Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Ko sēsim, to pļausim (II daļa)
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2009-07-23

    Ko sēsim, to pļausim (II daļa)

    Piemēram, 90. gados vairāku rūpniecības uzņēmumu kolektīvi (pārsvarā krievvalodīgie) izvirzīja taisnīgas un tīri saprātīgas prasības, bet latvieši viņus neatbalstīja vien tāpēc, ka bija aizspriedumi pret mākslīgi uzpūsto interfrontes naidnieka tēlu. Tad nu līdzīgi arī krievvalodīgie neatbalstīja tās aktivitātes, kuras organizēja galvenokārt latvieši. Un līdz šai dienai tiek saglabāta neveselīga starpetniska spriedze, kas neļauj mobilizēt spēkus kopīgu mērķu sasniegšanai, kā arī uztur iespēju itin viegli izprovocēt starpetniskus konfliktus. Pat tādi salīdzinoši izglītoti slāņi kā skolotāji un mediķi par savām interesēm ir cīnījušies tuvredzīgi, negudri un līdz ar to cietuši neveiksmi. Viņi pieprasīja algu pielikumu un dažādas privilēģijas tikai sev, absolūti ignorējot pārējās sabiedrības intereses.

    Viņi tā arī nav sapratuši, ka skolotāju un ārstu labklājība ir tieši saistīta ar visas sabiedrības labklājību, ka skolotājiem un ārstiem labas algas būs nodrošinātas vien tad, ja arī pārējai sabiedrībai būs cilvēka cienīgs darbs un taisnīgs atalgojums. Lai nodrošinātu stabilu un labu pārticības līmeni tādām specialitātēm kā skolotāji, ārsti, zinātnieki un ierēdņi, valstī jāpastāv arī attīstītai ražošanai, stabiliem ražošanas uzņēmumiem un labi atmaksātiem darbiniekiem, kuru maksātie nodokļi tad arī nodrošinās cienīgas algas arī pārējo nozaru pārstāvjiem.

       Bet pats galvenais – tautas kustība nedrīkst būt vardarbīga (ne domās, ne darbos) vai apvienota uz uzpūsta ienaidnieka tēla pamata. Daudzas sākotnēji nevardarbīgas un taisnīgas kustības ir cietušas kaunpilnu sakāvi vien tāpēc, ka varas iestādēm izdevās tās izprovocēt uz vardarbību. Jārēķinās, ka korumpētā vara tiecas korumpēt (samaitāt, demoralizēt) arī savus padotos. Jārēķinās, ka vara noteikti centīsies kustībā infiltrēt savus aģentus, kuri savukārt aģitēs pāriet uz vardarbīgām cīņas metodēm. Jārēķinās, ka ielu akcijās protestētāju rindās iefiltrēsies maskēti aģenti, kuri paši sāks vardarbīgi uzbrukt policijas spēkiem. Tādi provokatori ir nekavējoties jāsavalda, jāatmasko un jāizolē.

       Tiklīdz kustībā parādās vardarbīgu metožu piekritēji, kustības daļa sāk radikalizēties, rodas šķelšanās un savstarpēja apkarošanās. Šajās kaislībās itin viegli aizmirstas sākotnējie cēlie mērķi, izjūk disciplīna un saskaņa, sākas iekšēja stīvēšanās, sava viedokļa uzspiešana pārējiem, intrigas utt. Līdz ar to kustība demoralizējas, pašizolējas, zaudē savu sākotnējo motivāciju, kā arī sabiedrības vairākuma morālo un praktisko atbalstu.

       Sabiedrības vairākums nekad neatbalsta morāli apšaubāmu radikālismu. Un pareizi vien dara. Jebkura vardarbība diskreditē cēlus mērķus un labas idejas, jo pati ir pārkāpusi cilvēcīguma un savstarpējās cieņas principus. Līdz ar to kustība zaudē savu morālo nevainību, tā bieži kļūst morāli zemiskāka par pašu korumpēto varu, pret kuru kustība sākotnēji organizējās. Korumpētā vara uz šāda fona var sākt izskatīties par taisnīguma un miera simbolu, aiz kura nostājas liela sabiedrības daļa. Bez tam vardarbīga kustība var itin viegli pāraugt pilsoņu karā.

       Nekad un nekur labas pārmaiņas nav notikušas vardarbīgas sacelšanās vai kara rezultātā, jo katra vardarbība vairo tikai jaunu vardarbību. Ir cilvēki, kuriem ir grūti saprast nevardarbīgas pretošanās milzīgo spēku. Mani pašu kā opozicionāru publicistu bieži uzrunājuši cilvēki, kurus vada pārliecība, ka netaisnība tiks novērsta tikai apšaujot zaglīgos deputātus, ierēdņus un ministrus. Viņi uzskata, ka nevardarbība ir vājums un kapitulācija.

       Nekas nav tālāks no patiesības. Patiesībā nevardarbīgā pretošanās prasa izcilu drosmi un stipru garu. Nevardarbīga pretošanās nav domāta gļēvuļiem. Vai gļēvulis spēs neapbruņojies nostāties pret bruņotu policistu kordoniem, pakļaudams sevi iespējai tikt apcietinātam, sistam, spīdzinātam, pat nogalinātam? Un nevardarbīgo pretošanos nevajag jaukt ar pacifismu. Pacifisms ir pasīva pozīcija, bet nevardarbīga pretošanās ir aktīva, pašapzinīga un taisnīga cilvēka pozīcija. Varas struktūru bruņotajos sargos jāspēj saskatīt tādus pašus cilvēkus kā mēs, kuriem tāpat ir bērni, kuri tāpat vēlas taisnīgumu un cilvēka cienīgu dzīvi. Nevardarbīgas kustības mērķis ir šos režīma algotos cilvēkus pārliecināt, ka arī viņiem jāpāriet tautas pusē. Un tieši šis moments tad arī iezvanīs netaisnīgā režīma pilnīgu sabrukumu. Kad ar ziediem bruņoti cilvēki nebaidījās caur šķietami naidīgu miliču un čekistu rindām pieiet pie Brīvības pieminekļa, kā arī nebaidījās no draudiem tikt represētiem, apcietinātiem un izsūtītiem, iestājās padomju režīma gals. To pašu mēs varam izdarīt vēlreiz.

       Tautas kustību, ja tā vēlas būt sekmīga, nedrīkst balstīt arī uz apspiestu naidu, skaudību vai atriebības alkām. Naids un līdzīgas jūtas cilvēku padara aklu, sagrauj garīgi un fiziski, izsit no līdzsvara, padara vāju, gļēvu un tuvredzīgu. Naids ir arī viens no šķelšanās un vardarbības priekšnoteikumiem. Varbūt to sākotnēji ir grūti pieņemt, bet saviem ienaidniekiem un pāridarītājiem vispirms ir sirsnīgi jāpiedod un viņi pat jāmīl (kā to sludināja Jēzus savā Kalna sprediķī). Tas nenozīmē, ka arī turpmāk jāsamierinās ar pāridarījumiem un apspiestību, bet par jau nodarītajām pārestībām – ir jāpiedod. Tikai tādā veidā cilvēks var gūt cēlai un sekmīgai cīņai nepieciešamo gara stiprumu.

       Viss, ko izvēlamies darīt, jādara mīlestībā. Neierobežota mīlestība ir vienīgā realitāte, pārējais ir ilūzijas, kuras mūs ieved maldos. Mīlestības darbi paver iespēju brīnumam, ļauj saskatīt pareizos mērķus un šo mērķu sasniegšanas ceļus. Pat ja mums nav nekā cita, katrs var rīkoties mīlestībā, un nekļūdīties.

       Mīlestība ir veiksmīgas kustības mērķis un atslēga. Tā ļauj saliedēt tautu. Latvieši gadsimtiem ir bijuši sašķelti. Mainoties varām, vieni tiek par vagariem, bet otrus – represē vai vismaz diskriminē. Nekādas intelektuālas pārrunas vai apsvērumi nespēj šo sašķeltību sadziedēt, ja trūkst galvenā – mīlestības. Tāpēc par cīņas mērķi nedrīkst pasludināt (vai prātā paturēt) vienas sabiedrības daļas triumfu pār otru. Īstas tautas kustības mērķis ir uzvara visiem, nevis tikai kādai tautas daļai.

       Un vēl viena delikāta, taču ļoti svarīga lieta. Pirms domāt un ķerties pie savas valsts atbrīvošanas, vispirms brīviem jātop pašiem atbrīvotājiem. Pirmām kārtām brīviem jābūt vismaz kustības aktīvistiem un līderiem. Runa ir par visparastākajām atkarībām, kuras patērētāju sabiedrības gaisotnē tā savairojušās. Kas gan tas par cīnītāju, ja viņš pats ir vergs alkoholam, cigaretēm, narkotiskām vielām, spēļu automātiem, nesātīgai ēšanai, ar apsēstību robežotai seksa kārei, televizoram, datoram, vai ja viņa pašsajūtu uz kādu brīdi spēj uzlabot tikai kārtējā iepirkšanās orģija? Un nevajag sevi mānīt ar tādiem attaisnojumiem kā „vienu glāzīti jau var, ja zina mēru”, „tā tikai zālīte, no kā nekāds ļaunums necelsies” vai – „es tikai 1 latu pamēģināšu, un tad iešu prom”. Tā jau atkarības būtība, ka cilvēks sevi vairs nekontrolē, un viņa mēra izjūta ir zudusi. Bez tam atkarīgam cilvēkam būtiski mainās realitātes uztvere.

       Ko mēs varam darīt katrs un ko kopā?

       Iespēju mainīt savu dzīvi un valsts politiku ir bezgala daudz. Ja nekas nemainās, tas nozīmē vien to, ka mēs gandrīz neko neesam darījuši. Esam bijuši kūtri, slinki, pasīvi, vienaldzīgi, depresīvi, laiski, tuvredzīgi, ļāvušies iemācītai bezpalīdzībai. Varbūt vienkārši pietrūcis izpratnes.

       Šajā rakstā es spēšu pieskarties tikai dažām iespējām. Pārējās radīsies un dabiski sekos jau darbības gaitā. Lai uzskaitījums būtu saistošāks, informatīvāks un saistīts ar zemtekstu, izklāstu sadalīšu pa tēmām un jomām.

       Prāta atbrīvošana

       Nekad agrāk vēsturē valdošo aprindu propagandai nav bijusi tik liela ietekme uz cilvēku prātiem un pasaules uztveri kā mūsdienās, kad elektronikas sasniegumi ļauj propagandu padarīt visaptverošu – tādu, kas zibenīgi ātri sasniedz katru dzīvokli, katru indivīdu, un aptver visas dzīves jomas. Pirmo reizi vēsturē propagandas meistariem izdevies radīt valdošajai oligarhijai vēlamu virtuālu pasaules ainu, kas būtiski atšķiras no realitātes, turklāt tiek adaptēta katram sociālajam slānim, katram vecumam, dzimumam, reliģiskajai sistēmai un pat katrai novirzei. Visdažādākie masu informācijas līdzekļi tiecas diktēt visu: modi, dzīves stilu, patēriņa izvēli, cilvēku uzskatus, attieksmi pret dzīvi, ikdienas izvēles, noskaņojumu, pašapziņu, vērtību sistēmu – visu.

       Mēs katru dienu tiekam bombardēti ar savstarpēji nesaistītām informācijas driskām, manipulējošu reklāmu, speciālistu radītiem tēliem un dzīves modeļiem, skaņu un krāsu efektiem, subliminālām suģestijas formulām. Cilvēks, kurš ikdienā pasīvi izmanto viņam piedāvātās informācijas izplatīšanas tehnoloģijas (televīziju, internetu, oficiālos laikrakstus, stila žurnālus, FM radio, izklaides industrijas piedāvājumus u.c.) faktiski ir kā pieslēgts virtuālai matricai, kura totāli kontrolē cilvēka dzīvi un apziņu. Ja vērīgi paklausāmies savu paziņu izteicienos un spriedumos, varam konstatēt, ka tās nemaz nav viņu domas, ka viņi mehāniski kā papagaiļi atkārto priekšā pateiktos viedokļus, kuri iepriekšējā dienā izskanējuši TV Panorāmā vai citā informācijas kanālā. Šķiet, cilvēki ir atradinājušies no patstāvīgas domāšanas un dziļākas dzīves apceres, bet tikai mehāniski atkārto speciālistu sagatavotās formulas.

       Daudzi ir tā pieraduši pie „elektroniskajiem suflieriem”, ka baidās palikt klusumā ar savām domām. Daudzi jaunieši pat guļ ar saviem portatīvajiem datoriem, pleijeriem un mobilajiem telefoniem, bet laiku nosit ar dažādām, pārsvarā negatīvām un bezjēdzīgām, spēlēm, piemēram, stundām ilgi nogalina cilvēku tēlus datorspēlē, dzīvo kaut kādās briesmoņu dominētās fantāzijās. Tātad masu informācijas līdzekļiem ir arī adiktīvs raksturs, t.i., cilvēki paliek atkarīgi no elektroniskiem medijiem. Gluži kā narkomāns ir atkarīgs no kārtējās narkotiku devas. Tikpat adiktīvi (t.i., atkarību veidojoši) ir produkti, kurus šie masu informācijas līdzekļi reklamē. Sevišķi tas attiecināms uz garīgi nenobriedušiem jauniešiem.

       Svarīgi saprast, ka masu mēdiju atlasītā informācija nesniedz pilnu pasaules ainu, tai ir kaleidoskopa, haotiska, saraustīta daba. Informācija tiek atlasīta tā, lai dominētu negatīvas ziņas. Šādai atlasei ir konkrēts mērķis: vara vēlas, lai cilvēki neorientētos reālajos pasaules procesos un lai viņi dzīvotu bailēs un neziņā. Cilvēks, kas dzīvo nemitīgās bailēs un spriedzē, pierod domāt ar dzīvnieciskajām jeb rāpuļu smadzenēm, viņa apziņā dominē izdzīvošanas instinkti (barība, sekss, dominēšana pār citiem, atkarība no citu atzinības, cīņas vai bēgšanas instinkts, pārspīlēta ego apziņa). Tādus cilvēkus ir viegli manipulēt. Negatīvais ziņu fons vairo apziņu, ka dzīvojam naidīgā pasaulē, kurā galvenais ir cīņa par izdzīvošanu un savu vietu zem saules.

       Par laimi vēl nav īstenojies Dž. Orvela grāmatā „1984” uzburtais apziņas kontroles ideāls, kad „lielais brālis” vēro katru mūsu darbību un pat sejas izteiksmi, un kad cilvēki ne mirkli nespēj atslēgt ekrānu, caur kuru saņem tikai „lielā brāļa” izstrādātas instrukcijas un viņas darbinieku atlasītas un pielāgotas ziņas. Mēs vēl varam izslēgt televizoru, varam atrast alternatīvus informācijas avotus, varam lasīt vērtīgas grāmatas, varam izvēlēties saviem mērķiem atbilstošus domubiedrus, varam rīkot alternatīvas lekcijas, diskusijas un tautskolas, varam internetā atrast pilnīgāku informāciju, varam paši organizēt alternatīvus informācijas kanālus, varam paši rakstīt un labvēlīgos apstākļos pat publicēties, lai mūsu domas izlasītu citi, varam apgūt svešvalodas, kurās pieejama daudz plašāka informācija utt.

       Jāsaprot, ka esošos formālos masu informācijas līdzekļus kontrolē tās pašas aprindas, kuras kontrolē mūsu politiskās partijas. Turklāt  šie mēdiji ir atkarīgi no ietekmīgu industriju reklāmas, tāpēc principiāli nespēj būt brīvi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu prese neanalizē procesus, kāpēc nebrīdināja lasītājus par bīstamo banku politiku u.c. Kā, piemēram, laikraksts var rakstīt par veselīgu dzīvesveidu, kas nodrošinātu labu veselību, ja laikraksta pastāvēšana ir atkarīga no farmācijas kompāniju un atkarību izraisošu produktu ražotāju reklāmām? Kā laikraksts vai televīzija var analizēt lielveikalu politiku vai krāpniecisku apdrošināšanas aģentūru darbību, ja tā pastāvēšana ir atkarīga no šo aģentūru dāsnajām reklāmām? Kā informācijas mēdijs var analizēt partiju un grupējumu darbību, ja tam jārēķinās ar ieņēmumiem, kuri nāks līdz ar vēlēšanu reklāmas pasūtījumiem nākamajās vēlēšanās.

       Vēl viena neveselīga tendence ir nopietnas analīzes aizstāšana ar izklaidējoša rakstura banalizētiem materiāliem. Nu jau izklaidējošas ir ne vien sporta, slavenību, horoskopu un dažādu izdomātu sensāciju nodaļas, bet arvien vairāk arī ziņu nodaļas. Pat salīdzinoši nopietniem mēdijiem pie „labā stila” pieder katru ziņu miniizlaidumu noslēgt ar kādu joku vai kuriozu, bet katru minikomentāru izrotāt ar tēmu atšķaidošu, tukšu daiļrunību vai šķietami asprātīgu pārgudrību, kurā stils dominē pār saturu. Arī ziņas un komentāri nu kļuvuši par visuresošās izklaides sastāvdaļu. Proti, mēs tiekam turēti par plebejiem, kuru izturēšanās kontrolējama ar nebeidzamu „maize un izpriecas” pasākumu tiražēšanu. Pie šā stila pieder arī nebeidzamie seriāli, laimes spēles u.c. raidījumi, kuri mūs tiecas atraut no dzīves realitātes un mūsu apziņu piesaistīt kaut kādai mākslīgi konstruētai aizspogulijai. Sevišķi kaitīgas ir laimes spēles, jo tās uzbur ilūziju, ka dzīvē iespējams gūt panākumus, neieguldot nekādu reālu un sabiedrībai derīgu darbu. Arī šī joma ir atkarību radoša, un atkarīgs cilvēks noteikti nav brīvs cilvēks.

       Prese no informācijas līdzekļa ir pārvērtusies par propagandas līdzekli, kuram turklāt jārūpējas par savu akcionāru peļņu un interesēm. Vairāki masu mēdiji, kuri vārdos pretendē uz Latvijas interešu aizstāvību, patiesībā pārstāv ārvalstu akcionāru intereses. Labs piemērs tam ir zviedru akcionāriem piederējušais kosmopolītiskais laikraksts „Diena”, kurš tiecās agresīvi un tieši ietekmēt Latvijas politiku. Par to 2009. gada 8. jūlija „Neatkarīgajā Rīta avīzē” labi uzrakstījis Bens Latkovskis (skat. rakstu „Pretvalstiskais kurss netiks mainīts”). „Diena” bija arī tas instruments, kas veicināja skandināvu banku invāziju Latvijā.

       Taču arī  šajā gadījumā vēlos uzsvērt, ka šādi, Latvijai naidīgi informācijas mēdiji nespētu ilgstoši pastāvēt bez pašu Latvijas pilsoņu atbalsta. Nekādi zviedri „Dienu” nefinansētu, ja paši latvieši šo laikrakstu nelasītu un neabonētu. Taču šī nepatīkamā atziņa paver ceļu arī alternatīvai iespējai: ja tie Latvijas pilsoņi, kuri līdz šim ar savu naudu uzturēja Latvijas interesēm neatbilstošus mēdijus, šo naudu izvēlēsies ieguldīt alternatīva informācijas līdzekļa dibināšanā, Latvijā dzims no oligarhiem un reklāmdevējiem neatkarīga prese, kuru varēsim uzskatīt par savējo. Tā varbūt nebūs tik krāsaina, bieza un izklaidējoša (šos uzmanības novēršanas atribūtus finansēja reklāmdevēji), taču būs brīva no reklāmdevēju un akcionāru jūga un pildīs savas preses sākotnējās un vienīgās īstenās funkcijas: informēt, apgaismot, izglītot un iedvesmot.

       Ziņas mūsdienās tiek pasniegtas īsā kategorisku apgalvojumu formā, kas izrādās  ļoti suģestējošs paņēmiens, taču tas nerada plašāku priekšstatu par notiekošo un notikumu dziļāko zemtekstu. Šādas ziņu lodes tiek gandrīz nemainītā veidā regulāri raidītas katru stundu vai pat pus stundu. Šis no ASV aizgūtais ziņu pasniegšanas veids nerada veselu priekšstatu par pasaulē notiekošo, taču gandrīz kā hipnozes seansā ieraksta zemapziņā ziņu pasūtītājiem vēlamās „patiesības”. Tā ir nevis informācijas sniegšana, bet gan apziņas indoktrinācija, ko tautā dēvē arī par smadzeņu skalošanu.

       Latvijā  faktiski vairs nav sabiedrisku mēdiju, jo pat valstij piederošie informācijas līdzekļi padarīti atkarīgi no reklāmu devējiem un apzināti nepietiekošā budžeta. Televīzijā nav iespējams noskatīties nevienu pārraidi, lai to vairākkārt nepārtrauktu agresīvu reklāmu pauzes. Intervējamie nevar brīvi izklāstīt savus uzskatus vai sasniegumus, jo tas var tikt kvalificēts kā reklāmas raidījums, par kuru dārgi jāmaksā. Vietējie ražotāji vai raidījumu vadītāji pat nedrīkst minēt konkrēta produkta vai firmas nosaukumu (runa ir par vietējām Latvijas firmām un radošiem indivīdiem), jo arī tas tiks uzskatīts par reklāmu. Tādējādi tiek nodrošināts globālo korporāciju monopols un diktāts mūsu mēdiju telpā. Tieši šīs korporācijas, kā arī Briseles birokrāti, diktē arī raidāmo materiālu izvēli. Līdz ar to gandrīz netiek rādīti pašas Latvijas sasniegumi, ja neskaita padomju perioda Latvijas filmas, kuras nav ierobežotas ar autortiesībām. Briseles un citu starptautisku institūciju noteikumi diktē, cik un kādas filmas vai dziesmas raidāmas mūsu sabiedriskajā televīzijā un radio. Tātad arī preses brīvība ir tikai vēl viena fikcija.

       Reklāma ir vēl viena „tradīcija”, kuru esam nekritiski pārņēmuši no Rietumiem un jo īpaši no ASV. Daudzas pasaules valstis ļoti veiksmīgi iztiek bez reklāmas, jo pietiekamu, turklāt objektīvu informāciju par produktiem un pakalpojumiem taču var nodrošināt ar parastiem sludinājumiem un preču katalogiem, kurus publicē tiem paredzētās vietās. Bez tam slava par labu preci vai pakalpojumu ne mazāk ātri izplatās daudz tradicionālākā veidā – no cilvēka uz cilvēku.

       Modernā  reklāma manipulē cilvēku apziņu un uzbur emocionālas asociācijas, kas cilvēkus mudina iegādāties to, kas viņiem patiesībā nav vajadzīgs, lietot to, kas viņiem pat kaitīgs. Reklāma sadarbībā ar lielveikalu kultu radījusi vienu no plašākajām smagajām atkarībām – šopingu. Reklāma rietumu parauga liberālajās sabiedrībās izpilda informācijas līdzekļu cenzūras funkcijas. Reklāmas aģenti dažādiem līdzekļiem iegūst informāciju par cilvēku privāto dzīvi un to izmanto, lai viņus padarītu atkarīgus. Reklāma faktiski diktē sabiedrības vairākuma dzīves veidu un stilu. Turklāt to veidojot tādu, lai vairotu globālo korporāciju peļņu. Tieši reklāma bija viens no noteicošajiem faktoriem, kas Latvijas sabiedrību pamudināja zaudēt kontroli pār saviem patērēšanas paradumiem un dzīvi, neprātīgi patērēt un nonākt lielos parādos. Reklāma ir melīga, reklāma ir legalizēti meli! Es iesaku no šā cilvēku manipulācijas žanra atbrīvoties pilnīgi, vai vismaz no tā jāatbrīvo valsts un pašvaldību informācijas līdzekļi.

       Ja mēs sevi cienām, tad jāprasa godīga, pilnīga un līdzsvarota informācija un jānoraida apziņas manipulācijas elementi informācijas līdzekļos. Kamēr tas netiks panākts, lietderīgi būtu izslēgt televīziju un vairs nepasūtīt reklāmdevēju cenzēto presi.

       Tā  vai citādi, bet svarīgi ir atkal godā celt gudrību un tos informācijas avotus, kas šādu gudrību veicina. Ja vēlamies izprast Latvijā un pasaulē notiekošos procesus un izvēlēties tiem atbilstošu politiku, jāķeras klāt pie nemitīgas sevis izglītošanas un pilnveidošanas, jāmācās meklēt, analizēt, saprast, domāt ar savu galvu, diskutēt, regulāri pārvērtēt savus vecos uzskatus, paplašināt savu redzes un izpratnes loku. Neļausim sevi pārvērst par papagaiļiem, mēdiju speciālistu iepriekš sagatavotas „gara barības” pasīviem atgremotājiem!

       Ja esam svarīgas izvēles priekšā, nav jāaizmirst arī sava dvēsele, veselīga intuīcija, apliecinošs (pozitīvs, uz risinājumiem orientēts) skats uz dzīvi un sirdsapziņa. Katrs cilvēks ir apveltīts ar iekšēju kompasu, kas palīdz orientēties dzīvē un pareizi izvēlēties. Ja vien mēs sevī ieklausāmies.

       Finanses un bankas

       Skolās māca, ka finanses un bankas ir ekonomikas asinsrite. Klasiskā ekonomikā  tas tā patiešām ir un ideāli tā jābūt. Turklāt bankas tādā sistēmā ir pakārtotas reālajai ekonomikai jeb to apkalpo. Taču līdz ar pasaules globalizēšanu un patērētāju sabiedrības kultivēšanu bankas un visa finanšu joma ir no reālās ekonomikas pilnīgi atrāvusies un uzsākusi patstāvīgu dzīvi. Tā kā valdības atteikušās no finanšu jomas regulēšanas un atbrīvojušas no nodokļiem spekulatīvus darījumus, nauda sāk plūst tur, kur iespējama lielāka peļņa, proti, uz vērtspapīru, valūtu, nekustāmo īpašumu un citu aktīvu spekulācijām, kriminālām jomām, kariem.

       Īsāk sakot – ar naudu taisa naudu, apejot ražošanas ciklu. Ražošana vairs nav iespējama bez kreditēšanas un akciju pakļaušanas riskantām biržu spekulācijām, kas sadārdzina visus procesus. Akciju īpašnieki peļņas nolūkā cenšas ietaupīt uz strādnieku algu, sociālo garantiju, nodokļu un dabas rēķina. Sabiedrība no tā aizvien polarizējas, radot bezdibeni starp dažiem bagātniekiem un beztiesisku nabagu vairākumu. Procesam turpinoties, vidusšķira izzudīs pavisam. Acīmredzams banku mērķis ir iejaukties visās dzīves jomās un savus klientus padarīt pilnīgi atkarīgus. Uz peļņu orientēto banku ideāls ir panākt stāvokli, kad katram cilvēkam paliek tikai plikai izdzīvošanai nepieciešamie līdzekļi, bet pārējais tiek pārskaitīts bankām procentu, kredītu un citu saistību atmaksāšanai. Un tas jau ir feodālisms un totāla banku kontrole.

       Dažām lielām bankām Rietumu attīstības vēsturē arī agrāk bijusi pārmērīga ietekme uz valdību politiku, taču tikai kopš 1980. gadiem pirmo reizi vēsturē izveidojies stāvoklis, kad nevis valdības regulē banku sistēmu, bet gan vadošās bankas regulē valdības. Taču šis stāvoklis nav neatgriezenisks.

       Latvija nav liela, bet kāpēc tajā tik daudz banku?

       Jo vairāk banku, jo vairāk sadārdzinās kreditēšana, jo katrai bankai taču jāalgo savs darbinieku un speciālistu aparāts. Bez tam banku asā konkurence veicina veselīgu kreditēšanas standartu neievērošanu un līdz ar to sliktu kredītu izsniegšanu un tirgus aktīvu uzpūšanu. Vēl bīstamāk, ja valsts bankām ļauj izsniegt kredītus ārvalstu valūtā, kamēr kredīta ņēmēji algas pelna latos. No tā visa sanāk tas, kas mums ir sanācis.

       Un vēl traģiskāk, ja šo daudzo banku akcionāri ir ārzemnieki, kuri banku peļņu (kas nav maza) no Latvijas izved. Turklāt šiem ārzemniekiem neinteresē mūsu ražošana, mūsu valsts attīstība, mūsu sociālās problēmas, jo viņi dzīvo tālu, bet darbu viņiem dara vietējie klerki – mūsu pašu bāleliņi.

       Tā  kā tieši caur ārvalstu bankām esam iekļuvuši „dižķibelē” („Parex” arī spekulēja ar ārvalstu sindicētajiem kredītiem) un valdība neko nav gatava mainīt, tad to itin viegli varam darīt mēs paši.

       Par laimi, Latvijā vēl darbojas viena cienījama mūsu valsts banka. Tā ir Hipotēku un zemes banka. Hipotēku banka veic gan parastas komercbankas funkcijas, gan ir gatava uzņemties attīstības bankas funkcijas, t.i., veicinoši kreditēt tieši mūsu ražotājus un infrastruktūru. Tai ir pietiekami labi starptautiskie sakari un filiāļu tīkls visos Latvijas rajonos. Ja būs vajadzība un Latvijas pilsoņu atbalsts, tīklu var paplašināt līdz katrai apdzīvotai vietai. Vēl viena Hipotēku bankas priekšrocība ir tā, ka tai, kā valsts bankai, maksimālā peļņa nav noteicošais darbības mērķis. Valsts caur savu banku var brīvi veicināt dažādus attīstības projektus, nosakot pazeminātu vai subsidētu procentu likmi vai pat vispār prioritāros projektos atteikties no peļņas procentiem.

       Hipotēku banka līdz šim bijusi vienīgā, kura jau ieguldījusi nozīmīgus līdzekļus Latvijas tautsaimniecībā, infrastruktūrā un nacionālās uzņēmējdarbības veicināšanā. Ja šis ieguldījums šķiet nepietiekams, tad tikai tāpēc, ka bankai nav bijis vairāk kapitāla, jo lielāko vietējā kapitāla daļu ir piesaistījušas ārvalstu bankas, kuras nav ieinteresētas Latvijas attīstībā.

       Ko mēs  šajos apstākļos varam darīt? – Ieguldīt savā rīcībā  esošo kapitālu tur, kur tas darbosies mūsu labā.

       Tas nozīmē, ka katra saprātīga un patriotiska pilsoņa pienākums būtu pārtraukt sadarbību ar ārvalstu banku filiālēm. Proti, slēgt savus kontus ārvalstu bankās un atvērt kontus tuvākajā Hipotēku bankas filiālē, caur kuru turpmāk veikt visus savus darījumus. Ja darbavieta vai cita aģentūra līdzekļus mums līdz šim pārskaitījusi caur ārvalstu banku, mums jāuzraksta iesniegums, lai turpmāk šos līdzekļus pārskaita uz mūsu kontu Hipotēku bankā. Tas pats attiecināms arī uz mūsu pensiju fondiem, termiņa noguldījumiem un citiem uzkrājumiem. Turklāt būtu vēlams panākt likuma pieņemšanu, kurš noteiktu, ka šie līdzekļi ieguldāmi Latvijas tautsaimniecībā atbilstoši esošajām valsts attīstības prioritātēm.

       Otrkārt, jāsāk koordinētas sabiedriska spiediena akcijas, kuru mērķis ir pārliecināt mūsu vietējās pašvaldības, pašvaldību iestādes, valsts iestādes, komunālās iestādes un arī privātos uzņēmumus, lai arī tie slēdz savus kontus ārvalstu bankās un atver tos Hipotēku bankā.

       Jā, arī  Hipotēku banka par saviem pakalpojumiem ņems zināmu samaksu, kas nepieciešama bankas uzturēšanai un attīstībai, kā arī bankas darbinieku algošanai, taču tad šie mūsu līdzekļi neaizplūdīs no Latvijas, bet gan tiks ieguldīti mūsu tautsaimniecībā, t.i., bagātinās mūs pašus. Hipotēku bankas iespējas pieaugs vairākkārt, paverot iespējas finansēt aizvien nozīmīgākus attīstības projektus.

       Tas pats attiecināms uz apdrošināšanas jomu. Dažādām indivīdu un iestāžu apdrošināšanām jāizvēlas tāda aģentūra, kuras kapitāls pieder Latvijas pilsoņiem vai Latvijas valstij. Tā kā Latvija nav liela valsts, ideālā variantā jāatbalsta vienas, visu teritoriju aptverošas apdrošināšanas aģentūras izveide. Ar likumu jāierobežo šīs aģentūras peļņas procents. Rezultāts būs tāds, ka tas ļaus būtiski samazināt apdrošināšanas iemaksas, standartizēt un atvieglot apdrošināšanas izmaksāšanas procedūru. Un arī apdrošināšanas jomā gūtā peļņa ieguldāma Latvijas tautsaimniecībā.

       Taisnība tiem, kuri iebildīs, ka nav prātīgi visas olas likt vienā grozā. Ir arī cilvēki, kuri principiāli neuzticas bankām, kā  arī bažīsies, vai vienas bankas monopols netiks izmantots pret sabiedrības interesēm.

       Šādi apsvērumi ir saprotami un pamatoti. Tāpēc jāizmanto arī alternatīvas iespējas, kuras tāpat mums sniegs bankām raksturīgus pakalpojumus. Vispirms jau tādu iespēju sniedz pašu pilsoņu veidota kredītkooperācija jeb krājaizdevu sabiedrības. Katras apdzīvotas vietas, katras profesijas vai kopienas locekļi var dibināt savus kredītkooperatīvus, krājaizdevu sabiedrības vai pašpalīdzības kases. Kooperācija iespējama un vēlama arī apdrošināšanas jomā. Kapitālu šādos kooperatīvos var ieguldīt arī vietējās pašvaldības un vispārējā attīstībā ieinteresēti uzņēmumi.

       Kooperatīvu priekšrocības ir šādas:

    •  
      • kooperatīviem ir demokrātiska pārvalde (katram loceklim ir balss tiesības ar kooperatīva politiku saistītos lēmumos);
      • kooperatīva mērķis ir nevis maksimāla peļņa, bet gan visu tā biedru labklājība un iespēju palielināšana;
      • kooperatīvs ir tuvāks tā pakalpojumu saņēmējiem, to dibina savstarpēji pazīstami cilvēki, kuri apzinājušies kooperācijas priekšrocības un savu sadarbību nolēmuši balstīt uz savstarpēju uzticību;
      • vietējo kooperatīvu iespējas pieaug, ja tie nolemj apvienoties reģionālās un/vai valsts mēroga apvienībās;
      • kooperatīviem raksturīga izglītojoša darbība: tie izglīto gan savus biedrus, gan sabiedrību kopumā.

       Vairāk par kooperāciju lasiet manās grāmatās: 2004. gadā izdotajā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē” un 2004. gadā izdotajā „Krājaizdevu sabiedrību ceļvedis”. Praksē kredītkooperācijas iesākumus var vērot vairākās Vidzemes pašvaldībās.

       Iespējami arī citi naudas apriti atvieglojoši pasākumi: pašvaldības un lieli uzņēmumi var veidot savus norēķinu centrus, var dibināt krājkases, pasta krājkases, nozaru bankas u.c. Galvenais šādas darbības mērķis ir panākt, lai krējumu no mūsu finansiālajām transakcijām nenosmeļ ārvalstu bankas un lai mūsu kapitāls kalpotu Latvijas attīstībai.

       Ja šādu akciju atbalstīs pietiekami liels mūsu pilsoņu un iestāžu skaits, ārvalstu bankas pašas brīvprātīgi atstās Latviju un mēs būsim atguvuši kontroli pār savu finanšu jomu. Bankas ir ārkārtīgi spēcīgs attīstības instruments, un muļķīgi to atdot pelņas kāriem ārvalstu akcionāriem, kuriem mūsu attīstība nerūp. Ņemsim šo instrumentu paši savās rokās un prasmīgi veidosim savu nākotni! Neviens cits to mūsu vietā nedarīs.

       „Stiprais” lats

       Sava nacionālā valūta ir vēl viens spēcīgs attīstības instruments, ja vien to prasmīgi lieto. Sava valūta ir viena no valsts suverenitātes pazīmēm. Suverenai valstij ir tiesības un pienākums pašai emitēt savu valūtu, pasludināt to par vienīgo maksāšanas līdzekli valsts teritorijā un noteikt valūtas politiku atbilstoši valsts attīstības prioritātēm un tās pilsoņu vajadzībām.

       Ņemot to vērā, noteikti jāatsakās no eiro ieviešanas nodoma. Pildot eiro ieviešanas noteikumus un uzturot mums neizdevīgo lata apmaiņas kursu, Latvijas valsts jau ir nesusi milzīgus, bet pilnīgi veltīgus upurus. Tas ir viens no galvenajiem patreizējā sabrukuma cēloņiem. Beidzot jāpieliek šim neprātam punkts!

       Ar valūtas emitēšanu un regulēšanu parasti nodarbojas valsts nacionālā  banka vai valsts kase. Diemžēl Latvija 1991. gadā pieņēma no Lielbritānijas aizgūto centrālās bankas modeli, pēc kura Latvijas Banka nav pakļauta ne mūsu parlamentam, ne Latvijas valdībai. Tāpēc Latvijas Bankas politiku vairāk ietekmē starptautiskie finanšu centri. Līdz ar to šī banka visā savā pastāvēšanas vēsturē faktiski ir darbojusies pret Latvijas interesēm. Lai Latvijas Banka kalpotu Latvijas interesēm, tā vispirms būtu jānacionalizē.

       Jau kopš  lata ieviešanas LB ierēdņi (sākot ar E. Repši) to dēvējuši par „stabilu un stipru” valūtu. Tie izrādījušies tādi paši meli kā viss, kas nācis no Repšes.

       Vispirms jau jāšķir lata iekšējā pirktspēja (cik preču un pakalpojumu par latu var nopirkt Latvijas tirgū) un lata apmaiņas kurss pret citām pasaules valūtām. Lata iekšējā pirktspēja ir nemitīgi dilusi saistībā ar inflāciju. Līdz ar to lata stabilitāte ir tikai iedomāta fikcija.

       Lats nav brīvi konvertējama valūta, kura vērtība brīvi svārstās atbilstoši valsts tautsaimniecības konjunktūrai. Lata apmaiņas kursu katru dienu izsludina LB, balstoties uz pārmaiņām vairāku ietekmīgu valūtu grozā (t.s. SDR). Vien pēdējos gados lata apmaiņas kurss ir piesaistīts ES valūtas eiro svārstībām. Abos variantos šis kurss patiešām bijis salīdzinoši augsts, taču tas noteikts neatkarīgi no valsts tautsaimniecības devuma vai tās interesēm.

       Teorētiski augsts lata apmaiņas kurss palētina preču importu. Tā arī  vienīgā iedomātā „stiprā” lata priekšrocība. Bet vai tā patiešām bijusi priekšrocība?

       Kaut kādā  šaurā nozīmē – jā. Piemēram, apmainot latu pret dolāriem, mūsu tūristi un mazumtirgotāji var lētāk iepirkties tajās valstīs, kuru vietējā valūta ir „vājāka”. Līdz ar to daļa mūsu pilsoņu ir lētāk iepirkušies, piemēram, Lietuvā vai Polijā, lai pēc tam šīs preces dārgāk pārdotu Latvijā. Tas šiem pilsoņiem ļāvis kaut ko reāli nopelnīt, lai gan citiem vārdiem to sauc par spekulāciju, un tā nav uzskatāma par produktīvu, visai valstij labumu nesošu darbību. Gluži otrādi – legāli vai kontrabandas ceļā ievedot Latvijā importa produkciju, ir cietuši mūsu pašu ražotāji, darbu zaudējuši daudzi Latvijas pilsoņi.

       Nepārprotiet, es neesmu pret preču importu, jo Latvija sev nevar saražot visu un daudz kas mums patiešām jāimportē. Taču valdības un Latvijas Bankas pienākums būtu veicināt veselīgu līdzsvaru starp importu un eksportu, proti, būtu jārūpējas, lai imports nepārsniegtu eksportu. Pretējā gadījumā valsts dzīvo uz parāda, kā tas realitātē visus šos gadus arī bijis.

       Tātad stiprs lats visus šos gadus ir veicinājis nesamērīgi lielu importu un kontrabandu, bet iznīcinājis mūsu pašu nacionālo ražošanu, iznīcinājis mūsu darbavietas un mazinājis nodokļu ieņēmumus budžetā. Stiprā lata vienīgā teorētiskā priekšrocība arī lielā mērā izrādījusies iluzora, jo importētās preces mūsu veikalos tomēr ir dārgākas nekā tās pašas preces valstīs ar zemāku valūtas kursu, t.i., to pašu importa preci Lietuvā, Igaunijā vai Baltkrievijā var nopirkt daudz lētāk. Tas noticis galvenokārt triju iemeslu dēļ: 1) mūsu tirgotāji preci iegādājas no garas starpnieku ķēdes, kuri paši pelnījuši par savu starpniecību; 2) mūsu tirgotāji precēm uzlikuši nesamērīgi lielu tirdzniecības uzcenojumu; 3) mūsu tirgotāji un starpnieki preces pirkuši uz kredīta, kas būtiski sadārdzina preces galīgo cenu. Tas attiecināms arī uz tādām precēm kā degvielas un energoresursu imports. Piemēram, lai gan pasaules tirgos naftas produktu cenas kritušās, Latvijas uzņēmumos degvielas un gāzes cenas šīs svārstības neatspoguļo. Var piebilst, ka šāda cenu politika saistāma arī ar politisku korupciju.

       Teikšu  īsi: lai atdzīvinātu Latvijas ražošanu, radītu jaunas darbavietas un vairotu nodokļu ieņēmumus, lata apmaiņas kurss ir būtiski jāpazemina, t.i., lats ir jādevalvē līdz līmenim, kas atspoguļo mūsu tautsaimniecības realitātes un intereses.

       Latvijas sabiedrībai iedvestas iracionālas bailes no vārdiņa „devalvācija”. Patiesībā „velns nav tik melns kā to mālē”. Teorētiski pēc devalvācijas jāpieaug importa cenām mūsu veikalos, taču praktiski to var novērst vai arī panākt, ka cenas pieaug pavisam nedaudz. Lai to panāktu, ar likumu jāierobežo tirdzniecības uzcenojums un jānovērš politiskā korupcija, kas ļauj no importa baroties veselai starpnieku armijai. Bez tam cenas ir atkarīgas arī no nodokļu politikas.

       Patiešām atzīstama problēma ir to kredītu atmaksāšana, kas paņemta ārvalstu valūtās: ASV dolāros, eiro u.c. Taču arī to suverēna valsts var novērst.

       Tā  kā arī ārvalstu bankām ir jāuzņemas sava atbildības daļa par tirgus uzpūšanu un savu agresīvo patēriņa kredītu ekspansijas politiku, nepieciešama tikai patriotiska un enerģiska mūsu valdības rīcība savu pilsoņu, nevis ārvalstu spekulantu, labā. Šādu valsts politiku no savas valdības varam pieprasīt mēs, rīkojot plašas protesta akcijas, uz konkrētiem mērķiem virzītas demonstrācijas, piketus, iesniedzot valdībai konkrētas prasības un panākot šo prasību izpildi.

       Pirmkārt, valdība var pasludināt kredītu atmaksāšanas moratoriju uz krīzes pārvarēšanas laiku, kā arī aizliegt bankām uz šo laiku konfiscēt ieķīlātos pilsoņu īpašumus. Otrkārt, valdība var pieņemt lēmumu ārvalstu valūtās ņemtos kredītus konvertēt uz kredītiem latos. Treškārt, valdība var uzsākt sarunas ar starptautiskajiem kreditoriem par viņu atbildību un viņu saistībām parādu krīzes pārvarēšanā. Jāpieprasa kredīta saistību pārskatīšanu, jo patlaban esošie kredīti vienkārši nav samaksājami. Ārvalstu kreditoriem jāpiedāvā samierināties ar mazāku guvumu. Daudzi kredīti vienkārši ir jānoraksta. Pretēja alternatīva ir zaudēt visu.

       Visbeidzot valdībai ir jādevalvē lats un jāiniciē konkrēti attīstības projekti, kuru mērķis ir lielā mērā aizvietot līdzšinējo importu, radīt daudz jaunu darbavietu, palielināt budžeta ieņēmumus. Jāveic arī plašas nodokļu politikas un valsts atbalsta politikas reformas, kuras būtu izdevīgas vietējiem ražotājiem. Piemēram, jāsamazina nodokļu slogs vietējiem ražotājiem, taču vienlaikus jānodrošina, lai nodokļi patiešām tiktu iekasēti. Par izvairīšanos no nodokļiem paredzami un īstenojami patiešām bargi sodi.

       Ar nodokļiem jāapgrūtina spekulācijas, parazitēšana un izšķērdība, nevis valsts attīstībai nepieciešamā produktīvā darbība. Turklāt valstij jākļūst par galveno attīstības projektu finansētāju. Līdzekļi attīstībai nav vis jāaizņemas starptautiskajā tirgū, bet gan jāemitē pašiem. Nepieciešamiem attīstības projektiem emitētā nauda nerada inflāciju. To var veikt, izmantojot tās attīstības bankas funkcijas, kuras jau gatava uzņemties valstij piederošā Hipotēku un zemes banka. Bez tam valstij dažādiem līdzekļiem (izglītošana, nodokļu politika u.c.) jāveicina tieši attīstības, nevis patēriņa kredīti. Jo patēriņa kredīti preces un pakalpojumus nesamērīgi sadārdzina un veicina tuvredzīgu „dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem” politiku. Turpretī attīstības kredīti palielina mūsu iespējas un dzīvi padara lētāku.

       Visbeidzot, jāapsver, vai nebūtu prātīgi izsludināt vispārēju līdz konkrētam datumam un konkrētās jomās ņemto kredītu norakstīšanu (parādu atlaišana, parādu piedošana). Tā ir veca un derīga Rietumu civilizācijas tradīcija, kura pēdējā laikā diemžēl aizmirsusies. Šāds akts būtiski samazinātu neskaitāmas izmaksas, tarifus un pakalpojumus cenas. Jo viens no galvenajiem nesamērīgi augsto cenu iemesliem ir tas, ka pakalpojumu sniedzēji ir iestiguši kredītu parādos, kurus nu cenšas atmaksāt, sadārdzinot savus pakalpojumus un preces.

       Valsts budžets

       Valsts budžets ir vēl viens ārkārtīgi svarīgs valsts politikas instruments. Valsts budžets faktiski nosaka valsts virzību – tās uzplauksmi vai lejupslīdi.

       Visus Latvijas otrās republikas pastāvēšanas gadus ir sludināta radikāla valsts budžeta izdevumu samazināšana. Ja tās mērķis būtu saprātīgs taupīgums un izšķērdības novēršana, tad šādu politiku varētu atbalstīt. Taču patiesais budžeta samazināšanas mērķis ir bijis starptautisko konsultantu, korumpētu ierēdņu un dažādu tirgus fundamentālistu diktētā atbalsta liegšana valsts attīstībai svarīgām nozarēm un visu dzīves jomu nonākšana atkarībā no ārvalstu kreditoriem. Tieši ar to izskaidrojams hroniskais līdzekļu trūkums tieši svarīgākajām nozarēm: izglītībai, veselības aprūpei, zinātnei, infrastruktūras uzlabošanai, lauksaimniecības atbalstam, taisnīgu algu izmaksai, sociālām vajadzībām utt. Taču vienlaikus vērojama bezdievīga izšķērdība: luksus automobiļi, mākslīgi sadārdzināti projekti (kā Dienvidu tilts u.c.), greznas villas, dārgi ierēdņu komandējumi, greznas svinībās, nepelnītas privilēģijas. Līdz ar to Latvijā veidojas feodāla kārtu sabiedrība, vairojas bezdarbs un nabadzība, plaukst parazītisms.

       Filozofiski orientēšanās uz budžeta samazināšanu liecina par uz trūkuma principu orientētas psiholoģijas dominēšanu. Stāsts ir par pīrāgu, kura visiem nepietiks. Vai par deķīti, kura visiem nepietiks, tāpēc katrs dažādiem līdzekļiem šo nepietiekamo patvērumu cenšas pārvilkt uz savu pusi. Lai vienam iedotu, citiem ir jāatņem utt.

       Tā  ir pašierobežojoša, negatīva filozofija, kas ved uz pašas sludināto trūkumu, visu karu pret visiem un disharmoniju. Daudz auglīgāk būtu domāt nevis par to, kā nogriezt budžeta izdevumus, bet gan – kā palielināt budžeta ieņēmumus un līdz ar to arī izdevumus. Tā būtu pārpilnības un neierobežotas attīstības filozofija.

       Un patiešām – Latvijā ir tik daudz nolaistu vietu, nebūšanu, trūkumu, neizmantotu vai nelietderīgi izmantotu resursu, tik daudz neizmantotu uzlabošanas iespēju un vienlaikus tik daudz cilvēku, kuri palikuši bez darba vai spiesti samierināties ar nevērtīgu darbu un mazu algu, ka jāvaicā – kāpēc gan to visu nelikt lietā visiem par labu un Latvijai par slavu?

       Patlaban notiekošā budžeta graizīšanas scenārija cēloņus es redzu tā.

       Budžeta samazināšanas tendence un filozofija pastāvēja jau kopš 1991. gada, un tās galvenais iemesls bija tas, ka Latvija ražo mazāk nekā patērē. Pat ja nebūtu citu negatīvu faktoru, mēs galu galā nonāktu līdz sabrukumam.

       Taču pagājšgad nobrieda spekulāciju uzpūstā globālā parādu burbuļa plīšana. Rietumu starptautisko banku vadība saprata, ka viņu uzburtais kāršu namiņš tūlīt sabruks, tāpēc kredītu plūsmu strauji apturēja un sāka plānot, kā no iznīcināto ekonomiku drupām pēc iespējas ātrāk izvilkt savu iecerēto, bet nu apdraudēto peļņu. Banku karteļa vadība labi apzinājās divas lietas: 1) visi parādi nav atgūstami, jo ieķīlātās vērtības bija spekulatīvi uzpūstas; 2) suverenām valstīm ir tiesības no tādiem parādiem atteikties. Tāpēc mērķis bija izvilkt maksimāli iespējamo parādu apjomu un to darīt ātri, kamēr parādu jūgā nonākušās sabiedrības neatjēdzas, ka tās tiek pilnīgi izģērbtas, un neapjauš, ka tām šādi parādi nemaz nav jāmaksā. Tiklīdz sabiedrība sapratīs savu traģisko stāvokli un tā patiesos cēloņus, tā taču var pieprasīt savai valdībai aizstāvību, ko var sniegt suverēna valsts. Banku kartelim šajā laupīšanas operācijā bija tikai viens sabiedrotais: upurvalstu korumpētās valdības.

       Viens no lielākajiem parādniekiem Latvijā bija privātā banka „Parex”, kura spekulēja, izmantojot uz kredīta paņemtos naudas līdzekļus. „Parex” globālajā arēnā bija zemākas kategorijas spēlmanis, tāpēc principā upurējams, tomēr kartelis nevēlējās atteikties no „Parex” parādiem. Lai to panāktu, kartelim caur Latvijas Banku izdevās pārliecināt Latvijas valdību, lai tā uzņemas „Parex” parādus, t.i., lai tos pārliek uz Latvijas nodokļu maksātāju pleciem. Tā tas arī notika.

       Rezultātā  Latvijas valdība, pamatojoties uz slepenībā noslēgto vienošanos, pirmajos mēnešos no budžeta „Parex” parādu nomaksā  iepludināja apmēram 1,2 miljardus latu un garantēja arī atlikušo  „Parex” parādu atmaksu.

       Tā  kā bija noplakusi kredītu straume un liels budžeta apjoms bija novirzīts „Parex” parādu segšanai, radās milzīgs budžeta caurums, kuru valdība nolēma aizpildīt divos veidos: 1) nežēlīgi samazinot budžeta izdevumus; 2) pilnīgu budžeta sabrukumu novēršot, aizņemoties no SVF un EK. Kā arī apņemoties strikti pildīt tos smagos noteikumus, kurus kredīta izsniegšanai izvirzīja SVF un EK.

       Tātad „Parex”  parādu uzņemšanās bija pirmais galvenais iemesls budžeta izdevumu pirmajai samazināšanai un nodokļu palielināšanai, kuru veica Godmaņa valdība. Un ir tikai likumsakarīgi, ka pirmā budžeta izdevumu samazināšana kalpoja par iemeslu budžeta ieņēmumu noplakšanai. Līdz ar to bija nepieciešama otrā budžeta samazināšana, kuru veica jau Dombrovska valdība. Taču arī tā neko neatrisināja, jo samazinātie izdevumi vēl vairāk samazinās arī nākamos ieņēmumus. Tāpēc drīz vien būs nepieciešama jau trešā budžeta samazināšana. Un pēc tam – ceturtā, piektā, sestā, un tā līdz absolūtai nullei. Jo darbojas lejupvedoša samazināšanas spirāle, kas prasa arvien jaunus un vēl lielākus upurus. Notiek mērķtiecīga Latvijas tautsaimniecības nožņaugšana, nerēķinoties ar sekām.

       Sajūtot Latvijas valdības padevību, starptautiskās institūcijas savas prasības tikai uzskrūvē. Spiež uz maksimālo, kamēr vien no Latvijas ekonomikas līķa var ko izspiest. Patiesībā nekādi SVF un EK kredīti Latvijā nemaz nenonāk, jo tie tiek uzreiz pārskaitīti starptautiskajiem kreditoriem. Latvijā tiek slēgtas slimnīcas, skolas, slimnīcās tiek atceltas operācijas, bērniem tiek atņemti pabalsti, pensionāriem pensijas, cilvēki tiek atlaisti no darba, algas tiek nogrieztas, nodokļi tiek uzskrūvēti, uzņēmēji tiek dzīti bankrotā, arvien lielāka Latvijas pilsoņu daļa kļūst lieka, atstāta badam un nāvei, cilvēkiem tiek atņemti īpašumi utt. Un viss tas tikai tāpēc, lai būtu nauda, kuru pieprasa starptautiskie spekulanti. Citiem vārdiem to sauc par genocīdu.

       Amatpersonu kuslie apgalvojumi, ka šāda politika kaut kādā brīnumainā  kārtā atveseļos ekonomiku, ir salti meli, jo ir pretrunā ekonomikas attīstības likumiem. Lai atveseļotu ekonomiku, jādara tieši pretējais: jāpalielina budžeta izdevumi, jāiegulda reālajā ekonomikā, jāsamazina nodokļu slogs, jārada jaunas darbavietas, jāaizsargā iekšējais tirgus (lai dotu iespējas vietējiem ražotājiem), jāstimulē patēriņš, jālikvidē tie birokrātiskie sastrēgumi, kas traucē normālai naudas un vērtību apritei. Taču nekas tāds netiek darīts.

       Var piekrist, ka nepieciešami līdzekļu ietaupījumi, taču tikai tajās jomās, kas neaizspiež elpu reālās ekonomikas procesiem. Otrkārt, nedrīkst pieļaut tādu jomu nožņaugšanu, bez kurām cilvēki nevar izdzīvot; nedrīkst vairot bezdarbnieku armiju, jo bezdarbnieki no balsta pārvēršas par papildus slogu. Var, piemēram, samazināt tautsaimniecībai mazsvarīgu ierēdņu skaitu vai likvidēt liekas aģentūras, taču tikai ar noteikumu, ka šie cilvēki tiks nodarbināti citos sabiedrībai derīgos darbos.

       Krīzes pārvarēšana nav „bizness kā parasti”, krīzes pārvarēšana prasa ārkārtas pasākumus, jaunas pieejas, jaunu, radošu domāšanu, nederīgu stereotipu un ideoloģisku dogmu atmešanu.

       Lai budžets būtu attīstību sekmējošs, pirms tā sastādīšanas jāizvēlas budžeta mērķis. Budžeta mērķis nevar būt abstrakta makroekonomiska stabilitāte, jo ideāla makroekonomiskā stabilitāte ir tikai kapos starp apbedītajiem. Budžeta mērķis nevar būt arī SVF noteikumu pildīšana, jo tas ir mūsu valsts budžets, un Latvija nav kāda SVF struktūrvienība, ar kuru šis fonds var izrīkoties pēc patikas. Latvija ir suverēna, demokrātiska valsts, kurā vara pieder Latvijas tautai. Un mums nav saistoši ārvalstu spekulantu zaudējumi. Jo tad jau, balstoties uz šādu precedentu, katrs kazino spēlmanis pieprasīs viņa zaudējumus segt no valsts budžeta!

       Latvijas valsts pienākums ir gādāt par tās pilsoņu labklājību, nevis par dažādu spekulantu un afēristu peļņu.

       Es budžetam piedāvāju šādus mērķus.

       Budžeta minimālais mērķis ir nodrošināt katra Latvijas iedzīvotāja pamatvajadzības un pamattiesības: tiesības uz dzīvību, veselību, pajumti, pārtiku, izglītību, sabiedrībai derīgu darbu un taisnīgu atalgojumu. Optimālais budžeta mērķis ir visās šajās un citās jomās nodrošināt nemitīgu uzlabojumu, izaugsmi un attīstību. Savukārt krīzes pārvarēšanas budžeta mērķis ir maksimāli ātra nosaukto pamatvajadzību nodrošināšana. Budžeta veidošanas filozofija ir maksimāli ātri panākt stāvokli, kad Latvija savām vajadzībām saražo vairāk nekā patērē, t.i., kļūst par saimnieciski neatkarīgu valsti.

       Kā  būtiski palielināt budžeta ieņēmumus, ņemot vērā, ka krīzes pārvarēšana prasa ārkārtas pasākumus?

    1. Latvija ir iestājusies gandrīz visās starptautiskās organizācijās, kurām mēs maksājam dalības naudu valūtā, bet no kurām lielākoties Latvijai nav nekādas atdeves vai labuma. Vienlaikus Latvijai trūkst diplomātisku un tirdzniecības pārstāvju, kuri starptautiskā mērogā rūpētos par Latvijas interesēm. Tātad jāizvērtē, kuras organizācijas mums patiešām nepieciešamas un jānodrošina, lai mūsu cilvēkiem šajās organizācijās būtu konkrēti mērķi, kas visefektīvāk nodrošinātu Latvijas intereses. No pārējām organizācijām vienkārši jāizstājas, līdz ar to ietaupot daudz naudas. Pirmām kārtām jau jāizstājas no Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Starptautiskās Tirdzniecības organizācijas, kas ir globālie koloniālisma instrumenti, kuru darbība ir vērsta uz Latvijas neatkarības un saimnieciskās patstāvības novājināšanu.
    2. Gandrīz visas Latvijas ienesīgākajās jomās un nozarēs saimnieko ārzonās reģistrētas firmas, kuras izmanto Latvijas resursus, taču nemaksā Latvijai nodokļus. Šādām firmām valsts var piedāvāt divas alternatīvas: 1) reģistrēties Latvijā un maksāt nodokļus valsts budžetā (par nodokļu apjomu var saprātīgi vienoties); 2) visas šādas ārzonu firmas nacionalizēt. Tāpat jāievieš kārtība Latvijas dabas resursu saimniecībā. Piemēram, kāpēc milzīgas Latvijas mežu platības ir uz nenoteiktu laiku iznomātas ārzemju firmām? Vai mums pašiem nav jābūt savu resursu saimniekiem?
    3. Jāpārtrauc prakse, kad lieli valsts uzņēmumi, piemēram, „Latvijas dzelzceļš” un „Latvenergo”, ir sadalīti daudzos meitas uzņēmumos, kuriem katram sava dārga administrācija, grāmatvedība, un kuri ienesīgākos darbus uzticējuši dažādām privātām firmām, kurās „savi cilvēki” gūst nepamatotu peļņu uz visas sabiedrības rēķina, piemēram, izredzēti mazo elektrostaciju īpašnieki, kuri par savu neefektīvo devumu iekasē privileģētus tarifus. Tas nesamērīgi sadārdzina šo uzņēmumu pakalpojumus, paralizē šo jomu darbu (piemēram, vienam pieder tīkli, otram augstsprieguma tīkli, trešam elektrostacijas, ceturtam apakšstacijas un transformatori, un tad nu viens no otra iekasē naudu par pakalpojumiem) un veicina korupciju un „draugu kapitālismu”. Tādiem uzņēmumiem kā Latvijas dzelzceļš, Latvenergo un sakaru tīkli ir jābūt kā vienotām, efektīvi pārvaldītām sistēmām, kas sniedz visu pakalpojumu kopumu un pilnīgi atbild par darba galarezultātiem, un kurām pilnīgs monopols un valsts uzraudzība visā Latvijas teritorijā. Ieguvums būs lētāki pakalpojumu tarifi visiem, arī mūsu ražotājiem.
    4. Līdzīgi arī citās jomās jāpārtrauc mākslīgi radītā sadrumstalotība un birokrātiskie ierobežojumi, uz kuru rēķina nepamatotu pelņu gūst privāti un arī ārvalstu uzņēmumi. Piemēram, kāpēc skolām, internātiem, armijai un citām līdzīgām iestādēm nevar būt savas saimniecības, savas virtuves, pašu brīvi izvēlēti apgādātāji, pat savas ražotnes un dzīvokļu fonds? Līdz ar to šīs iestādes daļēji sevi aprūpētu pašas (mazinātos izdevumi), atbalstītu vietējos zemniekus (iepērkot bez starpniekiem viņu produkciju), bet skolniekiem un karavīriem tiktu vērtīga praktiskās dzīves pieredze, augtu viņu pašapziņa un gatavība patstāvīgai dzīvei. Kad es dienēju padomju armijā, es pats līdz ar citiem mizoju kartupeļus, baroju cūkas, remontēju kazarmas, uzturēju telpās kārtību, mazgāju savu formas tērpu utt. Man nebija vajadzīgi ne algoti apkopēji, ne algoti virtuves strādnieki, ne algoti oficianti ēdnīcā. Un es par šo pieredzi esmu dziļi pateicīgs. Tā ir mans ieguvums, kas noder visam mūžam. Kāpēc līdzīgu pieeju neizmantot tagad, krīzes pārvarēšanai?
    5. Latvija ir iesaistījusies netaisnīgos koloniālisma karos. Vai mums nepieciešami ienaidnieki? - Nē! Tāpēc nekavējoties jāatsauc mājās visi mūsu karavīri, instruktori un „neredzamās frontes” dalībnieki. Tā kā NATO vairs nepilda savas sākotnējās kolektīvās aizsardzības funkcijas, arī no šīs organizācijas jāizstājas. Tādējādi budžetam iegūsim lielus līdzekļus valūtā un uzlabosim attiecības ar kaimiņvalstīm, kas nāks par labu mūsu uzņēmējiem, dos daudz jaunu darbavietu.
    6. Ļoti ienesīgas jomas ir arī alkohola un cigarešu tirdzniecība, naudas maiņa, degvielas tirdzniecība un citas līdzīgas nodarbes. Kāpēc peļņu šajās jomās valsts atdevusi privātiem uzņēmumiem un bieži vien arī ārzemniekiem, samierinoties vienīgi ar ne visai efektīvu akcīzes nodokļa iekasēšanu. Kā liecina Skandināvijas pieredze, valsts monopola ieviešana šajās jomās ir pilnīgi legāla un ienesīga valsts budžeta papildināšanas prakse. Bez tam valsts monopols var dot priekšroku pašmāju ražotajiem, tādējādi būtiski stimulējot visu tautsaimniecību.
    7. Daudz kapitāla no Latvijas aizplūst no neefektīvajām valsts un pašvaldību iepirkuma procedūrām. Valstij un pašvaldībām ir tiesības un pat pienākums pakalpojumus pirkt pirmkārt tieši no nacionālajiem un vietējiem pakalpojumu sniedzējiem. Līdz ar to mūsu nodokļu nauda atbalstīs mūsu vietējos ražotājus un bagātinās mūs pašus. Pakalpojumu iepirkšana no ārvalstīm pieļaujama vien gadījumos, kad valstiski svarīgiem projektiem uz vietas nav izpildītāju, piemēram, ja nolemjam celt sev atomelektrostaciju. Līdzšinējā konkursu rīkošanas kārtība ne mazākā mērā nenovērš korupciju un nepamatoti augstas izmaksas. Var pat apgalvot, ka tieši šī kārtība veicina korupciju, dažu cilvēku iedzīvošanos nepelnītā bagātībā un vietējo uzņēmēju izputināšanu. Tāpēc no šās kārtības ir jāatsakās, vietā radot jaunu.
    8. Jāpārtrauc šis nožēlojamais elitārisma kults, kas nav savienojams ar demokrātiskas valsts ideāliem. Piemēram, Zviedrijā ministri, deputāti un citas atbildīgas amatpersonas pārvietojas ar sabiedrisko transportu, iztiek bez neierobežotiem reprezentācijas izdevumiem un citām privilēģijām, un viņu algas ir samērotas ar parasto Zviedrijas pilsoņu algām. Turpretī Latvijas pašieceltā „elite”, šķiet, savus ideālus smēlusies ASV impēriskās varas kultā vai vismaz amerikāņu filmās par mafijas bosiem.

    Turpinājums seko...

    Jānis Kučinskis


    Ievietotāja profils | Komentāri (1)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook