Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Vērtību krīze skolā un sabiedrībā
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2009-06-12

    Vērtību krīze skolā un sabiedrībā

    Vitas Matīsas referāts 2009.gada skolotāju kongresā;

     

    God. Skolotāju kongresa dalībnieki,

    Brīdī, kad kāds uzkāpj uz skatuves vai kanceles un paziņo, ka viņš tagad runās par vērtībām un par morāli,  klausītāji mēdz reaģēt ar izteiktām garlaicības pazīmēm un vienaldzību,  ja ne ar atklātām ņirgām –  klātesošie ētikas skolotāji šo fenomenu noteikti ir pamanījuši. (Turklāt īpaši spilgts šis fenomens kļūst tad, kad runātājam vārds tiek dots pēdējam pirms pusdienu pauzes, kā tas ir šobrīd.). Tāpēc šodien esmu izlēmusi tuvoties savai tēmai – "Vērtību krīze skolā un sabiedrībā"- mazliet aplinkus, sākot ar diviem stāstiem, vienu parabolisku stāstu un vienu personisku stāstu. Morāle, ja tāda arī būtu, sekos tikai beigās.

    Vispirms – īsais paraboliskais stāsts. Divas jaunas zivtiņas priecīgi peld vienā virzienā, un viņu ceļā gadās veca zivs, kura peld uz pretējo pusi. Vecā pamāj ar galvu jaunajām zivtiņām un saka: „Labrīt meitenes, kāds šodien ūdens?” Jaunās zivtiņas aizpeld tālāk, pēc brīža izbrīnīti saskatās un jautā viena otrai: „Tas sasodītais ūdens, kas tas tāds ir?”

    Un - nē, pateikšu jau tūlīt - šī stāsta morāle nav tas, ka mums, vecajām un pieredzējušajām zivīm, ir daudz kas ko mācīt jaunajām, neaptēstajām zivtiņām.

    Otrajā, personiskajā, stāstā morāle turpretī, iespējams, būs nojaušama uzreiz. Abi mani vecāki bija skolotāji, pirmskara Latvijā māte beidza Cēsu, tēvs - Rēzeknes skolotāju institūtu. Tēvs vēl paspēja pabūt gan skolotājs pierobežas Subatē, gan skolas direktors Jaunpiebalgas Pēterskolā, pirms viņš tika iesaukts leģionā un evakuēts uz Vāciju pēc ievainojuma Kurzemes katlā. Tēva brāļi un svaines padomju laikos turpināja strādāt par skolotājiem Viļakā, Tilžā un citur Latgalē. Tātad piederu Latvijas skolotāju dzimtai.  Pie tā,  ka piedzimu Amerikā 50tos gados, pati neesmu vainīga – šajā lietā man nebija lielas teikšanas.  Un, kaut gan jau kopš 22 gadu vecuma  dzīvoju Šveicē un pēc savas būtības sevi uzskatu par eiropieti, es tomēr identificējos ar savu Amerikas bērnību galvenokārt tad, kad dzirdu, piemēram, tagadējo ASV prezidentu Obamu vai Valsts sekretāri Hilariju Klintoni stāstot, ka visu, absolūti visu viņu panākumu pamatā ir izglītība, iespējas, ko devusi izglītības pieejamība,  ka nekur citur kā Amerikā viņu stāsti nebūtu iespējami,  ka nekur citur cilvēks no nekurienes, bez jebkādas aizmugures vai blata, nevar izsisties līdz virsotnēm tikai, pateicoties sūram darbam, godīgiem konkursiem un stipendijām.

    Es ar viņu un citiem līdzīgiem stāstiem identificējos, jo tas, līdz zināmai robežai, ir arī mans stāsts.  Stāsts par meiteni, kuras vecākiem nebija ne naudas, ne sakaru un kura dzīvoja ASV nomales pilsētas necilā rajonā, taču saņēma labu izglītību – jāpiebilst gan, - laikā, kad Amerikas publiskajās skolas vēl mācīja rakstīt un lasīt un ne tikai to vien, stāsts par meiteni, kura, pateicoties sekmēm vienā lielā nacionāla mēroga jeb, citiem vārdiem, -  „vissavienības” eksāmenā, kuru kārto teju vai visi ASV vidusskolēni, tika pie pilna apjoma stipendijas vislabākajās un elitārākajās Savienoto Valstu universitātēs – atlika tikai izvēlēties, kurā no tām.  Viena šāda stipendija meitenei deva iespēju atklāt Ņujorku, un viņas prestižā Ņujorkas universitāte tai savukārt piedāvāja iespēju atklāt Eiropu, deviņpadsmit gadu vecumā nosūtot viņu kā stipendiāti mācīties Parīzē. Lielais vairums viņas studiju biedru tūrisma braucienos kopā ar vecākiem Eiropu bija atklājuši jau sen; meitenes vecāki turpretī to nevarēja atļauties, tādēļ par iespēju atklāt savas eiropeiskās saknes ar ASV universitātes palīdzību viņa bija jo pateicīgāka.

    Šie manas personīgās biogrāfijas fakti ir interesanti tikai tiktāl, ciktāl tie atklāj veselā ASV paaudzē iekodēto vērtību sistēmu. Šī vērtību sistēma garantēja, ka iespējas "tikt uz augšu" ir jebkuram, neatkarīgi no vecāku naudas maka biezuma,  ka galvenais nosacījums veiksmei ir smags darbs un labi rezultāti skolā un universitātē pēc būtības, nevis pēc kādas ideoloģijas kanoniem.  Kaut kādi sakari vai piederība pareizajām aprindām spēlēja minimālu lomu, un, ja arī turpmākajā karjerā reizēm nācās sastapties ar draugu būšanām, "iesmērēt" siltā vietā  kādu savējo bez atbilstošas izglītības un zināšanām bija pagrūti. Iespējams, ka šodienas Amerika ir mazliet citāda,  bet es pašlaik runāju par to vērtību sistēmu, kura jaunības gados tika iekodēta tagadējās ASV augstākajās valdības aprindās, runāju par Baraku Obamu, par Obamas sievu, par Baltā nama kancelejas vadītāju Rāmu Emanuelu (kura gaitām sekoju ar sevišķu interesi,  jo abi esam absolvējuši vienu un to pašu mazo, mazliet neordināro Ņujorkas universitāti) -  par viņiem, kuri visi kā viens nebeidz atkārtot,  ka tikuši tur,  kur viņi ir, tikai, pateicoties izglītības iespējām.

    Lūdzu, nejauciet – es šeit nerunāju par ASV izglītības sistēmas struktūru, bet gan par vērtību sistēmu, uz kuru tā balstās. Uzsveru, ka vienmēr esmu uzskatījusi - daudzās nozarēs Latvijai drīzāk būtu noderējis kādas mazas Rietumeiropas valsts, nevis ASV piemērs. 

    Turpinot savas studijas Eiropā, atklāju,  ka vērtību sistēma, uz kuru dibinās eiropiešu izglītības sistēmas, galvenajās līnijās ir līdzīga,  bet atsevišķos aspektos tomēr atšķiras.  Kaut vai tajā ziņā,  ka, piemēram, Lielbritānijā,  tam, vai esi „publiskās” vai „privātās” skolas absolvents, turpmākajā karjerā ir liela nozīme,  un arī maka biezumam un sakariem tur ir lielāka,  kaut gan ne noteicoša loma.  Savukārt Šveicē tie, kuri apmeklē turienes dārgās privātās skolas, lielākoties ir ārzemnieki – vietējie saņem labu izglītību jebkurā Šveices nostūrī.

    Dažkārt esmu sev uzdevusi jautājumu - kas būtu noticis ar to meiteni, ja viņas tēvs būtu palicis savā dzimtajā Latgalē un strādājis kā skolotājs?  Ja meitene būtu dzimusi un uzaugusi turpat, gan pie kāda skaista ezera Balvu rajonā, taču - dziļos Latgales laukos? Par padomju laikiem nemaz nerunāsim, bet vai arī atjaunotajā Latvijā viņai būtu bijušas tieši tādas pašas iespējas kā Rīgas „smalko aprindu atvasēm, kā tiem bērniem, kuri apmeklē tā saucamās „prestižās” vidusskolas? Vai pirmā graujošā netaisnība, ar kuru šis bērns sastaptos, nebūtu tas, ka viņam no savas lauku mājas ir grūti vispār tikt uz savu vietējo skolu, jo nav transporta? Un, ja brīnumainā kārtā šai meitenei tomēr tiktu dota iespēja nokļūt kādā nosacīti „elitārā” vidusskolā, vai noteicošais tur būtu viņas darba spējas un rezultāti, vai, turpretī,  tas, cik viņas vecākiem ir naudas un kādas markas un izlaiduma mobilo telefonu viņa lieto? Un ko vispār viņas tēvs ar savu skolotāja algu būtu spējis savam bērnam nodrošināt, un kāds būtu bijis tas viegli saprotamais un visiem pieejamais valsts izglītības politikas mehānisms, kas dotu arī Latgales skolotāju bērnam tādas pašas izglītības iespējas kā Rīgas banku direktora vai ministra atvasēm?

    Šis jautājums mūsdienu Latvijas situācijā ir visai aktuāls, jo, kā varbūt esat ievērojuši, mūsu valsts vadošās bankas direktora – tagad jau bijušā direktora - bērni ilgus gadus skolojās Šveicē, un ne vienam vien no bijušajiem Ministru prezidentiem bērni vidusskolas gadus pavadījuši ASV privātajās skolās, savukārt daudzi veiksmīgie privatizētāji nosūtījuši savas atvases uz smalkajām Lielbritānijas mācību iestādēm ar maldinošo nosaukumu „public schools”.   Un runa šeit ir tieši par bērniem, proti, skolēniem, ne jau par studentiem.  

    Galvenais un kopīgais iemesls, kas viņiem ļāvis tikt pie šādām izglītības iespējām – viņu vecākiem ir nauda. Neesmu gan pamanījusi, ka tam bērnam, kura vecākiem naudas nav, lai arī cik talantīgs viņš būtu, kāds Latvijas valsts atbalstīts mehānisms nodrošinātu visatbilstošāko un vislabāko skolu kaut vai tepat Latvijā, par Šveices un Lielbritānijas izmeklētajām mācību iestādēm nemaz nerunājot. Toties daudz esmu dzirdējusi par pieraksta pirkšanu – acīmredzot tā ir visai izplatīta prakse - , un par noteiktu „pateicību” – iemaksas sistēmu kā visdrošāko veidu, kā garantēt savam bērnam vietu labajā skolā.

    Kā šī situācija raksturo to vērtību sistēmu, uz kuru balstās Latvijas izglītības sistēma?  Vai - vēl precīzāk noformulējot jautājumu -, ko šī situācija izsaka par valdošo vērtību sistēmu Latvijas sabiedrībā vispār? Jo vērtību sistēma, uz kuru balstās skola, uz kuru balstās vesela izglītības sistēma, uz kuru balstās visa sabiedrība – šīs lietas ir cieši jo cieši saistītas -  reti gadās tā, ka vērtību sistēma skolā viena,  bet sabiedrībā un valdošajās aprindās tā ir radikāli atšķirīga.  Drīzāk pretēji – viena atspoguļo otru,  kaut gan par to, kurai pusei ir tas jaudīgākais izstarojums, vēl varētu daudz strīdēties.   

    Jo nenoliedzami – ja bērnam jau skolā tiek iekodēta vērtību sistēma, kura nosaka,  ka tu būsi uzvarētājs tad,  ja visvairāk strādāsi,  ja visvairāk mēģināsi saprast,  ja visvairāk centīsies, ja ne vienu vien reizi saņemsi vislabāko atzīmi,  ja neblefosi,  ja nemelosija būsi – nu jā, - arī mazliet talantīgāks nekā pārējie,  ja šis bērns jau no mazotnes ir pieradis pie taisnīgas sistēmas, kur ne jau naudas maka biezums,  ne jau sakari,  ne dižciltība,  ne pielīšanas spējas ir tas,  kas nobruģē ceļu uz veiksmi,  tad šis bērns, reiz pieaudzis, pārnesīs šo vērtību sistēmu arī savā profesionālajā dzīvē.  Vai tā ir tikai nejaušība, ka tāda valsts kā Šveice,  kur arī visbagātākie sūta savas atvases vietējās komūnas skolā,  ir arī valsts ar vienu no visgodīgākajiem un viskompetentākajiem ierēdņu un valsts darbinieku korpusiem,  jo uz šādiem posteņiem Šveicē var cerēt tikai pēc pamatīgiem konkursiem un atlases?

    Bet kā tas izskatās Latvijā? Vai ietekme un prestižs tiek būvēti uz kompetences un inteliģences vai arī uz pareizo attiecību pamata? Vai ātrākais un drošākais ceļš uz veiksmi, uz naudu, varu un ietekmi ir izturēt smagu konkursu, iegūt stipendiju studijām prestižā augstskolā un absolvēt to ar visaugstākajām atzīmēm? Vai turpretī šis drošākais ceļš būtu atrašanās pareizo draugu lokā, spēja pielīst, pielāgoties un piesegt „savējo”,  produktīva berzēšanās pareizos tenisa klubos,  valsts akciju sabiedrību vadības dzimšanas dienu svinībās Kiprā, medību laukos vai pat Himalaju kalnu virsotnēs?   Kam ir lielākas izredzes tikt pie atbildīga un labi apmaksāta posteņa valsts akciju sabiedrībā – apdāvinātam maģistrantam no Latgales vai ministra šofera dēlam ar apšaubāmiem rezultātiem šaubīgās mācību programmās?

    Latvijas sabiedrība ir izveidojusies par dziļi netaisnīgu sabiedrību, nu jau folklorizējies „šofera dēls” nebūt nav vienīgais piemērs, kas rāda, ka ne jau pēc spējām un nopelniem cilvēki pie mums tiek augstākajos amatos.  Kā tas gadījies,  ka tieši tie,  kuri skolā un augstskolā bijuši vislielākie slaisti ar visgrūtākajām galvām, šodien bieži vien sēž dažādu padomju priekšsēdētāju,  valdes locekļu un pat ministra krēslos?

    Netaisnīgums un apzināta izcilības gremdēšana –  šie divi faktori būtiski ietekmē mūsdienu Latvijas sabiedrību, un vai tikai tie nedarbojas arī šodienas Latvijas skolu vidē?  Ja reiz jaunais censonis jau skolas gados redz, ka prestižā Rīgas mācību iestādē tev būs tikt ne jau godīgas konkurences ceļā, bet gan, maksājot par pierakstu un „ieeļļojot”  pareizos sakarus -  kādu vēstījumu tas viņam dod turpmākajām dzīves gaitām?  Ja reiz jaunais censonis jau skolas gados nojauš, ka labākie un prasīgākie skolotāji bieži tiek izēsti no darba, jo uzdrīkstējuši izcelties  – ko viņš no tā mācīsies? Ja reiz jaunais censonis redz, ka no viņa klases uz prestižajām skolām Lielbritānijā un Šveicē pazūd ne jau tie talantīgākie un centīgākie, bet gan bagātākie  (turklāt bieži vien arī nekaunīgākie un slinkākie) -  kādus secinājumus viņš izdarīs?    

    Krīze jau ir tikai sekas,  krīzes cēlonis – kā arī izeja no tās – meklējama daudz dziļākos slāņos,  ne virspusējā „vai naudai jāseko skolēnam uz pašvaldību vai uz skolu” vai „celsim/necelsim nodokļus”  līmenī.    Gadiem ilgi klanīdamies naudas un varas priekšā, gadiem ilgi godinot glancēto žurnālu elkus, nevis reālus sasniegumus,  gadiem ilgi pieļaujot un pat kultivējot netaisnīgumu mūsu valstī, esam nonākuši tur,  kur esam.  Mēs pieļāvām situāciju,  kurā tie visnegodīgākie un bezkaunīgākie kļuva tie visveiksmīgākie.  Mēs pieļāvām situāciju, kurā tādi jēdzieni kā morāle, vērtības un solidaritāte tika trivializēti vai pat pilnībā ignorēti,  kur šie jēdzieni tika pasludināti par mazsvarīgiem,  tika uztverti kā tāds viegls putukrējums uz kūkas pamatmasas,  līdz brīdim, kad attapāmies,  ka nekādas pamatmasas, kuru noklāt ar krējuma garnējumu, vairs nav,  ka ekonomika ir sagrauta.  Negribējām saprast,  ka labklājībai un tautsaimniecības plaukšanai ir vistiešākais sakars ar to vidi, kurā tā attīstās.  Nespējām vai negribējām saredzēt, cik duļķaini ir ūdeņi, kuros peldam, un nenojautām, cik smagi pēc laika kļūs mūsu elpošanas un kustību traucējumi.

    Tās divas jaunās, neaptēstās zivtiņas, ar kurām sastapāmies referāta ievadā  - tām drīzāk trūka ne jau zināšanu, bet gan apziņas un saprašanas.  Viņas nebija spējīgas uztvert būtiskas, toties netaustāmas lietas.  Viņas vēl nebija pietiekami pieredzējušas, lai saprastu,  kas ir nozīmīgs un kas tāds nav.  Viņas bija spējīgas sazīmēt konkrētus labumus vai šo labumu apdraudējumu – to, kas ēdams vai nogalināms – turpretī nespēja uztvert visas ekosistēmas pamatelementu -  ūdeni.

    Jebkuras sabiedrības ekosistēmas galvenais pamats un balsts ir vērtības, un, ja ekosistēmas galvenais pamats ir saduļķots,  tas jāattīra.  Nelaime tā,  ka  attīrīt ekosistēmu nevar „ātri”,  „enerģētiski”, „zibenīgi” un „tempā” (šie ir vārdi, kuri tiek atkārtoti visbiežāk, kad ir runa par krīzes risinājumiem). Turklāt tieši pārdrošas un nepārdomātas rīcības rezultātā esam nonākuši tur, kur esam. Pārgalvīgie puiši jau pietiekami ilgi draiskojušies ar „pedāli grīdā”, aizvien pieaugošiem ātrumiem,  kaifojuši par asām situācijām – varbūt tagad beidzot būtu pienācis laiks viņus visus ielikt kaktā pie bieziem grāmatu un dokumentu sējumiem?  Pienācis laiks nobremzēt pašmērķīgu rosību, vietā liekot domāšanu un darbu?   Jo puiši līdz šim taču ir strādājuši ļoti „efektīgi un enerģētiski”- jautājums ir tikai – kādu mērķu vārdā un kam par labu.

    Šī „kaktā likšana” būtu sabiedrības signāls tam, ka tā patiesi vēlas tīrāku ekosistēmu.  Un kaktā sēdēšana, iespējams, dotu puišiem (un arī dažām meitenēm) iespēju ne tikai iedziļināties biezos grāmatu foliantos,  bet arī uzasināt savu uztveri,  attīstīt savas apziņas un saprašanas līmeni.

    Jo, kā jau sensenos laikos atzina Epiktēts – tikai izglītotie ir patiesi brīvi. Izglītība ir brīvība, brīvība izvēlēties KĀ domāt un par ko domāt, brīvība uztvert šaurumā vai plašumā. Vai mēs redzam tikai to ēdamo vai nogalināmo mūsu degungalā, vai arī mēs spējam uztvert mūsu ekosistēmas darbības pamatus? Jo īsta izglītība nav tikai zināšanas; īstai, pamatīgai izglītībai ar zināšanām sakara ir maz. Īsta, pamatīga izglītība mums palīdz attīstīt mūsu uztveres līmeni, palīdz saskatīt būtisko, atver mums acis uz to, kas ir pieslēpts, nav acīs krītošs un it kā mazsvarīgs, un reizē vienmēr atrodas mums visapkārt, tepat acu priekšā.

    Tas sasodītais ūdens. Rainis to dēvēja mazliet savādāk - par „gara gaismu”. Gara gaisma, raiņaprāt, bija jebkuras tautas ekosistēmas galvenais balsts, tās ekosistēmas pamatelements: „gara gaisma...ir katras tautas augstākais mērķis,  viņas lielākais spēks un viņas varenākais cīņas ierocis;  kam stipri gara ieroči,  tas nau pārvarams nekādās dzīves briesmās.  Bet gara gaismai vajaga apspīdēt pār visiem, ne tikvien pār bagātiem,  bet arī pār nabagākām un zemākām šķirām;  jo plašāk sniedzas izglītība,  jo lielāks tautai spēks.”[1]

    Gara gaisma.  Ūdens.  Mūsu ekosistēmas pamati.  Nu ko - ūdens šodien nav labs. Ūdens, pa kuru peldam, ir duļķains, bet mēs vismaz beidzot spējam to saprast,  mums vismaz beidzot atvērušās acis,  lai to ieraudzītu, un iespējams, ne tikai saprastu,  bet arī rīkotos.

    Vita Matīsa

    Docteur e Sciences Politiques
    Université de Genève (UNIGE)


    Ievietotāja profils | Komentāri (9)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook