Cik ilgi vēl vilks lupatu imperija? Attēls: 'Poļarnaja Zvezda'

Krievija dzīvoja bez Latvijas 15 gadus un vēl nodzīvos trīsreiz tikpat gadu.(Viktors Kaļužnijs, bijušais Krievijas vēstnieks Latvijā, 2005).

Redzot, kā natūrālizācija deldē latviešu politisko varu, kā "Saskaņas centrs" ieņem Latvijas galvaspilsētu, kā latviešu partijas cita pēc citas piedāvā varu krievu imperistiem, gribot negribot jājautā, vai latviešu dziesmiņa nodziedāta. Nē, nodziedāta ir krievu imperistu dziesmiņa! Un vismaz trejādi.

Pirmkārt, saimniecības iekārtas dēļ. Proti, valdošā režīma jaukšanās saimniecībā, valsts uzņēmumu turēšana un saimniecības izmantošana politiskiem mērķiem kaitē oikonomikai un ilgtermiņā lemj Krieviju arvien lielākai atpalicībai no valstīm, kuŗas ir tuvāk kārtīgai tirgus saimniecībai. Putina laika izaugsme nebija balstīta vis pareizā saimniekošanas modelī, bet tieši proporcionāla izvesto jēlvielu cenām pasaules tirgū. Pērnā gada vidū Bušs laboja tēva kļūdu un atcēla jaunu naftas un gāzes urbumu aizliegumu AAV šelfā un tā iekustināja lavīnu: naftas cenas nobrauca no $147 barelā līdz $30 - un tām līdzi arī Krievijas saimniecība. Šobrīd Krievijas vērtspapīru RTS indekss ir 43% no maksimālās vērtības, toties amerikāņu DJIA - 67%. Var prognozēt, ka valsts diktāta izraisītā atpalicība ar laiku darīs neiespējamu imperisku politiku, jo tās īstenošanai trūks resursu. Kaut kad Krievija pāries uz efektīvāku saimniekošanu, bet arī tad imperiska politika nebūs iespējama: līdzekļi būs, taču rīcību noteiks peļņas iespējas, nevis imperiski apsvērumi.

Otrkārt, krievu imperisms lemts sakāvei polītisku cēloņu dēļ. Neredzamā roka darbojas ne tikai saimniecībā, bet arī polītikā. Arī polītiskās sistēmas izvēlē cilvēki dzenas pēc labuma vai vismaz kaut kā pieņemama. Tāpēc ilgākā laikā virzība ir uz varas dalīšanu, lai ierobežotu sāncenšu ieguvumus un nodrošinātu sev brīvību un ietekmi jebkuŗā iznākumā. Imperisms, būdams diktātūras un verdzības iekārta, kaut kad tiks atmests.

Treškārt un, manuprāt, galvenokārt, krievu imperistu dziesmiņa ir nodziedāta dēmografijas jomā. Kādā ķitē jābūt, lai iedomātos, ka valsts, kur vīrieši nodzeŗas un mirst 59 gadu vecumā un sievietēm dzimst 1,4 (ne katrai, bet caurmērā) bērni (un krieviem rādītāji ir vēl zemāki!), var diktēt citiem savu gribu? Patiesība ir pretēja: krievi zaudē pat savu tagadējo lupatu imperiju. Krievu īpatsvars samazinājies no 81,5% 1989.g. līdz 79,8% 2002.g. un turpina krist dzimstības starpības dēļ starp krieviem un nekrieviem. Čečenijā krievu ir tikai 3,7%, bet čečenu - 93,5%. Šobrīd stāvoklis Čečenijā atgādina vēlīno Romas imperiju, kas nomalēs vietvalža amatā cēla vietējām tautām piederīgos un ļāva tiem rīcības brīvību apmaiņā pret uzticību imperijai, un kādu laiku viņi tiešām bija lojāli. Lai kā Krievija trakotu un kādas zvērības darītu, ilgākā laikā čečeni ir lemti brīvībai.  Izmisīga turēšanās pie imperijas skrandām cīņu dara tikai asiņaināku un dzen čečenus islāmistu skavās. Un tā nav vienīgā zeme, kas slīd krieviem no pirkstiem ārā. Ingušijā krievu ir vairs 1,2%, Dagestānā 4,7% un Tuvā 20,1%. Visās šais zemēs pamattautas ir vairāk nekā 3/4 iedzīvotāju.

Līdz šim prognozēs izteicos "kaut kad", "ilgākā laikā" un līdzīgi. Vai iespējams noteikt, kad tieši sabruks Krievija? Dienu noteikt, protams, ne. Bet ar zināmu tuvinājumu mēģināt var. Igauņu trimdas polītologs Reins Tāgepera apkopojis datus par imperiju attīstības gaitu un mūža ilgumu. Kas atklājas? Pamatsakarība - gan ar lielu izkliedi - ir tāda, ka ātri veidotas imperijas turas kopā vājāk un sabrūk agrāk. Kā Maķedonijas Aleksandram - pārstaigāja persu zemi, uzbūvēja milzu valsti, tad nomira - un čuš. Tāgeperas labākā tuvinājuma formula ir tāda:

D=25R^0,5, kur D - imperijas laiks virs puses no maksimālā apmēra, R - izaugsmes laiks no 20% līdz 80% no maksimālā apmēra.

Kādi ir Krievijas skaitļi? Krievija auga 235 gadus no 1555.g., un pusi no lielākā apmēra sasniedza 17.gs. otrā pusē ar Sibīrijas iekaŗošanu. Sametot skatiļus formulā, iegūstam Krievijas galu ap 2050.g. - kas apbrīnojami saskan ar Kaļužnija vārdiem. Un runa tad vairs nebūs par nekrievu nomaļu drupšanu nost, bet Sibīrijas zaudēšanas mēroga pārmaiņām. Kā tas varētu izskatīties dabā (un varbūt pat agrāk nekā 2050.g.), krāšņi aprakstījis Jekaterinburgas politologs Fjodors Krašeņiņņikovs daiļliterātūras veidā savā darbā "Pēc Krievijas", kur vairākkārt pieminēta arī Rīga:

"Bet tagad pāriesim pie izziņotās lekcijas par Urālu Republikas un citu Rīgas sistēmas valstu konstitūcionālo tiesību pamatiem, jo tādēļ mēs te esam pulcējušies..."

 Līdz tam gan vēl jānodzīvo. Bet laiks darbojas mūsu labā. Neizlaidīsim uzvaru no rokām.