Pirms dažām dienām tika publicēta interesanta intervija ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāju Ivetu Šulcu. Ja pirms Latvijas iesaistīšanas Eiropas Savienībā tika runāts par to, ka Latvija varēs izmantot ES „sniegtās iespējas", tad tagad vēstījuma saturs ir mainījies - „Latvija nav mācējusi izmantot ES sniegtās iespējas". Interesanti, ka visjūtīgākās pret globālo ekonomikas krīzi izrādījušās tieši ES jaunās pavalstis, kuras līdz tam nerimtīgi tika slavētas par ES uzspiesto reformu realizēšanu un straujajiem izaugsmes tempiem.

Tagad atklājies, ka pēdējo gadu straujā izaugsme bijis tikai burbulis, kura rašanos veicinājusi tieši ES politika. Neskatoties uz to, pamatdoma ES propagandas mašinērijā nav mainījusies - ja pavalstī ir problēmas, tad iemesli ir nacionāli, bet ja notiek attīstība, tad tas nešaubīgi ir ES nopelns. Pašreizējās Latvijas problēmās tagad nesaudzīgi tiek vainota Latvijas valdība, kas jau kopš pirmsākumiem bijis tikai paklausīgs ES varas atzars, rūpīgi pildot visus norādījumus.

Patiesībā ES piedāvātās „brīvības" Latvijas apstākļos var salīdzināt ar laipni sniegtu iespēju mēģināt pacelt vairākas tonnas smagu automobili. ES brīvās tirdzniecības, ārvalstu ieguldījumu un darbaspēka kustības politikas varēja sniegt saimniecisku ieguvumu tikai tad, ja Latvijā būtu konkurētspējīga ražošana, uzkrāts kapitāls, ko ieguldīt jaunu tirgu apgūšanā un ārvalstu uzņēmumos, kā arī pietiekami augsts dzīves līmenis, lai vietējais darbaspēks nedotos prom. Tā kā aprakstītās parādības joprojām ir tikai nākotnes jautājums, ES piedāvātās „iespējas" ir izrādījušās lamatas, kas mums ir maksājušas atlikušās vietējās ražošanas iznīcināšanu, ekonomikas pilnīgu pāriešanu ārvalstnieku kontrolē un milzīgu darbaspēka emigrāciju.

Vēl vairāk. Ekonomikas pārņemšana radīja milzīgu ienākošās naudas plūsmu, kas ļāva grimt eiforijā par strauju ekonomikas izaugsmi, kaut patiesībā tā bija tikai cukurūdens iegāde par ūtrupē iztirgoto dzimtas māju ieņēmumiem. Arī ES fondu ieplūde radīja nopietnas ekonomikas deformācijas, jo nauda tika „apēsta" dažādos starpnieku un projektu rakstītāju kantoros, nelietderīgās publiskās investīcijās, līdz reālajai ekonomikai nemaz nenonākot. Viegli gūtā nauda karsēja spekulatīvo ekonomiku (nekustamais īpašums, izklaide, patēriņš), aizvilinot uz to reālajā ekonomikā nodarbinātos, un tādējādi vēl vairāk graujot valsts saimnieciskos pamatus. Rezultāts tam visam tagad ir acīmredzams, jo latvieši pilnā apmērā izmantojuši tikai vienu ES piedāvāto „iespēju" - doties prom no savas izputinātās dzimtenes.

Jautājums par Latvijas iespējām izdzīvot ārpus ES noteikti atkal var raisīt plašas diskusijas, bet viens jautājums gan pašlaik kļuvis neapstrīdams. Dalība Eiropas Savienībā ir kaitējusi gan Latvijas ekonomikai, gan, tiešā un pastarpinātā veidā, arī kultūrai. Pat ja pašreiz izstāšanās no šīs savienības ir mazticama, un tautas neorganizētības dēļ varētu būt bīstama arī Latvijas drošībai (Krievija), Eiropas Savienība jāuztver nevis kā draugs, bet gan drauds Latvijas pastāvēšanai. Šī drauda novēršanai nākotnē jāmeklē visas iespējas.

Ivo Rubīns