Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Ko sēsim, to pļausim (III daļa)
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2009-07-24

    Ko sēsim, to pļausim (III daļa)

    Kāpēc, piemēram, mūsu prezidentam, kuram Satversme paredz visai simboliskas funkcijas, nepieciešama tik plaša apkalpotāju armija, kurai maz sakara ar reālo valsts politiku, dārgas automašīnas, apsargu armija, dārgas rezidences un visas šīs pārspīlētās privilēģijas pēc amata atstāšanas, kas nav saistītas ar darbības rezultātiem?

     

    Kāpēc, piemēram, mūsu bijusī prezidente V.V. Freiberga vēl arvien turpina darboties, izmantojot ievērojamus valsts budžeta līdzekļus? Kāpēc viņu automātiski turpina godāt par kaut kādiem konkrēti nenosauktiem „lieliem nopelniem Latvijas labā"? Kādi tad ir šie „nopelni" un kā labā tie veikti? Tas pats lielākā vai mazākā mērā attiecināts uz ministriem, daudziem ierēdņiem un deputātiem.

    Vai tad mūsu princips nav „viens likums priekš visiem"? Vai vispār šīs amatpersonas jādēvē par „augstām", par „kungiem", „kundzēm" un „eminencēm"? Vai uzsvars nebūtu jāliek uz atbildību un kalpošanu? Diemžēl šis ārišķīgais elitārisms ieviesies arī pārējā sabiedrībā: par sasniegto vai iecerēto stāvokli sabiedrībā liecina dārgas automašīnas, grezni biroji, lielas jahtas, lidaparāti, rezidences iekšzemē un ārzemēs, apkalpotāju armija, zīmēšanās „augstākās sabiedrības" pasākumos un dzeltenās preses „privātās dzīves" skandālu slejās, nicinoša, augstprātīga attieksme pret līdzpilsoņiem. Vai tas viss nav smieklīgi un nožēlojami? Es personīgi pazīstu pāris amerikāņu miljardierus, kuri savu kapitālu sakrājuši ar savu godīgu darbu. Viņi ģērbjas vienkārši, iepērkas taupīgi, pārvietojas vairākus gadus kalpojušās automašīnās, kuras pirktas, ņemot vērā praktiskās dzīves vajadzības, nevis iedomātu prestižu, uz viņu rokām ir tulznas. Izcelties cenšas vien iznireļi un jaunbagātnieki, kuri savu materiālo bagātību guvuši ar ne visai godīgiem līdzekļiem vai laimējuši spēlēs.
    9. Ar iepriekšējo punktu saistīta ir sabiedriskā transporta tēma. Sekojot Amerikas modelim, mēs esam mantojuši nolaistu, nepietiekamu un dārgu sabiedrisko transportu, pilsētu ielas ir pārslogotas ar privātām automašīnām (kurām trūkst stāvvietu), bet pilsētu gaiss no tā ir nepatīkami piesārņots. Vai vispār ir palicis kāds cilvēks, kuram šis stāvoklis šķiet ērts un saprātīgs? Ja valsts mērķtiecīgi atbalstītu sabiedrisko transportu, būtiski pieaugtu pasažieru un arī maršrutu skaits, mazinātos viena pasažiera pārvadāšanas izmaksas un biļešu cenas, ielas un pagalmi atbrīvotos, gaiss kļūtu tīrāks, rastos jaunas darbavietas, mazinātos mūsu atkarība no degvielas importa, ietaupītos daudz naudas.

     

    Šo budžeta ieņēmumu papildināšanas sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, taču ideja, ceru, ir skaidra. Pats par sevi saprotams, ka no SVF un EK kredītiem jāatsakās, jo tā tikai palielina mūsu parādus, bet ne mazākā mērā nedod ieguldījumu mūsu reālajā ekonomikā. Uz krīzes pārvarēšanas laiku valdībai jāpasludina parādu atmaksāšanas moratorijs, vienlaikus uzsākot sarunas ar starptautiskajiem kreditoriem par taisnīgu saistību sadalīšanu. Un jāiztiek tikai ar saviem resursiem, protams, neizslēdzot abām pusēm izdevīgu starptautisku sadarbību. Nav jāaizmirst, ka Latvijas valstij pašai ir tiesības emitēt naudu saimnieciski saprātīgu un sabiedrībai derīgu projektu finansēšanai.

    Jādomā arī par citām mūsu saimniecības potenciāla vairošanas iespējām nākotnē. Piemēram, lai mūsu tautsaimniecība kļūstu konkurētspējīgāka, daļu minētajos pasākumos iegūtās naudas valsts var ieguldīt divu atomelektrostaciju celtniecībā. Līdz ar to mēs iegūsim lētākus energoresursus, nodrošināsim enerģijas neatkarību, samazināsim ražošanas un infrastruktūras izmaksas un turklāt vēl Latvija pārvērtīsies no enerģijas importētājas par eksportētāju. Tātad gūsim vēl jaunus ieņēmumus budžetā. Pārējos līdzekļus var ieguldīt infrastruktūrā: labos ceļos, tiltos, ostās, dambjos, zemes meliorācijā, mežu infrastruktūras modernizācijā, mājokļu atjaunināšanā un siltināšanā (atkal lieli ietaupījumi), ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu uzlabošanā, sabiedrībai nepieciešamu objektu celtniecībā un citur. Vārdu sakot, nekādam bezdarbam Latvijā nav ne mazākā pamata.

    Nacionālā tirgus atjaunošana

    Periodos, kad viss galvenajās līnijās ir labi, kad valsts plaukst un dzīvo saskaņā ar saviem ieņēmumiem, nav nekāds grēks nopirkt kādu eksotisku ārzemēs ražotu mantiņu, atļauties kādu luksus preci vai piedzīvojumu. Taču pavisam citas prioritātes rodas valsts sabrukuma periodā. Tad katra pilsoņa pienākums ir viņa iespēju robežās darīt visu, lai krīzi pārvarētu ātrāk un efektīvāk.

