Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Krīze, Parex un antisemītisms
    • BLOGS
    • 2009-07-13

    Krīze, Parex un antisemītisms

    Uz šo rakstiņu mani pamudināja kāda nejauši dzirdēta saruna sabiedriskajā transportā. Kāds vīrietis ap trīsdesmit mazliet vecākam līdzbraucējam klāstīja, ka redz, žīdu (drīkst lasīt arī - ebreju, ja kādam padomju laikā ievazātais apzīmējums sirdij tuvāks) Krasovicka un Kargina bankai valdībai atradies vairāk kā miljards latu, kamēr daži desmiti miljonu latu bērnu slimnīcām, skolām nav un tiek atlaisti skolotāji, slēgtas slimnīcas. Uz to sarunu biedrs tikai piekrītoši pamāja galvu un novilka; „Kā jau izredzētie..." Ir nācies arī lasīt pārdomas, kas krīzes skaidrojumu meklē „Cionas gudro protokolos" Kas gan liek nonākt pie šādām domām un izdarīt šādus secinājumus?

     

    Šī tēma ir diezgan nepateicīga. Daudziem pietiks tikai izlasīt virsrakstu, lai visgudri komentētu manu antisemītisma pakāpi. Vai esmu sazvērestību teoriju piekritējs? Laikam jau nē, jo sazvērestību teorijām ir viens liels trūkums: tās izskaidro visu, tajā pašā laikā ne par soli neļaujot pietuvoties patiesībai.
    Bet ir grūti nepamanīt, ka antisemītisma birka ir vairogs, ar kura palīdzību zināmas aprindas vienmēr cenšas piesegt neērtus jautājumus, vai arī gūt personīgu labumu.
    Paraudzīsimies mazliet nesenā vēsturē. 2000. gadā Latvijā augstu vilni sita Simona Vizentāla centra „nacistu medības". Tika mēģināts apsūdzēt un tiesāt Austrālijā dzīvojošo Konrādu Kalēju, pret kuru nebija nekādu nopietnu apsūdzību. Latvijai tika pārmesta nevēlēšanās tiesāt nacistu līdzskrējējus, kaut gan Kalēja apsūdzības bija uzskatāmi absurdas. Publikācijas tā laika presē ir ievērības cienīgas ar „nacistu mednieku" izteikumiem, piemēram, kāds Jehuds Berns Josifs, kura ģimene tikusi nošauta Rumbulā, publiski apliecināja gatavību finansēt Kalēja iznīcināšanu, izteicās, ka Kalējs būtu jāspīdzina, jo latvieši esot bijuši vēl briesmīgāki par vāciešiem (Diena, 04.01.2000), ASV kongresmenis Toms Lantoss apgalvoja, ka Kalējs noteikti jātiesā, jo „tiesāta tiek nācijas cieņa un gods, nevis konkrētais vecais cilvēks"(Diena, 06.01.2000). Jāpiebilst, ka Austrālijā pret Kalēju tika vērstas vairākas tiesas prāvas, kurās tā arī neizdevās rast kaut vienu nopietnu argumentu, kas apliecinātu viņa saistību ar nacistu noziegumiem. Un, iespējams, tieši tādēļ tika darīts viss, lai panāktu viņa tiesāšanu Latvijā, cerībā, ka apvainojumi antisemītismā liks Latvijas varas iestādēm pildīt Vizentāla centra iegribas, tādejādi palīdzot šim centram gūt popularitāti un piesaistīt finansējumu viņu biznesam. Ievērības cienīgi šie izteikumi ir tieši ar to, ka uzveļ kolektīvu vainu latviešiem. Tas, savukārt, ne ar ko neatšķiras no nacistu propagandētās kolektīvās atbildības teorijas, kas balstīja holokaustu. No šādām pozīcijām mēs varētu apvainot visu žīdu tautu par viņu tautiešu čekistu izdarībām Baigā gada laikā vai Laventa bankas „Baltija" bankrotā.
    Turpinot atskatu, tā paša 2000. gada augustā vētrainu reakciju izsauca žurnāls „Kapitāls", kas publicēja rakstu „Žīdi valda pasauli". Publikācijā nebija ne vēsts no nepamatotiem apvainojumiem vai rasistiskiem izteikumiem. Raksts analītiskā veidā apskatīja gan žīdu tautas vēsturisko ģenēzi, gan ietekmi ASV un pasaules ekonomikā. Tikai fakti un skaitļi. Tomēr saceltā ažiotāža par „antisemītisma atdzimšanu" bija tik liela, ka darbu zaudēja žurnāla redaktors Guntis Rozenbergs.
    Arī vēlākos gados jebkurš objektīvs izteikums par šo tēmu ticis nodēvēts par antisemītisku. Gan A. Kiršteina izteikumi par 1940. gadu, gan Grūtupa grāmatas „Belisāde" un „Ešafots".
    Nedaudz nesenākā pagātnē - 2006. gadā, kolektīvās vainas koncepts tika izmantots, lai no valsts budžeta izspiestu absurdu kompensāciju, 31 miljonu latu, par okupācijas laikā žīdiem konfiscētajiem namīpašumiem.
    Taču lietai ir arī otra puse. Antisemītisma tēla uzturēšanai ir nepieciešami notikumi, kas jebkuram veselīgi domājošam cilvēkam liek riebumā novērsties - kapu apgānīšana, kroplīgā rasu jautājuma izpratnē balstīti izteikumi. Un, protams, arī pagātnes rēga Hitlera slavināšana. Šādas parādības „dod maizi" dažādu pasugu „nacistu medniekiem", „antifašistiem", „kompensāciju tīkotājiem".
    Interneta plašumos var uziet daudz materiālu par mākslīgi veidotām neonacistu grupām, kuru sponsorēšanā piedalījušies redzamāki vai mazāk redzami žīdu tautas pārstāvji (piemēram šeit: http://educate-yourself.org/cn/makowcanadianjewishcongress14jun09.shtml)

    Savukārt, tepat Latvijā deviņdesmito gadu otrā pusē ar skaļu blīkšķi iznāca latviešu izdevums Hitlera propagandas brošūrai „Mana cīņa", kuras izdevniecība „Vizītkarte" bija saistīta ar sabiedrībā pazīstamo Ābramu Kleckinu.

    Un vēlreiz pārlecam laika upi; runājot par pirmskara Latviju, bieži tiek uzsvērts, ka tajā valdījuši antisemītiski uzskati. Taču, ieskatoties dažādos avotos mēs redzam, ka antisemītismam nebija ne mazākās rasistiskās pārākuma pieskaņas. Iebildumi un negatīva attieksme veidojās uz cita pamata - neizprotami lielās žīdu ietekmes politikā un saimniecībā (pēc ekonomista A.Aizsilnieka aprēķiniem - līdz pat 40% ekonomikas Latvijā kontrolēja žīdu tautai piederīgie), kā arī bieži naidīgumā pret Latvijas valstiskumu (pēc politpārvaldes datiem atsevišķās nelegālās un Latvijai naidīgās komunistu partijas nodaļās līdz pat 80-90% biedru bija žīdu tautības). Naidīgumu apliecināja arī Baigais gads, jau okupācijas pirmajās dienās neproporcionāli lielu savam etniskajam īpatsvaram Latvijā aktivitāti padomju tanku sagaidīšanā un uzbrukumos Latvijas policistiem izrādīja žīdu kopienai piederīgie. Jāpiebilst, ka īpatsvars bija vien 4,9 %.
    Vēsturei, diemžēl, ir arī līdzinieki mūsdienās un nav grūti atbildēt uz jautājumu, kādu attieksmi veicina Ždanokas, Giļmana, Plinera vārdi un darbi.
    Jautājumu vienmēr ir vairāk kā atbilžu. Gan par to, kādēļ antisemītisms ir krimināli sodāma parādība, bet antibaltisms vien asāka viedokļu apmaiņa, kādēļ Latvijas Bankai nav atļauts tas, kas atļauts ASV - piedrukāt naudu, lai atdzīvinātu ekonomisko apriti? Kādēļ godīga vēstures izvērtēšana izsauc klaigāšanu par antisemītisma atdzimšanu? Kādēļ vienas tautas ciešanas ir nozīmīgākas, nekā otras tautas ciešanas? Kāpēc, kāpēc, kāpēc...?
    Īsi sakot, man ir radies priekšstats, ka ir spēki, kas apzināti provocē trulu antisemītismu, lai pēcāk varētu šo birku izmantot savu interešu realizēšanai un piesegam, kā arī brīžos, kad varas elite pieņem sabiedrības interesēm neatbilstošus, lobētus lēmumus (vai tikai Parex amatpersonu loks un LPP/LC spice daļēji nepārklājas, ko ?).
    Esmu par to, lai patiesība netiktu kropļota un lietas tiktu sauktas īstajos vārdos. Aizstāvēšanās pret nepamatotām apsūdzībām vai žīdu lobiju spiedienu, gluži tāpat kā vēsturiskā taisnīguma pieprasīšana vai krīzes īsto cēloņsakarību noskaidrošana nav nekāds antisemītisms vai radikālisms. Tas ir skaidrs skats uz pasauli.

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (60)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook