Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Demokrātija ir mirusi. Lai dzīvo demokrātija!
    • BLOGS
    • 2009-10-04

    Demokrātija ir mirusi. Lai dzīvo demokrātija!

    Jā Latvijai; Nē ES. 2003.gada augusts

    Kāds ūsains "tautu tēvs" reiz teica, ka svarīgāk par to, kā balso, ir tas, kā skaita balsis. Viņa domas turpina dzīvot, lai gan savienība, kas tās iemieso, tagad jau bāzējas Briselē, nevis Maskavā.

    Runa, protams, ir par referenduma rezultātiem Īrijā. Kārtējo reizi ES mašinērija ir guvusi panākumus ar tās sen un bieži izmantoto atkārtota referenduma mehānismu.

    Eiropas Savienoto Valstu (ESV) montieri nu var līksmot - kārtējais solis sen izvirzītā mērķa virzienā ir sperts! Nacionālās suverēnās valstis jau drīz būs tikai skaista dekorācija un nostaļģiju raisošs vārdu salikums.

    Ielūkosimies senākā un ne tik senā ES tapšanas vēsturē, tā samērā labi ļauj apjaust procesa virzību un mērķus.

    Ideja par Eiropas Federāciju nav jauna, to jau pirms vairākiem gadsimtiem bija izsapņojuši dažādi Eiropas valstu dižciltīgie. Veidot federāciju bija iecerējis Francijas karalis Anrī IV, kurš pazīstams kā protestantu sacelšanās vadonis, kas pēcāk politisku apsvērumu dēļ pārgāja katoļticībā, kā arī kā valdnieks, kura valdīšanas laikā franči sāka kolonizēt Kanādu. Viņš plānoja izveidot savienību no 6 karaļvalstīm, 5 republikām un 4 hercogistēm.

    Savukārt 1849.gadā Francijas parlamenta deputāts un rakstnieks Viktors Igo savās runās aizstāvēja Eiropas Savienoto Valstu ideju. Tā laika Francijā V.Igo bija populārs ne tikai ar savu literāro darbību. Pateicoties viņam, Eiropas pakļāvēja Napoleona I armijas virsnieka dēlam, pie varas nāca un apvērsumu izdarīja arī otrais Francijas imperators Luijs Bonaparts.

    Pirms iesaistīšanās 2. Pasaules karā iespēju pakļaut Eiropu ar ekonomiskas federācijas palīdzību apsvēra Hitlers. Teorētisku modeli Eiropas Savienotajā Valstīm savulaik bija radījis Ļeņins.

    Pirmie organizatoriskie mēģinājumi apvienot Eiropas federalizēšanas piekritējus notika 1922.gadā. Paneiropas kustības vadību uzņēmās kāds grāfs Rihards Kudenhove-Kalergi.

    Īpaši Eiropas Impērijas piekritēji aktivizējās pēc 2. Pasaules kara beigām. 1948.gadā Hāgā tika dibināta starptautiskā Eiropas (Eiropiešu) Kustība, kas par savu galveno mērķi uzskatīja nacionālo valstu suverenitātes un neatkarības likvidēšanu un Eiropas valsts - Eiropas Savienoto Valstu - izveidi. Arī Latvijā darbojas šīs organizācijas atzars - Eiropas Kustība Latvijā. Viens no idejas iniciatoriem bija Lielbritānijas imperiālisma aizstāvis Vinstons Čērčils, kurš, uzstājoties Cīrihē, paziņoja: «Mums jāuzbūvē kaut kas līdzīgs Eiropas Savienotajām Valstīm!» Daži simti ietekmīgu uzņēmēju un politiķu sapulcējās, lai izdarītu spiedienu uz valstu valdībām. Šā spiediena rezultātā Eiropas valstu vadītāji izveidoja Eiropas Padomi, taču, tā kā galvenokārt Lielbritānijas dēļ tās ietvaros nebija iespējama cieša dalībvalstu sapludināšana, Eiropas (Eiropiešu) Kustība sāka veidot dažādas ekonomiskās sapludināšanas formas: Eiropas Ogļu un tērauda apvienību, Eiratomu, Eiropas Ekonomisko asociāciju, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju, kuras galu galā vainagojās ar valstisko veidojumu - Eiropas Savienību. Eiropas valstu sapludināšanā savi nopelni ir arī ASV, kuras ar Maršala plānu (palīdzība karā cietušajām valstīm) piespieda uzsākt ekonomisko integrāciju. Lai iegūtu līdzekļus, valstis 1948.gadā tika piespiestas izveidot Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizāciju.

    1950.gadā Francijas ārlietu ministrs, bijušais Vācijas Impērijas virsnieks 1. Pasaules karā Roberts Šūmans preses konferencē paziņo, ka pēckara Eiropā valstīm nepieciešams sadarboties ogļu un tērauda resursu izmantošanā. Jau toreiz viņa runā izskan vīzija par iespējamo Eiropas federāciju nākotnē. Turpmākie notikumi aizvien vairāk tuvina Eiropu šai vīzijai. Pēc diviem gadiem tiek radīta Eiropas Ogļu un tērauda apvienība, kurā iesaistās Francija, Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.

    1957.gadā valstis, kas paraksta Romas līgumu, apņemas saskaņot muitas tarifus un veidot saimniecisko politiku uz saskaņotiem pamatiem. Ar šo līgumu aizsākas Eiropas Ekonomiskās asociācijas izveide.

    1986.gadā tiek parakstīts Vienotais Eiropas akts, kurā uzsvērta nepieciešamība veidot vienotu iekšējo tirgu, paplašināt politisko sadarbību (ar vārdu «sadarbība» jāsaprot Eiropas valstu ciešāka saplūšana), pastiprināt Eiropas Parlamenta lomu.

    1991.gadā Mārstrihtas līgums jau atklāti deklarē nepieciešamību pēc vienotas valūtas, kopīgas ārējās, drošības, iekšlietu un tieslietu politikas, pēc kopējas pilsonības visiem ES iedzīvotājiem.

    1997.gadā Amsterdamas līgums nostiprina šos «revolūcijas iekarojumus», pasludinot apņemšanos radīt vienotu robežu, monetāro savienību un kopīgu nodarbinātības politiku.

    2001.gada sanāksmē Nicā jau pavisam skaidri tiek apspriesta nepieciešamība izveidot ES konstitūciju līdz 2004.gadam. Konstitūcija tā saucamajā Eiropas Konventā jau drīz top pilnā sparā.

    2009. gadā pēc nospiedošas kampaņas un atkārtota referenduma Īrija ratificē Lisabonas līgumu, kurš gandrīz absolūti centralizē vēl atlikušās suverenitātes paliekas. Lai dzīvo demokrātija!

    Trīs secinājumi;

    1. Eiropas Savienības ideja ir veca. Tās piekritēji un popularizētāji pārsvarā ir bijuši un ir turīgāko slāņu pārstāvji, ar valsts vadību saistītie; tiešā vai netiešā veidā viņi bijuši saistīti ar savas vai citu tautu paverdzināšanu un iekarošanu.
    2. ES izveide nav nejauša vai spontāna. Jau kopš pašiem veidošanās pirmsākumiem tā mērķtiecīgi virzījusies uz lielāku dalībvalstu pakļaušanu centralizācijai, kā arī uz valstiska veidojuma radīšanu.
    3. ES veidošanās notika un notiek nevis «no apakšas», attiecīga tautas noskaņojuma dēļ, bet gan «no augšas» - tās veidošanā piedalās šaurs ietekmīgu cilvēku loks.

    P.S. ES dažu tuvāko gadu laikā sasniegs savu maksimumu, kas nozīmē, ka procesa virziens mainīsies uz pretējo - notiks reģionalizācija un pēcak arī atgriešanās pie patstāvīgām, neatkarīgām valstīm. Pirmos asnus redzam jau šajā krīzes laikā - valstis tiecas pirmkārt rūpēties par sevi, ievieš protekcionisma elementus, aug pretimigrācijas noskaņojums un nacionāli orientētu partiju pārstāvība Briseles institūcijās.

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (15)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook