Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Priekšlasījuma atstāsts:: Latviešu reliģija. Bija? Ir? Būs?
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2009-01-12

    Priekšlasījuma atstāsts:: Latviešu reliģija. Bija? Ir? Būs?

    Baltu kultūras dienu ietvaros sestdien, 20. septembrī, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā norisinājās Baltiskās sarunas, kur sanākušie jaunieši kopā ar lektoriem mēģināja rast atbildes uz diskusijas pamatjautājumu – „Latviešu reliģija. Bija? Ir? Būs?”

    Sakot ievadvārdus, Jānis Sils norādīja, ka agrāk cilvēki, tais skaitā arī latvieši, pasauli skatīja kopsakarībās, kā vienotu veselumu, līdz ar to reliģija bija neatraujama dzīves sastāvdaļa. Savukārt mūsdienās reliģija visbiežāk ir kļuvusi par atrautu dzīves daļu, ko praktizē reizēm, no ikdienas darbiem brīvajā laikā. Bieži, runājot par latviešu ticību, tiek lietots jēdziens „mitoloģija”.

    Tomēr mitoloģija ir vien daļa no reliģijas, un, piemēram, senie grieķi būtu ļoti pārsteigti uzzinot, ka viņu rūpīgi koptā reliģija ir vien parasta mitoloģija. Tomēr folklorā un arheoloģiskajā materiālā skaidri rodamas liecības, ka latviešu dievatziņa ir pastāvējusi, cits jautājums, kāda tai ir nākotne.

    Reliģiju zinātniece un LU Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēja Agita Misāne savu priekšlasījumu uzsāka ar atbildes sniegšanu uz diskusijas pamatjautājumu, atbildot, ka „kamēr vien cilvēks jūt, tikmēr reliģija ir un būs. Cits jautājums, kāda tā bija un būs?” A. Misāne kā reliģiju zinātniece norādīja uz vairākiem aspektiem, par kuriem būtu jāatceras, runājot par reliģijām. Pirmkārt, arī viņa piekrita J.Sila paustajai domai, ka reliģijas atsevišķa izdalīšana ir jauno laiku parādība, jo līdz reformācijai šāds nošķīrums nav sastopams. Otrkārt, A. Misāne norādīja, ka mitoloģija ir reliģijas stāstošā daļa un ikvienā reliģijā ir sastopami mīti un mitoloģiskā daļa vispār, arī kristietībā. Un šajā aspektā būtiski liekas tas, ka visās Latvijas vēstures grāmatās norādīts, ka senlatvieši bija mitoloģijas piekritēji, bet reliģija Latvijā sākas tikai ar kristietības ienākšanu 13.gs., kas ir pilnīgi nepareizs uzstādījums. Treškārt, 18.un 19. gadsimtā modē bija veidot reliģiju hierarhijas, priekšplānā izvirzot monoteiskās reliģijas, savukārt politeiskās reliģijas nobīdot otrajā plānā. Šobrīd vismaz reliģiju pētniecībā jau sen tā nedara. Turklāt grūti atrast tādu reliģiju, kura būtu tikai monoteiska, jo ikvienā reliģijā sastopamas politeisma iezīmes.

    Atskatoties uz Latvijas vēsturi, A. Misāne uzsvēra, ka visos laikos vēsturei cauri ir vijusies latviskā Dieva pielūgšanas un sekošanas stīga, kā arī minēja vairākus posmus, kuros ir bijuši organizatoriski mēģinājumi atjaunot latviešu reliģiju. Pirmie šādi centieni sastopami jaunlatviešu darbos, piemēram, J. Alunāna 1858. gadā Mājas Viesī publicētajā rakstā „Dievi un gari, kādus latvieši pielūguši”. 1 9. gadsimta beigās gan Latvijā, gan Eiropā vispār bija ļoti liela interese par indoeiropiešu kultūras mantojumu, kam bija liela ietekme uz nacionālās pašapziņas mošanos. Nākamie mēģinājumi rodami Pirmā pasaules kara laikā, kad Jelgavā skolotājs un banku darbinieks Juris Lecis mēģina dibināt pirmskristiešu grupu, tomēr šiem centieniem nebija atsaucības, iespējams esošās politiskās situācijas dēļ.

    Neatkarīgās Latvijas laikā 20. gadu sākumā inteliģencē un arī tautā valdīja antibaznīciska noskaņa, piemēram, Latvijas proklamēšana noritēja bez kristietiskā Dieva piesaukšanas. Šajā laikā ar norit diskusijas, vai latviešiem vajag savu, neatkarīgu reliģisku kustību. Šāda kustība tiek dibināta 1926. gadā ar nosaukumu „Latvijas dievturu sadraudze”. Tās galvgalī nostājas harizmātiskais līderis E. Brastiņš, pirms tam gan burtiski un pārnestā nozīmē izcīnot cīņu ar otru dievturu līderi Kārli Bregži. Saprotot, kas vajadzīgs reliģiskai kustībai, 20. gadu otrajā pusē E. Brastiņš rada sakrālos tekstus, mācības izklāstu, rituālus un organizāciju. Tomēr dievturu kustībai nebija vairāk kā 1000 sekotāju.

    Kustība, kas šobrīd visā pasaulē gūst arvien vairāk piekritēju, ir neopagānisms. Kā dabas reliģija tā apvieno arī zaļo kustību un centienus aizsargāt dabu.

    Mākslinieks, semiotikas pētnieks un Latvijas Dievturu sadraudzes vadītājs Valdis Celms runāja par dievturību šodien un latviešu reliģijas būtību. Viņš uzsvēra, ka ikvienā laika posmā ir jāpārskata reliģijas uzstādījums un tādā aspektā šodien mūsu reliģijas centrā ir dainu dievestība. Katram atsevišķam cilvēkam tas ir samērā grūti aptverams dainu lielā daudzuma dēļ, tāpēc ir nepieciešama konceptualizācija jeb sistematizācija. V.Celms jo īpaši uzsvēra, ka latviešu reliģijas iezīmes nepārtraukti varam ieraudzīt latviešu mākslas darbos un latviešu kultūrā vispār. Tie, pirmkārt, jau ir Dziesmu un deju svētki, piemēram, šogad deju lieluzveduma „Izdejot laiku” centrā bija ideja par Pērkona rituālu. Tāpat arī mūzikā, gandrīz vai reliģisku pārdzīvojumu izraisošā dziesma „Saule, Pērkons, Daugava”.

    Savukārt dievturības kustība šodien jāskata tikai kā viens no dainu dievestības pastāvēšanas posmiem. Dievestībā norisinās atjaunošanās process. V.Celms norādīja, ka latviešu reliģijā Dievs, Visums, Daba un Cilvēks ir viens veselums. Dievs kā laidējs, kas izpaužas caur matēriju jeb Māru un laiku jeb Laimu. Laima un Māra sadarbojoties veido laiktelpas principu. Ja Dievs ir radošais princips, tad Pērkons savukārt ir darošais princips, kas viens otru papildina. Latviskā pasaule atrodas kustībā, kad caur darīšanu un ārdīšanu nemitīgi notiek atjaunošanās. Tā ir cikliska. Dievs iemieso latvieša cerības un atskārsmi, savukārt Pērkons - darīšanu, jo tikai darot iespējama attīstība. Arī cilvēkam ceļš pie Dieva rodams tikai darot.   Dainās varam ieraudzīt uzstādījumu „ES – kopienā” (piem, tdz. rindās „man deviņi bāleliņi”), kad ģimene darbojas kā prototips tautai un valstij.

    Noslēdzot V.Celms norādīja, ka dainu dievestības īstā būtība atrodama, apvienojot jau 20. gados E. Brastiņa un K.Bregža paustos uzstādījumus, proti, latviešu dievestībai ir jābūt gan personiskākai, intīmākai, uz reliģisku pārdzīvojumu vērstai gan arī publiskai, vērstai uz tautu un valsti.

    Līga Sila


    Ievietotāja profils | Komentāri (19)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook