Kad skumīgi čukstot birst rudenīgās lapas, un miglas sagša gulst pār laukiem, mēs sajūtam, ka esam vien ieelpa, sirdspuksts kādā nerimstošā ritmā. Mūsu sentēvi nāk pasērst mūsu mājās. Viņi mums vaicā un stāsta, ja vien vēlamies sadzirdēt.

Viņu ir daudz. Vairāk, nekā esam mēs. Tā ir daļa no mūsu tautas. Liela. Ar saviem sapņiem, mērķiem un cerībām. Mēs esam vien niecīga daļa tautas. Cik daudzi jau bijuši un cik daudzi vēl būs! Vai drīkstam viņus pievilt? Nenoturēt to, ko guvuši tie, kas pirms mums? Sarežģīt dzīvi tiem, kas pēc mums?

Es esmu pateicīgs un lepns par tiem, kas Veļu laikā nāk mani apraudzīt. Es vēlos, lai tie, ko Veļu laikā reiz apraudzīšu es, būtu pateicīgi man. Es esmu vien posms, ieelpa un sirdpuksts manas tautas nerimstošā ritmā. Es zinu savu darāmo. Un Tu?

Jānis Sils