Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Vai autoritārs režīms ir attaisnojams?
    • BLOGS
    • 2009-10-10

    Vai autoritārs režīms ir attaisnojams?

    Šīs pārdomas man, protams, neradās tikai pēc muzikālās drāmas „Vadonis" noskatīšanās. Par to domāju jau sen.

     

    Es brīvību skaidrotu kā cilvēka esamības apjomu, to, cik daudz mēs katrs šajā pasaulē esam bijis. Tomēr brīvība nebūt nenozīmē visatļautību, ko reti kad apstrīd pat paši lielākie liberālradikāļi, - brīvība var eksistēt tikai likuma ietvaros.

    Pretējā gadījumā maniakāla slepkavas iecerētā nakts izklaide būtu viņa upura brīvības pilnīgs noliegums, bet upura radinieku atriebības īstenošana aizslaucītu slepkavas šķietami iegūto pašizpausmes prieku. Brīvība ir dzīvības apjoms, ko mēs katrs iegūstam uzņemoties pienākumus, saņemot tiem atbilstošas tiesības un nesot atbildību par šo tiesību izmantošanu pienākumu īstenošanai. Tātad atbildība ir svarīgs brīvības priekšnosacījums. Brīvība gan apzināti, gan neapzināti ir katra cilvēka mērķis, tomēr tās īstenošana ir atkarīga no cilvēka apziņas līmeņa, spējas izprast iegūto tiesību patieso uzdevumu. Pat visliberālākajās valstīs prezidenta amatā reti kurš vēlas redzēt rūdītu recidīvistu, autovadītāja tiesības netiek piešķirtas bērniem un ķirurga skalpeli nedod rokās personām, kas nav ilgstoši apmācītas kā ar to rīkoties. Tikai pietiekami ilgs sevis attīstīšanas darbs ir pamats, lai ieņemtu sabiedrības hierarhijā vietu, kurā iespējams realizēt lielāku pienākumu un tiesību apjomu. Tātad iespējams dzīvot vairāk.

    Demokrātijas augstākais ideāls ir nevis formāla vēlēšanu sistēma, bet tautas interešu vara. Tautas interesēs ir tāds sabiedrisko attiecību izkārtojums, kurā katrs var īstenot maksimālo brīvības apjomu atbilstoši savām spējām. Taisnīga valsts, kur cilvēkam piešķirtās tiesības atbilst viņa īstenotajiem pienākumiem. Varas veidošanās kārtībai šajā gadījumā ir tikai pakārtota nozīme, tāpat kā tiesvedības gaitā procesuālās tiesību normas (tiesas spriešanas kārtība) ir tikai veicinošs faktors materiālā taisnīguma panākšanai - pareizam spriedumam. Tieši tāpēc demokrātiska vēlēšanu sistēma vēl pati par sevi negarantē demokrātisku varu. Pagrimusi, neapzinīga vai lētticīga tauta var ievēlēt tādu varu, kas rīkosies pretēji tautas interesēm.

    Tas, kas pašlaik notiek Latvijā, nav demokrātija, un nekādas formālas pazīmes to nevar vērst par labu. Morāls pagrimums un tam sekojošā saimnieciskā krīze nevar būt tautas interesēs. Demokrātiskā valstī pie varas nevar būt deģenerāti, un inteliģence nevar būt nospiesta zemcilvēku līmenī. Un nav svarīgi, vai pie tā novedusi kādas sazvērnieku grupas darbība demokrātisku izkārtņu piesegā, vai kolektīvs sabiedrības idiotisms un bezatbildība. Tā jebkurā gadījumā ir netaisnības diktatūra, nevis demokrātija.

    Vai tauta kā kopums spēj ar to tikt galā? Acīmredzot nē, jo visus šos gadus tā arī nav radusies neviena pietiekami plaša kustība, kas varētu pretendēt uz visas tautas imūnsistēmas titulu. Ir tikai intelektuāļu saujiņas un atsevišķi cilvēki, kas ar to visu cīnās. Un tas vislabāk pierāda personību lomu tautas un valsts liktenī. Tautas garīgā pagrimuma laikā, kad ar demokrātiskajiem vēlēšanu mehānismiem manipulē dažādi noziedzīgi grupējumi, sevišķa atbildība jāuzņemas inteliģencei. Tai ir pienākums atjaunot tautas spēju valdīt pašai pār sevi, un šim nolūkam var kalpot arī līdzekļi, kas pārkāpj formālus demokrātijas kritērijus, ja vien mērķis ir demokrātijas atjaunošana pēc būtības.

    Brīvvalsts laikā, trīsdesmito gadu vidū Latvija bija nonākusi ne tik smagā, bet līdzīgā situācijā kā pašlaik. Arī toreiz sabiedrība nespēja organizēties, lai pārvarētu saimniecisko krīzi un partiju politiskos ķīviņus, kurus bieži ierosināja no ārpuses. Atbildību par valsts nākotni uzņēmās inteliģences grupa Kārļa Ulmaņa vadībā. Ultraliberāļi bieži pārmet formālās demokrātijas likvidēšanu apvērsuma rezultātā, bet aizmirst, ka šī apvērsuma rezultātā Latvijā tika atjaunota demokrātija pēc būtības. Tieši Ulmaņa valdīšanu cilvēki atceras kā taisnības un brīvības laiku, kas ir neapšaubāmas demokrātiskas valsts pazīmes. Toreizējā „autoritārajā režīmā" ne tikai netika ierobežotas, bet pat visādi tika veicinātas cilvēku ierosmes kultūras un saimnieciskajā jomā, kas radīja neredzētu valsts uzplaukumu. Turklāt Ulmaņa piezīmes liecina, ka pamazām bija plānots atjaunot arī formālās vēlēšanu iespējas.

    Tātad Ulmaņa autoritārais režīms bija vērsts uz Latvijai naidīgu grupu neitralizēšanu, tautas vienotības atjaunošanu, kā arī politiskās un saimnieciskās apziņas līmeņa celšanu, kā rezultātā varētu atjaunot arī formālo demokrātisku vēlēšanu sistēmu. Ulmanis un viņa aprindas centās radīt veselu tautu, kas pati varētu pār sevi valdīt, un, neskatoties uz okupāciju, šis darbs nesa augļus gan trimdā Rietumos, gan tepat Latvijā. Tauta turpināja gruzdēt līdz pat formālai neatkarības atjaunošanai, un, vismaz inteliģences aprindās, turpina to darīt arī tagad.

    Autoritārs režīms ir attaisnojams tautas pagrimuma laikā, ja tā mērķis ir atjaunot tautas pašapziņu līdz līmenim, kad atkal ir iespējama patiesa demokrātija un brīvība. Pēc būtības tas ir inteliģences un atsevišķu tās pārstāvju mesiānisks darbs. Paša autoritāra režīma esamība kādā valstī liecina par tautas pašorganizēšanās problēmām, bet vienlaikus var liecināt arī par to, ka tautas vidū joprojām ir aprindas, kas ar to nav gatavas samierināties.

    Ivo Rubīns

     

     

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (57)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook