Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Intervija:: Atpakaļ, pie saknēm
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2009-11-19

    Intervija:: Atpakaļ, pie saknēm

    Mamma mēdza atgādināt: „Mēs esam latvietes, mūsu dzimtene ir Latvija, bet nav ceļa atpakaļ...". Vita Berliņa negrasījās samierināties ar šiem mammas vārdiem. Vita juta sevi kā latvieti un pierādīja, ka vienmēr ir ceļš atpakaļ, lai cik grūti ejams, bet ir. Un kā izrādījās šis atpakaļ ceļš bija lielākais un drosmīgākais solis uz priekšu viņas dzīvē.

     

    Šis stāsts ir atšķirīgs no vairuma latviešu dzīvesstāstu. Vitai bija jāveic smags ceļš, lai būtu mājās, lai varētu sevi saukt par pilntiesīgu latvieti.

    Vitas stāsta pirmsākumi meklējami 2.pasaules kara laikā. Vitai ir nepatīkami un sāpīgi par to runāt, un viņa  nevēlas arī aizskart radus, bet atzīst, ka pie tā kā iekārtojusies viņas dzīve galvenokārt ir vainojams vectēvs - cilvēks, ar kuru Vita nelepojas, vēl vairāk - ir kauns par sava vectēva - komunista „darbiem".

    Tā nu sanāca, ka Vitas mamma nokļuva bērnunamā, jo vectēvam darbs savienības „labā" bija svarīgāks par ģimeni, svarīgāks par visu.

    1941. gadā Vitas mamma pirmo reizi nokļūst Krievijā, jo kara dēļ bērnunamu evakuēja uz Krieviju. Pēc vairākiem gadiem mamma tomēr atgriezās Latvijā, pabeidza skolu, strādāja, bet Latvijā nebija kur dzīvot un viņa nolēma doties atpakaļ uz Krieviju. 1963. gadā pasaulē nāca Vita. Vita var sevi saukt par pilntiesīgu latvieti, jo ir dzimusi Latvijā. Mamma atbrauca, lai meita dzimtu Latvijā un tas izrādījās daudz. Vita turēja un vēl joprojām tur godā savu dzimteni. Tēva ģimenē nebija. Ģimene bija Vita un viņas mamma, viņām divām nācās cīnīties ar dzīves pārbaudījumiem.

    Tomēr aptuveni reizi gadā Vita ar mammu tomēr apciemoja Latviju. Ciemojās pie radiem. „Īstu draugu man šeit nebija, ar radiem arī nebija labas attiecības, bet man šeit bija labi, jutos piederīga šai zemei. Šeit man nelīda dvēselē, varēju būt es pati. Šeit bija cieņa pret cilvēku, man patika cilvēku mentalitāte, nebija krievu skaļuma, ārišķības, uzbāzības, neviens man nelīda dvēselē. Šeit dzīvoju priekam."

    Bija 1992. gads. Latvijā bija atjaunota neatkarība, bet Vita vēl joprojām dzīvoja Krievijā, mācījās medicīnas universitātē par ārsti un audzināja meitiņu, bet par visu vairāk vēlējās atgriezties Latvijā. „Es zināju, ka vislielākā laime manā dzīvē būtu dzīvot Latvijā." Vaicāta kādēļ bijusi tāda vēlme atgriezties, Vita atbild, ka Latviju viņa jūt kā savas mājas. „Katram vajag savas mājas. Es neesmu no tiem pasaules staigātājiem, kam visur ir mājas, man vajadzīga māju omulības sajūta un nav jāmeklē citur mājas un jācenšas iedzīvoties, ja tev jau ir savas mājas. Es jutu, ka ir īstais laiks braukt uz Latviju, bet naudas man nebija. "

    Bija ļoti grūti. Otru reizi es laikam to neizdarītu, bet tad es tomēr uzdrošinājos. Atbraucu uz Latviju, lai nokārtotu dokumentus. Atgriezos Krievijā un sāku meklēt iespēju samainīt savu Krievijas vienistabas dzīvokli pret dzīvokli Rīgā. Bet Latvijā bija noteikums, ka trīs cilvēki nedrīkst dzīvot vienistabas dzīvoklī, tad mēs būtu maznodrošināti un valstij būtu mums jāpalīdz un tas apgrūtinātu mūsu atgriešanos. Krievijā bija jāsamaina vienistabas dzīvoklis pret divistabu, lai pēc tam to iemainītu pret dzīvokli Rīgā. Naudas man nebija. Lai dabūtu naudu es tirgū pārdevu savus zābakus, mēteli, blūzes, gandrīz visas mēbeles, visu, kas man bija, lai varētu samainīt dzīvokli. No sākuma bija kauns, tad pieradu, jo zināju kādēļ es to daru. Tad vēl vajadzēja atrast cilvēkus, kas gribētu mainīt dzīvokli un braukt no Latvijas uz Krieviju. Naudas bija pietiekoši, lai samainītu savu dzīvokli pret divistabu, bet Rīgā nebija cilvēku, kas gribētu mainīties ar dzīvokļiem. Atradu kādu ģimeni, kas bija ar mieru mainīt savu Rīgas divistabu dzīvokli pret trīsistabu dzīvokli Krievijā, bet mums bija tikai divistabu dzīvoklis. Viss sākās no gala. Atkal pārdevu visu, kas man tolaik bija, lai atkal varētu samainīt dzīvokļus. Kā par brīnumu, man tas izdevās. Izdevās arī samainīt Krievijas dzīvokli pret Rīgas un mēs - es, mana mamma un meitiņa, varējām braukt uz Latviju. Tas bija arī pēdējais brīdis, jo pēc tam šādu dzīvokļu maiņu aizliedza. Vēl kā papildus pārbaudījums, kamēr veicu šo dzīvokļu maiņu, bija apkārtējo cilvēku attieksme. „Kur Tu brauksi? Uz Latviju?! Tur taču ir fašisms! Ko tu tur darīsi? Avīzē rakstīja, ka tur latvieši sit krievus..." Bet Vita zināja, ka viņa brauks mājās, tur kur ir viņas vieta un neviens viņu nespēja pārliecināt par pretējo. „Šiem cilvēkiem trūka zināšanu par Latvijas vēsturi un ar laiku es sapratu, ka paskaidrot šo vēsturi pat nebija jēgas. Protams, krievi ir dažādi, arī latvieši ir dažādi un man nav negatīvs noskaņojums pret visu krievu nāciju, bet tobrīd bija patiešām smagi."

    Kopš atgriešanās Latvijā ir pagājuši 17 gadi. Šajā laikā Vita ir pabeigusi mācības universitātē, iemācījusies latviešu valodu, strādā Rīgā par bērnu ģimenes ārsti un audzina jau divas meitas. „No sākuma bija ļoti grūti. Krievi mani uzskatīja par nodevēju, latvieši par krievieti, juta citu mentalitāti un nepieņēma, bet es taču braucu uz Latviju ne pēc lētākas desas, es braucu mājās..." Tādēļ Vita nepadevās, pārāk smagi viņa bija izcīnījusi iespēju dzīvot Latvijā, lai padotos šajā cīņā - būt par īstu latvieti starp savējiem. „Tomēr kādu laiku dzīvoju noslēgti, strādāju, mācījos latviešu valodu, audzināju meitas, tikai tagad varu uzelpot - paskatīties pa labi, pa kreisi un meklēt savus cilvēkus. Beidzot man ir arī sajūta, ka esmu atradusi savējos - atradusi sevi starp dievturiem. Pirms tam biju pievērsusies kristietībai, bet ar laiku sajutu, ka šī reliģija nav domāta man. Man nepatika šis personības un nāves kults, tas, ka dieva priekšā ir jāzemojas. Nepatika, ka garīgums nāk pēc nāves, uzskatu, ka garīgums iegūstams dzīves laikā. Negribu arī visu dzīvi rāpot uz ceļiem ,neuzskatu sevi par ideālu, bet dzīvot dzīvi ar vainas apziņu, ka esmu grēcīga un visu mūžu nožēlot, ka esmu nākusi šajā pasaulē - tas nebija domāts man. Turklāt, Dievturība ļauj cilvēkam izpausties, būt pašam, Dievs nebaida un nepazemo, ir cieņa pret cilvēku, Dievs nav soģis, bet nāk cilvēkam blakus. Piekrītu uzskatam, ka mums - latviešiem, nav jāmeklē gudrības un garīgums svešu zemju kultūrās un reliģijās, mums patiek pašiem ar savu un mums ir jākopj pašiem sava kultūra un reliģija, jo, kamēr dzīvosies pa svešu druvu, tava paša druva paliks neaparta un aizaugs nezālēm. Dievturība man tā ir jēga - jēga būt pašai, būt latvietei. Gribu izteikt arī lielu paldies Valdim Celmam par viņa ieguldījumu Dievturībā, ka viņš man ir palīdzējis atrast šo jēgu, atrast sevi. Tā ir atbildība būt latvietim, saimniekam savā zemē un mēs nedrīkstam baidīties par tādiem būt."

    Vitai ir arī savs skatījums, kā rīkoties, lai mainītu esošo situāciju mūsu zemē: „Pirmkārt, jau katram jāsāk ar sevi un saviem bērniem. Es saviem bērniem cenšos dot to, kas man pašai bērnībā netika dots, manām meitām ir iespēja dzīvot Latvijā. Viņas man ir īstas Latvijas patriotes. Mums ģimenē ir tradīcija vismaz reizi nedēļā runāt par to, kas notiek valstī, es stāstu par Latvijas vēsturi, par cilvēkiem, vērtībām, par to, kas ir svarīgs manām meitām un viņas tas viss ļoti interesē. Mūsu nākotne ir mūsu un mūsu bērnu rokās, liela uzmanība jāpievērš bērniem un tam kā viņi tiek audzināti, nedrīkst pieļaut, ka mūsu - latviešu bērnus audzina mums nelabvēlīgi spēki, mums pašiem ir jāaudzina savi bērni un jāaudzina viņi par latviešiem. Bērni ir jāaudzina ģimenē. Es nezinu kā, bet ir jāmaina arī izglītības sistēma ."

    „Novēlu latviešiem būt latviešiem! Nepadoties! Pārāk bieži latvieši liec muguru svešu priekšā un baidās būt saimnieki savā zemē. Latviešiem piemīt liela cieņa pret otru cilvēku, pat reizēm pārāk liela cieņa, kas jau robežojas ar pazemību un gļēvumu. Pirmkārt, latviešiem ir jāciena sevi, savu zemi un dzimteni, savas saknes. Novēlu mums būt saimniekiem savā zemē. Nebaidīties būt pašiem. Lai mums izdodas!"

    Ar Vitas dzīvesstāstu klātienē iepazinās Anna Palelione


    Ievietotāja profils | Komentāri (10)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook