Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Veloprezidentu vienotā mīšana
    • BLOGS
    • 2009-09-07

    Veloprezidentu vienotā mīšana

    Tie, kas vēl vakar bijām publicisti, šodien esam baltas lapas. Vai melnas. Jo novalkātajos vārdos sadzīto burtu blīvums biezs kā darva. Ja vakar vēl bijām savu kungu kalpi un apkalpojām avīzes, žurnālus, portālus, TV un Radio kanālus, tad šodien jau esam citi. Pat ja vēl turpinām pēc inerces klabināt vai klabēt vienu un to pašu.

     

    Vakardienas vārdi vairs nedarbojas. Tie ir kā mēmas lūpu kustības, pēc kurām pat vistuvākie ļaudis noguruši šifrēt sakāmo. Jo nekā jauna vecajā valodā vairs nepateiksi. Kas bijis, ir pagājis.

    Vai esat pamanījuši, kā nedarbojas labējo vai kreisējo partiju aicinājumi, frakciju ierosinājumi, deputātu iebildumi, vecās pozīcijas glābjošo vai uz jaunām pozīcijām cerošo politapvienību medijos palaistie kontrolcitāti? Vai esat pamanījuši, kāds patiess falšums nāk no agonijā pulsējošajiem baneriem, kas turpina signalizēt par nevienu vairs neizklaidējošo izklaidi? Vai esat pamanījuši, kā visi runā visu ko, taču neviens vairs neko nepasaka? Pat hiperaktīvus milzu bēbjus tēlojošie un vadonisma šļupstus artikulēt provējošie Rīgas rātskuņģi.

    18 gados savu seno un skaisto valodu esam novalkājuši līdz kaulam. Tajā vairs nav ne miņas no poēzijas un noslēpuma. Tajā izdzēsti visi cilvēcības kodi. Lietojot valodu, mūsu tautas ļaudis vairs nesazinās. Tie runā viens otram garām un cauri. Kā miglai vai izdauzītai rūtij. Ciniskās un necilvēcīgās politikas triumfa divas dekādes no latviešu valodas ir izžāvējušas pēdējās līdzjūtības asaras. Valoda kalpo sistēmas psiholoģiskajai inkvizīcijai. Mēs tikām iesaistīti saziņā ar mērķi nodarīt viens otram sāpes. Eiroimpērijas un banku direktīvu diktatūrai šāda iznkvizitīva valoda bija izdevīga. Ar tādu viegli baidīt, pakļaut un salauzt.

    Vārdi “tauta”, “brīvība”, “tēvzeme” vairs nenozīmē neko. Savrupie mazie tautiešu pulciņi, kam atmiņas par šo vārdu nozīmi vēl dārgas, visu dzīvo mērdējošā politslenga atmosfērā spēj vien sirsnīgi padziedāt vai pavisam neuzkrītoši atgādināt, ka reiz sensenos laikos dzīvoja tāda tauta latvieši. Arī žultskrāsas žurnālistikas žurkas, pēdējiem ideāliem un ideālistiem nograužot vēl dzīvās saknītes, var svinēt uzvaru šai valodas genocīdā. Pīšļos ir pārvērsti visi vārdi, visos reiz dabiskajos un radošajos vārdu dzīvošanās līmeņos. Kvalitatīvi kā krematorijas krāsnī. Pat dzejas elites margināļiem piepalīdzot, lai arī Dzejas dienām būtu dzejas nedienu kapličas kallu smārds.

    Kāpēc tik garš ievads? Tāpēc, ka kopš 1939.gada Latvijā atkal bija garākais Vienības velobrauciens. Tāpēc, ka no Latvijas bēgošo ierinda šobrīd arī ir visgarākā [TE]. Tāpēc, ka pašnāvnieku ierinda šobrīd arī ir visgarākā [TE]. Manā galvā šīs lietas nekādu vienību neveido.

    Kārlis Ulmanis, kas iedibināja Vienības braucienu, neslēdza simtiem skolu, pasta nodaļu, ar savu saimniecisko politiku nedzina trimdā vai cilpā tūkstošiem savu ļaužu. Viņa laikā tie 6000 veloentuziasti tiešām varēja pulcēties vienības vārdā. Kā apjēgt to, ka divi ķiveroti šolaiku LV veloprezidenti, kas katrs savā veidā līdzējuši mūsu valsts rata ritēšanai nelaimes akacī, spēj aiz sevis vienot 4000 veloratu minējus? Man tas šķiet loģiski tikai pēc narkomānu loģikas.

    Reiz neatminamos laikos skaistām un mīklainām zīmēm pilndiegto Lielvārdes jostu lasa vēl šodien. Tā, līdzīgi Latvju Dainām, joprojām ir noslēpums. Pat ar visvienkāršāko Līgo dziesmu sirdi iesildīt taču ir tik viegli. Vai no politslenga vienveidīgo tekstu ķeskām ir vērts atcerēties kaut sacījumu? Nē. Valsts formālā saziņas valoda sastāv no baisā depresijā dzenošām melīgām mantrām. Ja no tādām būs jāiztiek arī turpmāk, tad veselīgāk ļauties visas būtnes nemaņas radītām iedomām, ka valodas vairs nav vispār.

    Mēs taču viens otru savā valodā esam iznīcinājuši, latviski pametuši. Tas nekas, ka visa latviešu tauta šķietas satiekama Draugiem.lv profilos. Arī šajās, tikai virtuāli aktīvajās tematu grupiņās, valoda svin savus ikdienas kapusvētkus. Jo neko vienotāku par divu prezidentu mīšanas vadītu Vienības veolbraucienu no sevis vairs neizspiedīsim.

    Tāpat vien, prieka pēc, pamīt pa Siguldas apkaimes kalniem un lejām ierodas tūkstoši. Kad jāglābj izglītība, skolas, pašu bērni, pie Ministru kabineta lielus un melnus kurkuļus gaisā plivina vien daži simti tā dēvēto protestētāju.

    «Dažādos pētījumos minētais skaits par aizbraucējiem kopumā svārstās starp 50 un 100 tūkstošiem.»

    «Pašnāvības krasi pieaug. Ir pamatotas bažas, ka pašnāvnieku skaits tuvojas 90 gadu sākuma ciparam, kad tas bija rekordliels. Toreiz gadā vien no dzīves labprātīgi aizgāja vairāk nekā tūkstotis cilvēku.»

    Zinu, zinu – vārdiem vairs nav nozīmes, valoda ir mirusi, līdzjūtības nav… Zinu, zinu – rakstu veltīgi, jo visi visu laiku esam rakstījuši un rakstījuši, taču nekas nekad nav mainījies. Arī šoreiz tā ir visparastākā lieta, tā nav nekāda sensācija, jo par to taču mediji neklaigā. Tauta vienkārši iet bojā. Turklāt varai un medijiem visneinteresantākajā veidā. Par maz klanījāmies Eiroūnijas biezlūpjiem (tipa Ferhoigens). Nu uz vienu pusi jāklanās SVF štrumbantfīreriem, uz otru – Maskavas poļitrukiem.

    Zinu, zinu – nevaru apstāties. Taču tikai tāpēc, ka līdz krūšu kurvja eksplozijai smagi. Joprojām nespēju sevī uzvarēt mokošo atkarību no līdzjūtības tiem, kas izmisumā, tiem, kas bēg, tiem, kas nekad, nekad šajā tautā vairs nespēs vienoties. Jo būs tālu prom, līdz nāvei nomākti vai kapsētā. Esmu idiots un joprojām ļoti mīlu savu zemi, savus izmisušos ļaudis. Bet tas ir vienīgais, ko spēju darīt – tikai mīlēt. Taču mana mīlestība vienot nesavienojamo nespēj. Visus vienot var tikai Dieva Mīlestība. Bet tikai tad, ja mēs vēl ticētu…

    Kaspars Dimiters
    7.septembrī, 2009.gadā

    www.blogs.krustaskola.lv


    Ievietotāja profils | Komentāri (17)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook