Kas patiesībā ir SCP?

Krīze ir pateicīgs laiks jebkura veida demagogiem un manipulatoriem, jo pār cilvēku saprātu pārsvaru ņem emocijas. Šādos apstākļos sašutušajai tautai var viegli „iesmērēt” kārtējo glābēju komandu, kas novirza pamatoto neapmierinātību neauglīgā gultnē. Doma laukumā plānotās pulcēšanās organizatori „Sabiedrība citai politikai” ir uzskatāms piemērs, jo ar citu politiku šai organizācijai ir tik pat daudz sakara, kā ziloņiem ar aisbergu. Organizācijas dibinātājs Aigars Štokenbergs izraisa interesi kaut vai ar to, ka atļaujās asi kritizēt līdzšinējo ekonomisko politiku, kaut gan pats ilgāku laiku bijis bijušā premjera Kalvīša padomnieks ekonomikas jautājumos un vēlāk pat ekonomikas ministrs.

Šādai personai pēkšņi ārkārtīgi sākusi interesēt sabiedrības mazāk nodrošināto slāņu labklājība. Tāpat sociālās problēmas pēkšņi sākušas uztraukt bijušo Zemnieku Saeimas vadītāju, lielsaimnieku Valteru Brusu, komjaunatnes aktīvistu un ilggadīgo „Tautas partijas” biedru Arti Pabriku, uzņēmēju Edgaru Štelmaheru, baņķieri Gati Kokinu un Lemberga PR speciālistu Gintu Knoku.

Tomēr daudz interesantāk ir tas, ka liela daļa no minētajām personām tiešā vai netiešā veidā ir saistīti ar Parex banku, kas ir līdzatbildīga par pašreizējām ekonomiskajām problēmām. Šīs izlaupītās bankas glābšana jau izmaksājusi vairāk kā pus miljardu latu no valsts budžeta, tādējādi atraujot naudu tiem no krīzes cietušajiem iedzīvotājiem, kas rīt pulcēsies Doma laukumā.

Ar Parex banku „Sabiedrību citai politikai” saista ne tikai šīs organizācijas oficiālais vadītājs Gatis Kokins, kas ilgus gadus bijis „Parex” bankas padomes loceklis un Kargina uzticības persona, bet arī vairākas netiešas saites. Piemēram, Edgars Štelmahers ir SIA „Dominante park” direktors, kuras īpašnieks ir Rafaels Deifts – Parex bankas mazākumakcionārs un Kargina ilggadīgs biznesa partneris. Savukārt „Sabiedrības citai politikai” dibinātājs Aigars Štokenbergs ir līdzīpašnieks uzņēmumā „Kapitāla virsotne”, kurā darbojas arī Nils Melngailis – pašreizējais „Parex” valdes priekšsēdētājs, kas neilgi pirms savas iecelšanas amatā manīts vakariņojam ar Karginu.

Tā nu sanāk, ka revolūciju pret pastāvošo iekārtu rīko tie, kas paši šo iekārtu veidojuši. Protesta akcijas, protams, ir vajadzīgas kaut vai tāpēc, lai liktu valdībai ar tautu rēķināties, tomēr nevajadzētu dāvāt savu uzticību pirmajam pretimnācējam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka visiem vēl prātā liktenīgās deviņdesmito gadu sākuma kļūdas, kad tautas atmodu padomju funkcionāriem izdevās ievirzīt sev vēlamajā gultnē. Protestēsim, bet vienlaikus domāsim par to, ko tieši liksim sagrautā vietā!