritus no Arras universitātes Francijā Žans-Pjērs Ariņons (Jean-Pierre Arrignon)
Pēc prezentācijas būs pieņemšana.