    Krīze nav piemērotākais laiks nodoties sapņiem par ārzemju ceļojumiem vai dzīvi pāri saviem līdzekļiem, vai izdabāšanai apšaubāmām svešu draugu interesēm. Krīze ir laiks mobilizācijai, lai atbalstītu, pirmkārt, savējos un līdz ar to arī sevi!

    Kāpēc mūsu veikalos un tirgos mēs gandrīz neredzam vietējos ražojumus? Kāpēc mums vairs nav pat savu veikalu? Kāpēc mūsu ienākumi un kredītlīdzekļi aizplūst prom no Latvijas?

    Tas tāpēc, ka savulaik mēs noniecinājām savējo, dzināmies pēc svešā. Līdz ar to mūsu ražotāji panīka un izputēja. Un tagad mēs visi esam atkarīgi no svešu kungu žēlastības, jo nespējam pat sevi pabarot un apgādāt ar elementārām vajadzībām.

    Padomāsim, kas notiek, ja mēs ārzemniekiem piederošā veikalā nopērkam ārzemēs ražotu preci? Un ja vēl naudu šīs preces iegādei mēs esam aizņēmušies no ārzemju bankas?

    Mūsu nauda aiziet ārzemju ražotājiem, rada ārzemēs jaunas darbavietas, vairo kādas ārvalsts budžeta ieņēmumus, bet likvidē kādu darbavietu Latvijā un samazina Latvijas budžeta ieņēmumus. Ārzemnieki priecājas, bet mūsu pašu cilvēki nīkuļo, nevar atļauties apmierināt elementāras savas ģimenes vajadzības, nevar aiziet pie ārsta vai nosūtīt bērnu skolā. Tā kā noplakuši arī mūsu budžeta ieņēmumi, tad valdība samazina mūsu algas, slēdz iestādes, uzliek palielinātus nodokļus utt.

    Nav izslēgts, ka tieši mūsu darbavieta vēl nav likvidēta. Bet tad nu mēs lielu savas samazinātās algas daļu nesam ārvalstu bankai (vēlreiz vairojot svešu akcionāru un svešu zemju labklājību), lai atmaksātu to kredītu, par kuru sākotnēji pirkām ārzemju preci. Mēs vēl kaut kā turamies, bet mūsu bērniem vairs nav darba, tāpēc jādodas uz ārzemēm, lai tur kalpotu par lētu darbaspēku un vēlreiz celtu svešu zemju labklājību.

    Tāda bija mūsu līdzšinējā politika. Ne tikai valdības, bet arī pašas tautas līmenī. Un šī politika mūs novedusi līdz valsts sabrukumam. Ko darīt?

    Lai pārvarētu krīzi, jārīkojas tieši pretēji. Kad un kur viens iespējams, priekšroka jādod Latvijas ražojumam vai pakalpojumam! Pat ja tas konkrētā brīdī šķiet dārgāks, neglītāks un pieticīgāks. Un jāiepērkas Latvijas pilsoņiem piederošā veikalā, un nav jāņem kredīts patēriņa preču iegādei! Ja nu tomēr pieņemts lēmums kredītu ņemt, tad vismaz tas jāņem Latvijas bankā!

    Ja mēs rīkosimies tā, tad mēs ar savu naudu stiprināsim Latvijas ražotājus un uzņēmējus, radīsim jaunas darbavietas Latvijā, atbalstīsim Latvijas veikalus un Latvijas bankas, papildināsim Latvijas budžetu, bagātināsim savus kaimiņus un līdz ar to arī sevi. Mūsu personīgie ieguldījumi Latvijas ekonomikā drīz vien nesīs vairākkārtēju efektu visā saimniecībā, visās tās nozarēs un jomās!

    Ja tā rīkosies daudzi Latvijas iedzīvotāji, tad mūsu uzņēmēji nostiprināsies, spēs savu ražošanu paplašināt un uzlabot; Latvijas veikali nostiprināsies, paplašinās savu tirdzniecības apjomu, pāries uz lielākām telpām, spēs iztikt bez kredītiem; komunālie uzņēmumi laikus saņems naudu par saviem pakalpojumiem un arī spēs iztikt bez kredītiem, līdz ar to varēs samazināt savus tarifus (ieguvums visiem); augs Latvijas banku kapitāls, līdz ar to mūsu bankas spēs lētāk kreditēt tieši Latvijas uzņēmumus; augs Latvijas budžets, no kura labums izplūdīs uz visām dzīves jomām un to baudīsim arī mēs personīgi. Augs algas, pensijas, pabalsti, būvēsies labi ceļi utt.

    Tātad patiesībā viss ir mūsu rokās un mūsu ziņā! Mēs neesam bezspēcīgi, mēs varam, ja vien izvēlamies gudru dzīves politiku!

    Runājot par tirdzniecību, jāpieskaras lielveikalu politikai. Pirmkārt, lielveikali ir tādi kā patērētāju sabiedrības tempļi jeb svētvietas, kas pats par sevi nav veselīgi, jo patērētāju sabiedrība liecina par atkarību un norietu. Vēl bēdīgāk, ja šie lielveikali pieder ārzemniekiem. Tas nozīmē, ka arī tirdzniecības uzcenojums nepaliek Latvijā, bet no tās aizplūst.

    Otrkārt, lielveikali tiecas monopolizēt tirdzniecību un diktēt savus noteikumus gan ražotājiem, gan patērētājiem. Piemēram, lielveikalu tīkls var izvēlēties piena produktus iepirkt kaimiņvalstī vai kaimiņu rajonā, līdz ar to iznīcinot vietējos ražotājus. Ja arī ko iepērk no vietējiem ražotājiem, tad lielveikals tiem diktē iepirkuma cenu, ražojuma kvalitāti, apjomus un citus noteikumus. Piemēram, liek daļu produkcijas atdot par akcijas cenu, kas ir zem ražošanas pašizmaksas.

    Vēl lielveikaliem raksturīga globālo surogātproduktu tirdzniecība, līdz ar to tiek ietekmēti mūsu ēšanas ieradumi, bieži vien nekvalitatīvas vai pat indīgas produkcijas virzienā. Lielveikalu produkcijai raksturīgas ķīmiskas piedevas, kas nodrošina produkta nebojāšanos, ilgstoši stāvot plauktos, vilinošu, bet mākslotu aromātu, krāsu, piegaršas, fiziskās īpašības, iepakojumu. Taču visas šīs piedevas bendē mūsu veselību. Vēl globalizēto pārtikas karteļu produkcijai raksturīgs tas, ka tā rada atkarību. Šajā produkcijā iestrādātas tādas cukura, tauku, sāls, dažādu aromatizatoru, krāsvielu, stabilizatoru, emulgatoru un citu ķīmisko piedevu proporcijas, ka ēdājs nespēj apstāties un zaudē sāta izjūtu. Viņš paliek tikpat atkarīgs no konkrēta produkta, kā dzērājs no alkohola vai pīpmanis no tabakas. Ēšana un dzeršana kļūst par viņa galveno dzīves mērķi. Tāpēc arī Latvijā saradies daudz neveselīgi resnu cilvēku, it īpaši jauniešu vidū. Vai tas mums tiešām vajadzīgs?

    Tāpēc izdarāmas vismaz divas lietas. Pirmkārt, lielveikalu darbība ir stingri jākontrolē, ieviešot stingrus un veselīgus kvalitātes standartus, kā arī novēršot monopolstāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Vienam no priekšnoteikumiem lielveikala darbībai jābūt prioritārai vietējo ražotāju produkcijas iepirkšanai par taisnīgu cenu.

    Otrkārt, jāveido alternatīvas tirdzniecības vietas. Viens virziens ir jau minētais esošo vietējo veikalu atbalsts. Otrs - jādibina jauni veikali.

    Šai sakarā izmantojamas kooperācijas priekšrocības. Tirdzniecības kooperāciju tautas valodā sauc par patērētāju biedrībām vai paju sabiedrībām. Patērētāju biedrības pieder pašiem pircējiem un tirdzniecības peļņu sadala starp patērētāju biedrības biedriem (tātad pašiem pircējiem, kas iegādājušies pajas) atbilstoši viņu pirkšanas apjomam. Bez tam klasiskās patērētāju sabiedrības var veidot arī savas ražotnes, izejvielu sagādes un pārstrādes centrus un citus saimnieciskos objektus. Tātad ļoti demokrātiska, taisnīga un produktīva tirdzniecība. Vairāk par to lasiet šajā rakstā jau norādītajā grāmatā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē".

    No valdības jāprasa stingri un līdzsvaroti iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi, kuri apkopojami saskaņotā, skaidrā un mērķtiecīgā sistēmā.

    T.s. attīstītās rietumvalstis aizgūtnēm sludina brīvu tirgu, atvērtu sabiedrību, atvērtas robežas, brīvu kapitāla, preču un darbaspēka kustību, kā arī nosoda tirgus aizsardzību jeb protekcionismu. Taču praksē šīs valstis sludinātos principus neievēro - tās pašas ir kā nepieejamākie protekcionisma cietokšņi. Protekcionisms ir viens no galvenajiem šo valstu attīstību veicinošajiem faktoriem. Mums nevajadzētu no Rietumiem mācīties šādu divkosību un dubulstandartus, taču protekcionisma tradīcija tiešām būtu pārņemama un ražīgi izmantojama. Vēl jo vairāk tāpēc, ka aizsardzība ir katras nācijas, katras teritorijas un pat mājas svētas tiesības. Mēs taču neatstājam savas mājas durvis vaļā, lai tajā saimnieko visi, kam nav slinkums?

    Latvijas starptautiskais statuss

    Daudz netaisnības un vardarbības var atrast visos pasaules reģionos un visos laikos. Lai gan bijuši arī noturīgi miera un attīstības periodi, kurus vēstures grāmatās atspoguļo mazāk vai nemin nemaz. Gluži kā mūsu presē vairāk raksta par dažādiem skandāliem un novirzēm, nekā par saticīgām ģimenēm un kopienām. Taču šoreiz gribu runāt par t.s. attīstītajām Rietumu valstīm, kuras izvirzījušas pretenzijas uz globālu varu un „vēstures galu", ar to domādamas pilnīgu amerikāņu parauga liberālisma uzvaru un dominēšanu pasaulē uz mūžīgiem laikiem.

    Rietumu dominēšanas vēsture ir, pirmkārt, melu un vardarbības vēsture: vergu tirdzniecība, koloniju iekarošana un izmantošana, veselu tautu un civilizāciju iznīcināšana, savstarpēji kari, koncentrācijas nometnes, veselu pilsētu noslaucīšana no zemes virsmas bez stratēģiskas militāras vajadzības, organizēts bads, deportācijas, genocīds ar pašu vai algotņu rokām. Aptuveni šādus noziegumus esmu uzskaitījis savā 2001. gadā izdotajā grāmatā „Dzīve karastāvoklī".

    Runa nav tikai par pagājušajiem laikiem. Būtībā jau nekas nav mainījies, ja neskaita vēl izsmalcinātākas metodes, vēl nekaunīgākus melus, vēl izaicinošāku cinismu un vēl lielākus noziegumu mērogus. Bijušās kolonijas arvien tiek turētas atpalicībā un atkarībā, nepakļāvīgi līderi arvien tiek nogalināti, nepakļāvīgas valdības - vardarbīgi gāztas, arvien tiek atbalstīti tirāniski režīmi, arvien vergu miljoni ražo patēriņa preces, kuras varam nopirkt lielveikalos, arvien tiek organizēts bads, no zemes tiek noslaucītas pilsētas, indētas un maitātas tautas.

    Arī mūsdienās turpinās veselu tautu deportācijas. Piemēram, vēl 1970. gados Lielbritānija sadarbībā ar ASV deportēja un līdz šai dienai tur apspiestībā čagos tautu, kas apdzīvoja Djego Garsijas salu grupu, kurā tagad iemitinājusies lielākā ASV karabāze, no kuras tiek bombardēta gan Irāka, gan Afganistāna un Pakistāna. Turpinās ne vien militāras operācijas un genocīds, bet arī „karš ar citiem līdzekļiem". Tā nosaukta nāciju iedzīšana parādu verdzībā jeb ekonomiskais karš, kuram tagad pilnā mērā pakļauta arī Latvija. Par šīm tēmām internetā atrodami neskaitāmi materiāli. Angļu valodas pratējiem iesaku internetā atrast un noskatīties kaut vai Džona Pildžera (John Pilger) dokumentālās videofilmas.

    Gandrīz visu Rietumu dominēšanas periodu no šādas politikas cietusi arī Latvija. Sākot ar krustnešiem, vācu baronu jūgu, zviedru laikiem, poļu laikiem, beidzot ar mūsdienām. Jā, Latvija cieta arī no Krievijas impērijas, taču tikai periodā, kad Krievija sadarbojās ar Rietumiem (kopš Pētera I laikiem, kad Krievija faktiski bija integrēta Rietumos) un bija sadalījusi ietekmes sfēras. Arī cariskās Krievijas laikā Latvijas teritorijā faktiskā vara piederēja vācu baroniem (izņemot Latgali, kurā dominēja poļu pani un pārpoļoti vācu baroni), kuriem bija liela ietekme Krievijas cara galmā. Taču raksturīgi tas, ka Krievijas dominēšanas periodos Latvija bija attīstītākā impērijas (vēlāk PSRS) daļa, bet Rietumu dominēšanas periodos Latvija bijusi tikai lēti ekspluatējams, beztiesīgs darbaspēks un maiņas monēta ģeopolitiskajās spēlēs ar Austrumiem. Neaizmirsīsim 1939. gadu (Rībentropa - Molotova paktu), 1940. gadu (Latvijas iekļaušanas PSRS de facto atzīšana, Latvijas valsts kases līdzekļu izmaksāšana PSRS, viltoto vēlēšanu rezultātu priekšlaicīga publicēšana britu presē) un Jaltas konferenci, kurā Rietumi mūs atkal iztirgoja, kārtējo reizi pārdalot ietekmes sfēras. Nu ir pienācis brīdis, kad šāda iztirgošana var atkārtoties vēlreiz.

    Taču stāvoklis pasaulē pašlaik strauji mainās. Rietumi ir zaudējuši savu industriālo potenciālu, rietumvalstu tautām ir negatīva dzimstība un vājināta vitalitāte, patērētāju sabiedrības kūtrumā kritušie rietumnieki vairs nevēlas karot frontēs (vienīgi gatavi veikt tālo apšaudi un stratēģisko bombardēšanu), pašās rietumvalstīs strauji pieaug bijušo koloniju iedzīvotāju skaits, kuriem citi mērķi. Bet galvenais - pasaulē strauji rodas jauni saimnieciskās aktivitātes un varas centri. Nu jau var droši apgalvot, ka globalizācijas mēģinājums un vienpolārā pasaule ir izsapņota, jo veidojas pilnīgi cita globālās sadarbības struktūra, kurai būs raksturīgi vairāki centri.

    Vēl jau ASV un tās dominētā NATO cenšas iespaidot notikumus un destabilizēt stāvokli, bet to spēki ir pārāk izstiepti pa visu zemeslodi un līdz ar to novājināti. Tā ir tā pati nelaime, ar kuru beidzās visu līdzšinējo impēriju pasaules iekarošanas sapņi. Impērijas mirst no gremošanas orgānu traucējumiem.

    Jautājums ir par to, vai šādā periodā Latvijai ir lietderīgi palikt zaudētāju un netaisnības pusē?

    Es iesaku Latviju turpmāk veidot kā neitrālu, blokos neiesaistītu valsti, kas tiecas uzturēt draudzīgas attiecības ar citām valstīm, it īpaši kaimiņiem. Mums nav vajadzīgi ienaidnieki, un vēl jo vairāk tādi nav jārada ar savu tuvredzīgu politiku. Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis mums dod lielas priekšrocības vien tad, ja mēs īstenojam draudzīgas attiecības ar visiem kaimiņiem, turklāt ar tiem veidojot abpusēji izdevīgu sadarbību. Lai veidotu sadarbību ar valstīm Rietumos un Austrumos, nav nepieciešama ne dalība militārās aliansēs, nedz dalība tādā savienībā, kas mūs diskriminē, izmantot un ierobežo.

    Latvija ir ideāla vieta tranzītam starp Rietumiem un Austrumiem, kā arī tādai ražošanai, kas vienlīdz līdzsvaroti izmanto vienas puses tehnoloģiju un darbgaldus, un otras puses izejvielas. Šādas sadarbības priekšnoteikums ir neiesaistīšanās naidīgos blokos, brīvas rokas abpusēji izdevīgu tirdzniecības līgumu slēgšanai, kā arī tiesības pašiem brīvi noteikt savu fiskālo, monetāro, nodokļu, budžeta un subsīdiju politiku (ES noteikumi to liedz). Mūsu priekšrocība arī tā, ka mēs gadsimtiem ilgi esam bijuši saskarsmē gan ar Rietumiem, gan Austrumiem, ar šo tautu mentalitāti, un šajā ziņā esam iekrājuši lielu pieredzi.

    Ja runājam par dalību ES, teorētiski ir iespējamas pārrunas ar Briseli, kuru mērķis būtu diskriminējošo un ierobežojošo normu izņemšana no Savienības līguma. Gan teorētiski, gan praksē. Taču es personīgi šādu pārrunu pozitīvam iznākumam vienkārši neticu. Kā liecina līdzšinējā prakse, Briseles birokrāti nav spējīgi uz taisnīgu, solidāru rīcību. Nav arī izslēgts, ka gan ES, gan eiro līdzšinējā formā globālo krīzi nemaz nepārdzīvos, jo ES darbības principi ir pretrunā ar krīzes pārvarēšanai nepieciešamajiem pasākumiem.

    Kooperācija un vēlreiz kooperācija

    Mēs esam pieraduši visu gaidīt no valsts un par visām neveiksmēm vainot valsti un politiķus. Manuprāt, tā ir nepareiza un pasīva pozīcija, kas sevi nekad nav attaisnojusi. Tieši šāda aplama pozīcija ir iemesls tam, ka starp valsts varu un pārējo sabiedrību, kā arī starp dažādiem sociālajiem slāņiem ir izveidojies atsvešinātības bezdibenis, kā arī tam, ka valsts aparāts ir uzkundzējies pārējai sabiedrībai, palicis elitārs, bezatbildīgs un sabiedrojies ar starptautisko oligarhiju pret savu tautu.

    Demokrātijas būtība slēpjas ne jau oficiālās deklarācijās vai šķietami demokrātiskās procedūrās, bet gan pašas sabiedrības aktivitātē, nemitīgā pašorganizēšanās spējā un pilnā atbildībā par savu likteni. Patiesa demokrātija iespējama tikai virzienā no apakšas uz augšu. Nevis valsts varas institūcijas ir mūsu uzraugi un izrīkotāji, bet gan mēs paši esam suverenās varas nesēji, kuri iestādēm deleģējuši tikai dažas pārvaldes funkcijas, par kurām šīs iestādes ir atbildīgas mūsu priekšā. Saeima, valdība, pašvaldības un tiesu sistēma ir burtiski uzskatāmas par tautas kalpiem. To uzdevums ir kalpot sabiedrības vispārējām interesēm. Ar kalpošanu es šai gadījumā saprotu godpilnu, cēlu pienākumu.

    Tieši tāpēc ir muļķīgi varas institūcijas vainot par mūsu neveiksmēm, vai gaidīt, ka tās mainīsies. Mainīties vajag mums pašiem, tad arī varas institūcijas mainīsies!

    Latvijā bija laiks, kad nebija Latvijas valsts un Latvijas iedzīvotāji bija beztiesīgi paši savā zemē. Piemēram, tāds laiks bija XIX gadsimtā, kad tik atcelta dzimtbūšanas iekārta, bet latviešiem dota „putna brīvība". Latvieši bija atstāti pilnīgi bez savas zemes, mantas un kapitāla. Turklāt bija sākusies pārkrievošanas politika, kuras mērķis bija Latvijas teritoriju pilnīgi sapludināt ar Krievijas impēriju.

    Latviešus XIX gadsimta beigās izglāba savstarpēja biedrošanās. Tās bija gan uz savstarpējā atbalsta pamata dibinātas reliģiskās draudzes (piemēram, „Brāļu draudzes"), gan kultūras biedrības (kopdziedāšana, teātris, izglītojoši priekšlasījumi), gan saimnieciskās darbības biedrības (dažādi kooperatīvi).

    Kooperācija ir sabiedrības saimnieciskas pašorganizēšanās forma, kurā katrs iegulda savus resursus, lai celtu visu iesaistīto cilvēku labumu. Kooperācija nav ne sociālistiska, ne kapitālistiska, to neorganizē ne pavēles dodoši komisāri, ne peļņas kāres dzīti kapitālisti un viņu algotie menedžeri. Kooperāciju organizē paši cilvēki labprātīgi, un arī kooperācijas augļus taisnīgi sadala attiecīgā kooperatīva biedri. Tā ir vienīgā saimnieciskās kopdarbības forma, kurā lēmumi tiek pieņemti biedriski un demokrātiski, balstoties uz savstarpēju uzticību un paļāvību. Kooperācijai svešs ir elitārisms, patērētāju sabiedrība, cilvēku ekspluatācija, tirānija un verdzība. Kooperācijai nav nepieciešamas ne valdības atļaujas (lai arī modernos laikos valdības cenšas kooperatīvu darbību reglamentēt, regulēt un kontrolēt), nedz kādu svešu investoru līdzekļi. Kooperatīvu var izveidot vairāki cilvēki, kuri apvieno viņu rīcībā esošos resursus. Tādējādi auglīgu saimniecisku darbību var uzsākt arī cilvēks, kuram pašlaik varbūt nav savu materiālu resursu, bet ir vēlme savu prātu un spēku ieguldīt ražīgā pasākumā. Bez tam viena no kooperācijas tradīcijām ir savu biedru un arī visas sabiedrības izglītošana, kas ir ļoti svarīgi. Kooperācijas iespējas ir neizsmeļamas, jo arī kooperācijas biedru skaits nav ierobežots. Pareizi izmantojot kooperācijas principus, latvieši XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā īsā laikā kļuva par saimnieciski aktīvu, materiāli turīgu un garīgi nobriedušāku tautu. Ja šo procesu nepārtrauktu Pirmais pasaules karš, daudzu cilvēku došanās bēgļu gaitās un vēlākās revolūcijas, Latvija mūsdienās būtu pilnīgi cita valsts. Taču nekas mums neliedz šo procesu turpināt tagad.

    Kooperācijas pētnieks Eduards Balodis apkopojis šādas atziņas par kooperācijas nozīmi:

    * Kooperatīvi ienes rosīgumu saimnieciskajā dzīvē, jo veic tos darbus, kuri paliktu nedarīti, ja kooperatīvu nebūtu. Var teikt arī, ka tie rada jaunas un labas darbavietas.
    * Kooperatīvi ceļ darba ražīgumu un kvalitāti.
    * Kooperatīvi palielina savu biedru ienākumus.
    * Kooperatīvi samazina savu biedru izdevumus, ietaupa laiku un enerģiju.
    * Kooperatīvi paceļ visas valsts tautsaimniecību, līdz ar to uzlabojot arī nebiedru dzīvi.
    * Kooperatīvi veicina savu biedru un arī sabiedrības izglītošanu.
    * Kooperatīvi cilvēkos ieaudzina kopības apziņu un dziņu pēc vispārējā labuma, jo kooperatīvu darbības princips ir: viens par visiem un visi par vienu! Tāpēc īpaši jārūpējas, lai kooperatīvus vadītu godīgi cilvēki, kuriem rūp arī citu cilvēku labums.
    * Kooperācija parasti dzimst apstākļos, kad daudzi cilvēki cieš no nabadzības, posta un netaisnības. Kooperatīvu biedri neorganizē revolūcijas un negatavo valsts apvērsumus, bet vienkārši paši uzņemas atbildību par savu dzīvi un padara to labāku. Tāpēc vietā ir arī franču kooperatora Šarla Žida atzinums: "Kooperācija ir nabadzības meita un pārticības māte."

    Nav tādas dzīves jomas, kurā cilvēki nevarētu organizēties kooperācijai. Tā kā par šo tēmu jau esmu uzrakstījis grāmatu, aicinu to izlasīt. Pieprasiet bibliotēkās vai lasiet internetā, piemēram, portālā „Tautas forums" (adrese: www.tautasforums.lv).

    Ieskatam izanalizēsim vienu piemēru. Līdz 1990. gadam Latvijā bija attīstīta vieglā rūpniecība, tai skaitā apģērbu ražošana. Ar dažiem apģērbiem Latvija lielā mērā apgādāja visu Padomju Savienību. Pašlaik no šīs rūpniecības palikuši daži nelieli cehi, kuri pilda ārvalstu firmu pasūtījumus, par to saņemot visai pieticīgu algu. Mūsu ļaudis savu apģērbu pērk vai nu humpalu bodēs vai tirgū (mazvērtīga ķīniešu produkcija), vai dārgos firmas veikalos. Faktiski apģērbu ražošana Latvijā ir iznīcināta, lai gan mums ir labi šuvēji, izcili modelētāji un laba gaume.

    Ko darīt? Pieredzējuši šuvēji, piesaistot labus modelētājus un ieguldot ne pārāk lielus līdzekļus (audumu, diegu un šujmašīnu iegāde, telpu iekārtošana), var organizēt šūšanas kooperatīvus, kuri ražo gan standarta produkciju veikaliem, gan individuālus pasūtījumus pilsoņiem. Valdībai jāpieprasa ieviest saprātīgus iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, bet pilsoņi jāmudina izvēlēties vietējo ražotāju produkciju (skat. iepriekšējās nodaļas). No maziem kooperatīviem pakāpeniski veidosies lielākas kooperatīvu apvienības un ražošanas centri. Ar to pilnīgi pietiks, lai jau dažos gados šuvēji ne vien nodrošinātu ar apģērbiem Latvijas iedzīvotājus, bet arī iekarotu ārējos tirgus. Līdzīgi var rīkoties gandrīz katrā vieglās rūpniecības nozarē.

    Kooperācija izmantojama ne tikai rūpnieciskā ražošanā, bet arī tirdzniecībā, finanšu jomā un apdrošināšanā, lauksaimniecībā, zvejniecībā, veselības aprūpē, izglītībā, zinātnē, kultūrā, mājokļu politikā u.c.

    Nobeigšu ar kooperatora V. Totomianca domām:
    "Kooperācija ir prakticisma un ideālisma savienojums. Tā netiecas tikai pēc materiāliem labumiem, taču neļauj aizrauties arī ar neīstenojamiem sapņiem. Kooperācijā saprātīgi sakausēts individuālisms ar solidaritātes garu. Tā ir nevis šķiru un atsevišķu profesiju, bet gan vispārcilvēciska solidaritāte. Kooperācija ir iecietīga pret uzskatiem un ticību, tajā apvienojas personas no dažādiem sabiedrības slāņiem, kuri citā vietā varbūt savstarpēji cīnītos. Kooperācija ir mūžīga, jo no visiem sabiedriskās kustības veidiem tikai tā pastāvēs arvien. Tā vēl nav pilnīgi kristalizējusies, bet tikai veidojas. Un šī veidošanās notiek virzienā no apakšas uz augšu, tāpēc tā mūžīga."

    Alternatīvās krīzes pārvarēšanas un suverenās varas atjaunošanas struktūras

    Turpinoties līdzšinējai tautsaimniecības nožņaugšanas politikai, mēs jau šoruden varam nonākt ārkārtīgi smagā stāvoklī. Līdz rudenim krasi samazināsies esošo darbavietu skaits, esošie bezdarbnieki vairs nesaņems pabalstus, jaunajiem bezdarbniekiem varbūt vairs nevarēs izmaksāt pabalstus. Nav zināms, cik cilvēkus varēs racionāli iesaistīt sabiedriskos darbos un cik lielu pabalstu par to varēs saņemt.

    Līdz ar to aizvien vairāk cilvēku nespēs samaksāt maksu par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem. Iespējams, sāksies izlikšanas no dzīvokļiem un komunālo uzņēmumu bankroti. Problemātiski būs nodrošināt apkuri un citus komunālos pakalpojumus. Aizvien vairāk cilvēku, kuri nespēs izbraukt uz ārzemēm, nonāks uz ielas un būs spiesti zagt un laupīt, lai izdzīvotu. Turpat nonāks daudz bērnu un pusaudžu. Krasi pieaugs noziedzība. Ja nekas būtiski nemainīsies, šāds scenārijs ir visai reāls, ar to jārēķinās.

    Jaunajos sabrukuma apstākļos aizvien neefektīvāk darbosies arī valsts iestādes: skolas, slimnīcas, policija, ugunsdzēsēji, sabiedriskais transports u.c. Daudziem realitāte būs bads un izdzīvošana no dienas uz dienu. Samazinoties apgrozījumam, darbību var pārtraukt arī daudzi veikali un citi pakalpojumu sniedzēji. Grūti prognozēt, kā šādos apstākļos izvēlēsies rīkoties policija un citas drošības iestādes: vai tās turpinās uzturēt kārtību, varbūt tās ieņems neitrālu pozīciju, vai varbūt pat sāks sadarboties ar kriminālām aprindām, vai arī vienkārši izklīdīs? Vai valsts varu vispār kāds respektēs?

    Kā šādos apstākļos nodrošināt sabiedrisko kārtību un nodrošināt izdzīvošanu?

    Acīmredzot aktīvākajiem cilvēkiem (kuriem vietējā sabiedrība uzticas) ir jāorganizējas, jāveido alternatīvas struktūras, kuras nodrošinās kārtību un drošību katrā apdzīvojamā vietā, organizēs pašpalīdzību un kooperāciju, izplatīs iedzīvotājiem nepieciešamo informāciju, koordinēti rīkosies, lai valdību piespiestu īstenot Latvijas interesēm atbilstošu politiku, t.i., organizēs sabiedriskas aktivitātes, iesniegs valdībai un ārvalstu institūcijām savas prasības un priekšlikumus, dibinās ražotnes, pārtikas un pirmās nepieciešamības preču sadales vai apmaiņas punktus, spriedīs tiesu, dibinās alternatīvus sakarus un tirdzniecību ar kaimiņvalstīm, mērķtiecīgi rīkosies, lai atjaunotu valsts varu un īstenotu Satversmes 2. pantu, kas nosaka, ka suverenā vara Latvijas teritorijā pieder Latvijas tautai. Iespējams, šīm alternatīvajām struktūrām pašām nāksies uzņemties atbildību par valsti, veidot kādu nacionālā izlīguma vai cita veida pagaidu valdību.

    Vismaz es nevēlētos, lai Latvija nogrimtu patvaļā un kriminālā anarhijā, vai arī tiktu pievienota kādai kaimiņvalstij un pazustu no pasaules kartes. Tāpēc mudinu jebkuros apstākļos tomēr pieturēties pie mūsu valsts Satversmes galvenajiem pantiem. Tāpēc alternatīvās struktūras ierosinu saukt par Satversmes atjaunošanas komitejām vai konstitucionālām komitejām. Var saukt arī citādi, taču būtu svarīgi nepārprotami saglabāt šo konstitucionālo saikni ar Latvijas valsti. Nekādā gadījumā šīm struktūrām nav jābūt pretvalstiskām. Tās var nostāties pret patreizējo varas iestāžu politiku, taču ne pret pašu valsti. Gluži otrādi, - mums sava valsts ir jāsaglabā un jānosargā jebkuros apstākļos vai satricinājumos.

    Taču pirmais un galvenais uzdevums ir panākt valdības un SVF Latvijas demontāžas pakta anulēšanu. Ticiet, šis pakts Latvijas pastāvēšanai nav mazāk bīstams par 1939. gadā slepeni noslēgto Rībentropa - Molotova paktu.

    Kāpēc meklēt zvaigzni, ja Tu pats esi zvaigzne?

    Es nezinu, vai šis raksts radīs plašāku interesi un atsaucību. Un vai tas kalpos par impulsu reālai un mērķtiecīgai tautas kustībai. Vai vismaz plašākai diskusijai, kura novedīs līdz kādai rīcībai vai risinājumam, pat ja tas būs risinājums, kas būtiski atšķirsies no manis piedāvātā. Arī tad mans mērķis būs sasniegts. Ļaunākais šajos apstākļos būtu apātija, vienaldzība un pārlieka vilcināšanās. Laiks šoreiz tiešām nestrādā mūsu labā.

    Vēsture liecina, ka jaunas idejas sākumā gūst tikai pavisam nelielas sabiedrības daļas aktīvu vai pasīvu atsaucību. Pirmie parasti paliek kādu laiku nesaprasti, pat izsmieti, nicināti, apmeloti, izolēti, vajāti, apcietināti, nogalināti. Piemēram, pirmie ideālisti, kas atklāti pieprasīja atcelt verdzību un vergu tirdzniecību, savas dzīves laikā savu ideju uzvaru nemaz nepieredzēja. Tikai viņu bērni pieredzēja formālu verdzības atcelšanu, bet mazbērni un mazmazbērni - verdzības palikušo seku pakāpenisku deldēšanu.

    Atceros, kad Latvijā darbību sāka cilvēktiesību aizstāvības grupa „Helsinki 86", tai netrūka klusu līdzjutēju, taču tikai retais uzdrīkstējās grupā iestāties un par to paziņot atklātībai. Mūsdienās it kā nav padomju laikiem raksturīgo represīvo orgānu, taču tas nenozīmē, ka kustībā iesaistījušies cilvēki paliks brīvi no jebkāda eksistenciāla vai iedomāta riska. Tāpat aktīvisti var nokļūt drošības dienestu uzskaitē un uzraudzībā, zaudēt darbu, izprovocēt savam uzņēmumam dažādu dienestu nepatīkamas pārbaudes (ja ir vēlēšanās, vienmēr jau var atrast, kam piekasīties), zaudēt iestāžu, paziņu un pat draugu labvēlību, varbūt pat prestižu zināmās aprindās un tuvu cilvēku izpratni. Tomēr jārēķinās, ka mūsu sabiedrība pēdējās desmitgadēs bijusi visai konformiska un pat neiecietīga pret citādi domājošajiem. Es kā brīvdomātājs varu liecināt, ka padomju laikā savus uzskatus varēju paust brīvāk un rast vismaz neformālu cilvēku atbalstu un izpratni. Tagad tas reizēm ir grūtāk.

    Dažiem tīk saviem oponentiem piekārt noniecinošas etiķetes, piedēvēt tiem izdomātus motīvus un idejas, vai vismaz izvairīties no runas par būtiskāko. Ar šādu attieksmi ir jārēķinās un nav sevišķi par to jāuztraucas, jo tāda gānīšana ir gan skaļa un var šķist dzēlīga, taču jāapzinās, ka tie ir tikai šo cilvēku mainīgie viedokļi.

    Daudziem cilvēkiem vairs nav ko zaudēt, piemēram, bezdarbniekiem, kuru skaits nemitīgi pieaug. Viņi var tikai iegūt. Būtu labi, ja tie, kam vēl ir iztikšana, atbalstītu tos, kuri jau izspiesti no aktīvās aprites. Piemēram, bezdarbnieki varētu nodrošināt permanentus piketus gandrīz katrā apdzīvotā vietā, taču būtu labi, ja citi viņus atbalstītu, - vismaz pienestu sviestmaizes un tēju.

    Labā ziņa tā, ka kustība faktiski jau ir sākusies, lai arī neorganizētā, stihiskā formā. Piemēram, arvien vairāk iedzīvotāju ir izpratuši vajadzību atbalstīt Latvijā ražotas preces un sava novada uzņēmējus.

    Grūtāk būs pieņemt ideju par Latvijas statusa maiņu saistībā ar patreizējo dalību NATO un ES, jo pat patriotiski cilvēki un jo īpaši patrioti arvien dzīvo dziļā ilūzijā, ka NATO un ES mūs no kaut kā sargās vai par mums rūpēsies. Viņiem varu ieteikt savu stingro pārliecību tomēr mēģināt saskaņot ar realitāti un faktiem, kā arī Latvijas vēsturisko pieredzi, kas attīrīta no ideoloģiskiem un emocionāliem uzslāņojumiem.

    Acīmredzot tiem, kas gatavi kaut ko darīt savas Dzimtenes labā, ir jāatbrīvojas no īstermiņa ego diktētiem apsvērumiem un šaubām. Dzīvē daudz kas ir svarīgāks par acumirkļa un aizvien mainīgiem cilvēku viedokļiem, pārvaramiem pārpratumiem, iesīkstējušiem aizspriedumiem, mainīga vai iedomāta prestiža, sociālā stāvokļa, īstermiņa drošības apsvērumiem un visparastākās inerces. Tas tiesa, ka viss jaunais un katras pārmaiņas sākotnēji baida, moka neziņa un šaubas. Taču atliek spert pirmo soli un iziet cauri pirmajām bailēm, lai cilvēks atgūtu fokusu, iekšēju mieru, pārliecību un pacilājošu prieku par iesākto ceļu.

    Būtu pavisam bēdīgi, ja mēs savu dzīvi nodzīvotu tukši un pasīvi, neatstājot aiz sevis nekādu pēdu un pazūdot aizmirstībā. Ir cilvēki, kas pusi mūža neuzdrīkstas neko iesākt, jo uzskata, ka vēl ir par jaunu, bet atlikušo mūžu neko neuzdrīkstas, jo uzskata, ka jau ir par vecu. Bēdīgi, ja mūža galā nākas nožēlot to, ko varējām izdarīt, bet pat nemēģinājām.

    Jāpatur prātā, ka katrs cilvēks ir daudz kas vairāk nekā viņa miesa, dzimte, vecums, izcelsme, profesija, izglītība, amats, sociālais stāvoklis, materiālā turība, prestižs, ārējais izskats u.tml. Patiesībā tās ir tikai etiķetes, kuras kāds (vai sabiedrība kopumā) mums piedēvējis un mēs tās esam automātiski pieņēmuši.

    Cilvēks ir garīga būtne, kas apveltīta ar nemirstīgu dvēseli un radošu garu. Katrs spēj pacelties virs sava ego un pārvarēt agrāk pieņemtos ierobežojumus. Katram ir sava neaizstājama gudrība, talanti, prasmes un citas cēlas īpašības. Un mūžības vai Dieva priekšā katra dvēsele ir vienlīdz dārga un mīlestības vērta. Neviens no mums nav dzimis mazvērtīgs vai nekam nederīgs, vai lieks. Katrs savā laikā un vietā var izrādīties neaizstājams un unikāls.

    Tad nu izmantosim šo savu augstāko, cēlāko būtību, lai veiktu cēlus darbus! Mūsu nākotne patiešām ir mūsu rokās un mēs esam gana pilnīgi, lai iztiktu bez svešiem aizbildņiem vai elkiem.

    Ko sēsim, to arī pļausim! Tas ir tik vienkārši un taisnīgi!

    Jānis Kučinskis

    2009. gada jūlijā

    Jēkabpilī

    Citi autora darbi

    „Jaunā pasaules kārtība un mēs paši", 2000. gads

    „No interešu kariem uz interešu harmoniju", 2001. gads

    „Dzīve karastāvoklī", 2001. gads

    „Hipotēku banka vakar, šodien, rīt: Attīstības bankas tapšana", 2003. gads

    „Krājaizdevu sabiedrību ceļvedis: Kopdarbības iespējas Latvijā", 2004. gads

    „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē: Idejas, vēsture, perspektīvākie attīstības virzieni", 2004. gads

    „Mājokļu politika un tās instrumenti", 2006. gads

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (8)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook