Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Par vadonību - škietamo un īsto
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2009-01-12

    Par vadonību - škietamo un īsto

    Var kādu dēvēt par autoritāti un paklausīt viņam savas iekšējās pārliecības vadīts, bet var paklausīt arī piespiedu kārtā. Kādam cilvēkam var sekot viņa īpašību dēļ. Var sekot arī tādēļ, ka viņš piepilda kādu ideju, kas svarīga tā sekotājam. Var būt autoritāte un var būt autoritātes tēls. Mēs runājam par divu veidu vadoņiem. Šķietamiem un īstiem. Pasaule ir pilna ar autoritatīviem tēliem un šķietamiem vadoņiem. Vēl daudz vairāk ir tādu, kam seko apstākļu piespiesti. Tādi ir arī pašreizējie valsts vadītāji, kas savu varu balsta uz krāsainu naudas papīrīšu balstiem. Vēl mums netrūkst arī pašpasludinātu vadoņu un autoritāšu. Kas ir autoritāte un kas ir autoritārisms? Vadītājs – vadonis un vadonība?Autoritāte ir vara, kas piemīt personai, kurai esam gatavi sekot bez piespiešanas. Autoritātes avoti var būt augstāks zināšanu vai prasmju līmenis, rakstura īpašības, pārliecība un uzskati, dzīvesveids. Ikdienā katram mēdz būt lielākas vai mazākas autoritātes. Tur, kur ir autoritātes, valda skaidrība, saticība un kārtība. Ir lieliski, ja ģimenē autoritāte ir tēvs, darbavietā priekšnieks, skolā skolotājs, valstī tās valdnieks. Tā tam vajadzētu būt, diemžēl bieži tā nav. Un tur, kur nav, rodas sajukums. Sajukums ģimenēs, sajukums darbavietās, jo grūti klausīt to, kuru neuzskati par labāku, sajukums skolās, kur greizās vērtību sistēmas dēļ skolotājs vairs netiek uztverts ar cieņu, sajukums valstī, jo valsts vadītāju īpašības spiež no viņiem novērsties. Autoritārisms tad nu būtu iekārta, kurā toni nosaka autoritātes. Katra savā dzīves jomā. Tā, ka mazākā mēroga autoritātes seko lielākām autoritātēm. Autoritārisma vārds gan vēsturiski ir nobružāts, kamēr autoritātes jēdzienu lietojam joprojām. Autoritāra kārtība, kas balstās uz brīvas gribas pamatiem, ir augsti attīstītas un organizētas grupas, kopas vai sabiedrības pazīme. Tas, ka vēsturiski autoritārisms politiskā izpratnē ir guvis negatīvu pieskaņu, apliecina, ka lielākā daļa sabiedrību, kuras nonāca līdz autoritārismam līdzīgai iekārtai, nebija tam gatavas un piemērotas. Tur autoritārisms pamatā balstījās uz piespiešanas pamatiem. Tādēļ piedzīvoja sabrukumu. Otrkārt, tas pārsvarā bija tēla autoritārisms, šķietams autoritārisms, kas dibinājās uz personības kulta, masu propagandas jeb politiskās reklāmas, kā mēs to dēvējam šodien. Pašre iz mēs atkal dzīvojam viltotu autoritāšu laikā, politisku tēlu laikā. Autoritārisms un demokrātija nav savstarpēji izslēdzoši jēdzieni. Tie daļēji pārklājas. Pretruna rodas, ja par centrālo demokrātijas pazīmi izvēlas vienlīdzības principu. Tas ir klajā pretrunā ar autoritārisma pamatideju, tas ir, ka pastāv dažādu līmeņu, kvalitāšu cilvēki un ka jāvalda ir labākajiem. Jēdzieni pārklājas tādā aspektā, ka demokrātijas jēdziens izsaka pilsoņu varu. Taču tā var tikt realizēta arī autoritārā formā. Tāpat parlamentārisms un autoritārisms nav pretrunā. Vadonība nozīmē atzīt, ka tiesības uz varu ir tam, kurš VAR. Vadonība, sākot ar darba vietu, kur autoritāte ir pieredzējis kolēģis vai priekšnieks, un beidzot ar valsti, skaidri norāda uz šāda principa lietderību. Domājams, ka ikviens atzīs, ka godīgums, taisnības izjūta, spriestspēja, uzticamība, gudrība, darbaspējas, nesavtīgums ir īpašības, kuras mēs vēlētos redzēt cilvēkos, kuru statuss ļauj vadīt vai valdīt citus. Vienīgais jautājums: kā panākt, lai izvirzītos šādi cilvēki, nevis pašlabuma meklētāji, karjeristi? Vai pašreizējā partiju varas laikmetā to ir iespējams panākt? Haotiskā vidē spēcīgākā ir sakārtotā struktūra, tāpat kā panikas apstākļos izglābjas tie, kas saglabā mieru. Aksioma. Izvirzīties pašreizējos apstākļos var tikai divējādi. Viens ir naudas ceļš, otrs – ideoloģiskais, garīgais ceļš. Izvēloti es kādu no šiem ceļiem, mēs satopamies ar tiem, kas to sākuši iet pirms mums. Naudas ceļā ir tie, kas bagātāki par mums, garīgā ceļā – tie, kas labāki par mums. Naudas ceļā autoritātes ir bagātākie, garīgā ceļā labākie. Naudas ceļu iet visas šodienas partijas. Cilvēks, kam kvalitāte ir autoritātes atzīšanas pamats, ir neērts naudas ceļa gājējiem, jo viņš rīkojas kā brīvs cilvēks. Seko savam aicinājumam un attīstības idejai. Kā brīvi cilvēki mēs rīkojamies 16. martā. Un naudas partijas nodreb bezspēcībā. Tāds autoritārisms ir mūsu mērķis. Noslēgumam kāda radniecīga atziņa, ko izteicis viens no latviešu filozofijas klasiķiem Pauls Dāle: ”Laimīgas ir tautas, kuras valda un vada stipri, taisnīgi un gudri karaļi un valdnieki. Taču karaļu pasaulē maz, ne visi tie gudri un stipri, – īsti un lieli valdnieki. Vēl laimīgāka ir tauta, ja tai daudz cilvēku, kuri ir un var būt dzīves valdnieki – valdnieki un uzvarētāji bez troņa un sceptera un citām ārējām goda un varas zīmēm, bet ķēnišķīgi bagāti un stipri garā, iekšējā spēkā un gudrībā, dvēseles brīvībā un ikdienas darbā. Tie uzvar dzīvi, likteni un nāvi, jo nāvi uzvar tas, kas tās nebaidās un droši līdz galam nostaigā mūža gaitas, piepildīdams savu sūtību, savu „es” . Jānis Sils

    Ievietotāja profils | Komentāri (2)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook