pseidovaroņu komanda

Laiks padomāt par varoņiem. Mums latviešiem, savā ziņā, to ir pietrūcis. Šķiet, ka idealizētajām un heroizētajām 20. gadsimta personībām nevar likt nest visu latvieša salauzto garu. Mums ir episkie varoņi no folkloras, teikām. Kurbads, Lāčausis - jā, īpaši Kurbads. No ķēves piedzimis, mītisks tēls vispilnīgākajā tā izpausmē. Reāls pats par sevi, mītiski, arhetipiskā līmenī. Vai nav tā, ka šie varoņi mums tikuši izdzēsti no mūsu neapziņas, vai tie nav mēģināti izskaust līdz ar mūsu latvietību?

Varbūt savāds un bērnišķīgs iemesls un domu izcelsme, bet sanāca padomāt par savu bērnību - mazotni. Kas bija tie tēli, kas mani bērnībā mudināja uz varoņdarbiem, uz cēlu rīcību? Diemžēl jāatzīst, ka tas nebija ne Kurbads, ne Lāčausis (Lāču Krišus) vai pat 19. gadsimtā radītais Lāčplēsis. Tie bija amerikanizētie, plaša patēriņa pseidomīti. Domāju, ka neesmu vienīgais.

Kā veidojas šie pseidovaroņi? Tāpat kā latviešu folkloras mītiskie varoņi, arī tie sevī iemieso cilvēcisko un dabas (dzīvnieku) spēku sintēzi. Zirnekļcilvēks, Betmens (sikspārņu vīrs), Cat woman (kaķu sieviete), Robin(-s) (Sarkankrūtīte(-is))... visu saistība ar kādu dzīvniecisku elementu nav noliedzama. Tālāk veidojas figūras, kas saistītas ar kosmiskiem spēkiem: Superman (super vīrs), Sudrabotais sērfotājs un tāda veida muļķības, bet īsi komentējot šos, interesanti ir, ka vienmēr kosmiskā kārtība ir pret cilvēci (mēģina to iznīcināt), un varonis, kas būtībā cīnās pats pret savu cilti vai pavēlnieku; pret savas kultūras locekļiem, it kā atsakoties no attiecībām ar tiem, glābj cilvēci. Līdzīga iniciācija vērojama arī latviešu tautiskā romantisma klasiķa Andreja Pumpura veidotajā latviešu eposā „Lāčplēsis". Sigma Ankrava norāda, ka Lāčplēša izcelsme ir no kādas Lāču pielūdzēju cilts, Pumpura eposā "Lāčplēsis", lai glābtu savu patēvu Lielvārdu, nogalina lāci - tādējādi atsakoties un uz mūžīgiem laikiem noliedzot savu saistību ar šo cilti. Mūsu tautas eposs „Lāčplēsis" veidots tā laika gara ietekmē, Pumpurs vēlējās radīt ko tādu, kas iedzīvotos tautā, nevis ko arhaisku un nesaprotamu. Cita pieeja bija Jēkabam Lautenbaham-Jūsmiņam, kurš vēlējās patiesi atdzīvināt mirušo eposu - tāpēc varbūt viņa „latvju eposs" „Niedrīšu Vidvuds", tā nespēja aizsniegt tautu.

Cilvēks nevar aizbēgt no neapziņas arhetipa, tas viņā dzīvo neatkarīgi no tā, vai pats dzīvo. Tā kā Amerikai nav sava nacionālā kultūra, tajā saplūdušas tik daudz dažādas etniskas izcelsmes migranti, šie jaunie tēli mēģina aizstāt to, ko mums latviešiem veido tautas pasakas - tikumiski ētisko paraugu. Ziemeļamerikas konsolidēšanās valstī, sevis apzināšanās par tautu sākās tikai līdz ar Brīvības cīņām pret koloniālo impēriju Lielbritāniju 18. gadsimtā. Tauta, kas būtībā ir viena no jaunākajām visā pasaulē, mūsdienās veido vienīgo palikušo superlielvalsti, un tās kultūra straujos tempos iznīcina citas kultūras. Līdzīga situācija ir bieži vērojama vēsturē - jaunu reliģiju ātrā izplatīšanās, veco, seno tradīciju vietā (Kristietība Romas impērijā). Jau sevi pierādījusī dzīvesziņa vai kultūra savā ziņā nostāda sevi pasīvā lomā, kļūst inerta un vienkāršajiem cilvēkiem aizvien nepieejamāka, tāpec jaunā un progresīvā mācība ar savu agresivitāti un domu vienkāršību, pieejamību, līdzīgi kā dzirkstele sausā zālē, iekaro sabiedrisko domu. Ja mēs sīkāk aplūkojam šos patērētājsabiedrībai izveidotos mītus un tradicionālās pasakas, tie savu pirmtēlu līmenī nemaz nav tik atšķirīgi. Saplūstot cilvēciskajai un dabas veidotajai (dzīvnieku) figūrai, rodas spēks, kas var cīnīties pret jebkuriem ļaunajiem spēkiem.

Interesanti arī aplūkot tā saucamos negatīvos tēlus gan latviešu gara mantojumā, gan patērētāju kultūras radītos. Visos komiksu tēlos ļaunais vienmēr tiecas pēc indivīda pakļaušanas kopīgai idejai. Būtībā viņš nav ļauns, bet mazliet sajucis, tāpēc uzskata, ka viņa ideja varēs darīt labu it kā liekot cilvēkiem domāt par kopīgām lietām. Negatīvais parādās tēlu pielietotajos līdzekļos, lai sasniegtu attiecīgos mērķus. Labais tēls toties „komiksu realitātē" aizstāv individualitātes intereses. Pats esot vien parasts mietpilsonis ikdienas dzīvē, kurš „pa kluso" glābj cilvēkus, šis tēls it kā mēģina sagraut ideju maniakus. Latviešu tradicionālie varoņi ir pilnīgi pretēji, viņi nāk no tautas, apveltīti ar īpašām spējām un tās nemaz nemēģina slēpt, viņi izceļas gan darbā, gan attiecībās ar savu taisnīgumu, godaprātu, spēku un pašaizliedzību.

Pseido-varoņi slēpjas aiz maskām, latviešu eposā tikai ļaunais bruņinieks slēpjas aiz maskas. Tā simbolizē viņa viltu un to, ka jebkurš, kurš neatklāj savus mērķus, var būt mūsu ienaidnieks. Tradicionālajos varoņstāstos ļaunais vienmēr saistīts ar dabas nekontrolējamajiem spēkiem, kurus aizkavēt var tikai cilvēks (puscilvēks), kurš pats savā ziņā saplūdis ar dabu. Kurbads, mēģinot iztīrīt istabu no ļaunajiem gariem, dzird, kā runā mušas, viņa pusbrāļi, kas ir tīri cilvēki, tās nedzird un tāpēc nevar novērtēt briesmas. Tāpat arī cīnoties ar deviņgalvi, Kurbadam steidzas palīgā viņa māte ķēve.

Tikpat dziļi, cik pasakas māca meklēt savu spēku dabā, tā mūsdienu multikulturālisma varoņi māca, ka ikviens pie tv sēdošs un aliņu dzerošs tips var būt varonis, vajag tik, lai viņam iekož hormoniem piebarots zirneklis. Īpaši bērna apziņā šie tēli ļoti dziļi iesēžas. Kāpēc brīnāmies, ka reti kurš spēj domāt par kopīgo labumu? Ka reti kurš no mūsdienu jauniešiem spēj ideju nostādīt augstāk par savu personisko labumu?

Mans novadnieks Ansis Lerhis-Puškaitis izdarīja fantastisku darbu, savācot latviešu tautas pasakas. Ja Krišjānis Barons tiek dēvēts par „Dainu Tēvu", tad Lerhis-Puškaitis viennozīmīgi ir „Pasaku Tēvs". Viņš ir viens no cilvēkiem, kas ir varonis pēc būtības. Viņš redzēja kopīgo labumu, viņš strādāja nevis sevis, bet visas tautas labā, tāpat kā Lāčplēsis, Kurbads, utt. Pašaizliedzīgi darot savu darbu, atsakoties no daudzām lietām savā dzīvē, lai varētu paveikt savu galveno misiju, saglabāt mūsu tautas garamantas.

„ Uz akmeņa malku cirtu, strautā kūru uguntiņu, lai sildās(i) tie ļautiņi, kas man laba nevēlēj'". Vai vēl joprojām mēs neesam tai pašā stāvoklī, kad mums ir jādara neiespējamais svešo kungu labā? Mēs akli sekojam mūsu pseido-pienākumam, akli noticam pseido-vērtībām: tolerance, demokrātisms, liberālisms, konservatīvisms. Tie ir mūsu svešie  kungi. Velobrauciens, kas norisināsies arī Talsos „Ieminies par iecietību", izraisa diezgan lielas šaubas par pašu rīkotāju sapratni par šo jēdzienu. Iecietība pret ko? Atkal mūsos iedēstīta pseido-varoņu ideoloģija, ka arī pret ienaidnieku ir jāizturas pieklājīgi, gan jau pats sevi viņš diskreditēs. Tāpat bieži izturas pret mums-nacionālistiem. Ar vienu roku uzsit uz pleca, saka: „labi darīts!", bet, kad vajadzīga palīdzīga roka: „es nevaru saistīties ar jums!". Ideju atbaida ne jau pati idejas būtība vai doma, bet gan tas, ka „ideja, kas vieno" ir pretrunā ar šo iekodēto domu. Es-ego pats grib būt varonis, piepildīt savu pašapmierinātību. Bet ego nav nekas, ja tas nespēj saplūst ar kopējo, kopējās lietas labad.

Matīss Gricmanis