Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Pingvīni nosprāga ?!
    • BLOGS
    • 2009-08-04

    Pingvīni nosprāga ?!

    Runa šoreiz ir par „entajām" pilsoniskajām iniciatīvām, kas tiekušās meklēt un piedāvāt savu redzējumu par to, kā risināt lielķezu Latvijā. Viena no skaļākajām bija žurnālista Zandera iedvesmotā „pingvīnu" kustība. Dažādu iniciatīvu bijis jo daudz. Gan forumi, gan projekti internetā, gan akcijas. Un tomēr nav neviena tāda pasākuma, kurš varētu pretendēt uz autoritāti visas tautas mērogā.

    Parādījušās dažas novatoriskas un Latvijai nepierastas protesta formas. Taču visur, ātrāk vai vēlāk, iestājies panīkums vai pilnīga noiešana no skatuves. Arī pingvīni šķietas esam nosprāguši... Kaut arī nevarētu teikt, ka problēmu vai cilvēku neapmierinātības ir kļuvis mazāk.

    Kādēļ tas tā noticis? Manuprāt, iemesli ir vairāki. 1) Nevienai no līdzšinējām iniciatīvām nav bijusi skaidra principu/vērtību bāze, pamatā tās veidojušās stihiski kā neapmierinātība ar vienu vai otru valdības lēmumu. 2) No pirmā izrietošs: pamatā visas iniciatīvas, tajā skaitā demonstrācijas, ir bijušas pamatā nevis akcijas, bet gan reakcijas, skriešana pakaļ valdības vilcienam, kliedzot, ka nepieciešams mainīt maršrutu. 3) No otrā izrietošs: pat tie, kas it kā gatavi kaut ko darīt tomēr netieši paliek tajās pašās pasīvajās, no valdības gaidošo un tās rīcību vērtējošo pozīcijās. Šeit, šķiet, spilgtākais piemērs ir arodbiedrību "tvaika nolaišanas" demonstrācijas. 4) Svārstīšanās prioritāšu izvēlē, kas arī ir cieši saistīta ar augstākminētajiem iemesliem. Vieni izmisīgi domā par jaunu koncepciju, programmu, likumdošanas bāzi, citi joprojām cenšas izdarīt spiedienu uz valdošajām aprindām.

    Ir nepārprotami jūtams, ka tautai kopumā ir grūti pieņemt dažas nepatīkamas, kaut arī absolūti primāras patiesības. Ir jāsaprot, ka no šīs valdošās elites gaidīt būtisku pavērsienu nedrīkst, gluži tāpat kā no kārtējām vēlēšanām (Un ne tikai tādēļ, ka valdošie ir ... nu tādi kā ir, bet, lai gan tas gan ir atsevišķs temats, ļoti daudziem ir ieradums vainot valsti visā un gaidīt no valsts visu). Ja paveiksies, kaut kas valdošo rīcībā var arī notikt mums vēlamā virzienā. Tomēr smaguma centrs ir pašu spējā organizēties, sadarboties. Vēl vairāk - ir jāapzinās, ka valsts mums ir jāveido no jauna. Mums ir divi labi piemēri - gan tāds, kā nedrīkst darīt, gan tāds kā vajag darīt. Pirmais piemērs ir tas, kas noticis Latvijā pēdējos divdesmit gados, otrs paraugs, ko varam ņemt par pamatu - pirmskara Latvijas divdesmitgade. Ir arī citi, pārejas laika piemēri - Pirmā pasaules kara bēgļu apgādāšanas komitejas, ko organizēja latviešu bēgļi Krievijā.

    Laikam taču vēl līdz galam neesam aptvēruši priekšā stāvošās grūtības, kas daudziem liks domāt par visvienkāršākajām lietām - pajumti, uzturu, bērnu izglītošanu, drošību uz ielas. Tāpēc steidzamākais šobrīd, manuprāt, ir veikt priekšdarbus, radīt struktūru, kas spētu kaut daļēji pildīt šīs iekšpolitiskās funkcijas. Uz šīs struktūras bāzes nedaudz tālākā perspektīvā būtu veidojama pilsoņus pārstāvoša institūcija, kas varētu kā tautas acīs leģitīms veidojums pārstāvēt tautu attiecībās gan ar starptautisko sistēmu, gan ar šīs sistēmas vietējo pārstāvniecību - Latvijas varas eliti. Arī savu pārstāvju esamība dažāda līmeņa pašreizējās varas struktūrās var paātrināt pārmaiņu procesus.

    Nepārprotami, ērtāk ir diskutēt par tādām lietām kā procentu barjera vēlēšanās, e-paraksta nepieciešamība vai birokrātijas mazināšana. Daudz grūtāk ir atrast veidu kā nodrošināt reālu palīdzību kaut desmit latviešu ģimenēm, grūtāk ir atrast brīvprātīgos kārtības sargus patrulēšanai situācijai, ja policistu kļūs pavisam maz. Tas ir paveicams tikai skaidri apzinoties kopīgu mērķi - savas valsts izveidi.

    Jo ātrāk mēs spēsim atteikties no ilūzijas, ka šo krīzi iespējams pārvarēt, lietojot to pašu līdzekļu arsenālu, kas šo krīzi ir izraisījuši, jo labāk mums. Nacionāla mēroga darbu varam paveikt tikai ar nacionālu redzējumu. Jebkura iniciatīva, kas nebāzēsies šādā redzējumā ir nolemta neveiksmei.

    Un tātad - vispirms vienošanās par vērtībām un pamatprincipiem tālākai mūsu pastāvēšanai, turklāt pamatā caur praktisku darbu, nevis tikai caur diskusijām un otrkārt idejiskā un strukturālā bāze savas valsts atjaunošanai.

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (7)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook