Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Intervija ar Aivaru Sluci
    • BLOGS
    • 2009-05-21

    Intervija ar Aivaru Sluci

    Aivars Slucis ir ASV dzīvojošs trimdas latvietis, ārsts – rentgenoloģijas speciālists, izglītības un kultūras mecenāts, Aivara Sluča stipendijas dibinātājs un pārliecināts nacionālists. Ar Aivara Sluča svētību dienasgaismu ieraudzījušas rakstnieka un Atmodas fotogrāfa Gunāra Birkmaņa grāmatas, kas stāsta par okupantu zvērībām Latvijā un Atmodas gadu netīrajām „aizkulisēm”, atjaunots piemineklis „Divi brāļi” Brāļu kapos un paveikti daudzi citi labi darbi. Aivars Slucis ir arī vienas no labāk zināmajām nacionālistu organizācijām – Latviešu Nacionālistu kluba – garīgais tēvs.


    Lūdzu, pastāstiet par apstākļiem, kāpēc Jūsu ģimene 1944. gadā devās trimdā.

    Es biju tikai 6 gadus vecs. Mans tēvs strādāja Ērenpreisa velosipēdu fabrikā. Tēvs man stāstīja, ka 1941. gadā viņu nearestēja tikai tāpēc, ka viņa darbs bija pietiekoši svarīgs (1941. gadā tos, kas kaut ko ražoja, parasti neizveda) , bet viņš esot bijis sarakstā. Mans tēvs domāja, ka, krieviem ienākot otrreiz, viņu noteikti arestēs, tāpēc mums bija jātiek prom, pirms krievi ir atpakaļ. Taču vācieši negribēja laist tēvu prom un paturēja viņa pasi līdz pēdējam brīdim, tādēļ vispirms aizbraucām mēs četri – es ar mammu, brāli un māsu. Vispirms mēs braucām ar kuģi no Rīgas uz Dancigu un tad ar vilcienu uz Čehoslovākiju, jo vēl nezinājām, kā tiks sadalīta Vācija, - negribējām palikt krievu zonā. Tēvs ieradās pēc kāda mēneša. Tajā laikā krievi jau bija ienākuši Čehoslovākijā. Pāri Vācijas – Čehoslovākijas robežai katru dienu brauca maizes mašīna, kurā visa mūsu ģimene noslēpās. Tā mūs pārveda no Čehoslovākijas uz Vāciju. Atceros, kā tēvs teica, lai es nerunāju un esmu kluss... Krievi bija pieraduši, ka maizes mašīna tur katru dienu braukā, un tā mēs tikām uz amerikāņu zonu. Tajā laikā jau bija zināms, ka aiz Čehoslovākijas robežas ir amerikāņu zona. Ja būtu noticis tā, ka angļi, franči, krievi un amerikāņi pārvaldītu Vāciju kopā, mēs droši vien būtu bēguši kaut kur citur, kur nebūtu krievu, piemēram, uz Franciju.

    Ko Jūs domājat par 2. Pasaules kara sekām, kas Latvijā joprojām nav likvidētas?

    Protams, bija jābūt tā, ka visiem bija jāaiziet atpakaļ, kā amerikāņi aizgāja uz Ameriku, tā visiem krieviem vajadzēja braukt uz Krieviju, nevis palikt Baltijā. Deviņdesmitajos gados viņi it kā izvāca savu armiju, bet visi kolonisti jau palika.


    Kā domājat, kādēļ nekas šī jautājuma risināšanā joprojām netiek darīts?


    Tādēļ, ka visas valdības līdz šim bijušas pilnas ar veciem komunistiem, daudzi arī, protams, ir šantažēti, daži ir nopirkti, citi – iebaidīti. Nekas nav darīts, lai likvidētu okupācijas sekas.

    Vai piektā kolonna rada vienīgi psiholoģisku diskomfortu un saasina valodas problēmas vai tā var arī radīt reālu militāru apdraudējumu Latvijai?

    Sākumā jau viņi bija drusku klusāki, nebija tik bravūrīgi, bet ar katru gadu krievi kļūst arvien drošāki un drošāki. Viņi redzēja, ka var darīt, ko grib, un tagad jau viņi ir reāls drauds. Kas pagājušā gadā notika Gruzijā, Dienvidosetijā – par to es uzrakstīju rakstu Inernational Herald Tribune, kas tika publicēts divreiz - novembrī un decembrī. Krievi Dienvidosetijā izveidoja zemessardzi, kas nogalināja vēl daudz vairāk gruzīnu civiliedzīvotāju kā Krievijas armija. NATO ir jāaizsargā Latvija, bet tas būtu grūti, ja krievi šeit izveidotu savu zemessardzi. Ar katru gadu krievi rada arvien lielāku tieši militāro apdraudējumu. Ja Latvija būtu kļuvusi stiprāka, tad tā nebūtu, taču tagad viņi ir gan militārais drauds, gan apdraud arī valodu un daudzas citas lietas. Galvenais iemesls, kādēļ daudzi latvieši no Rietumiem, es to skaitā, neatgriežas Latvijā, ir tas, ka šeit ir par daudz krievu. Mēs šeit nejūtamies kā Latvijā. Mani 1992. gadā uzaicināja šeit strādāt par ārstu, bet es teicu, ka ārsts dod zvērestu, ka apkalpos visus cilvēkus vienādi, bet Latvijā es krievu nevarētu apkalpot tāpat kā latvieti. Amerikā man ir vienalga, vai pacients ir amerikānis vai krievs Amerikā. Latvijā es vienmēr latvietim dotu priekšroku, ko neatļauj Hipokrāta zvērests.

    Jums ir arī kāda interesanta saistība ar „Padomju stāsta” autoru Edvīnu Šnori?

    Mana vienīgā tikšanās ar viņu bija 1995. gadā. Es biju sarīkojis konkursu jauniešiem „Kādēļ ir nepieciešama Latvijas dekolonizācija?” Tajā piedalījās apmēram 300 jaunieši, Edvīns Šnore bija viens no desmit labākajiem un ieguva balvu, ko pasniedza Okupācijas muzejā. Vēlāk neko par viņu netiku dzirdējis līdz filmas iznākšanai. Kad iznāca „Padomju stāsts”, tas mani gandarīja. Tas nāca tieši īstajā laikā.

    Ar citiem konkursa dalībniekiem gan Jums bija ciešāka saistība.

    Jā, no tiem izveidojās Klubs 415, ko es atbalstīju vairāk kā desmito gadus. Pēc konkursa mēs visiem tā dalībniekiem izsūtījām vēstules, vai viņi nav ieinteresēti darboties Klubā. Daudz palīdzēja Gunārs Birkmanis. Pirms apmēram gada viņi mainīja nosaukumu uz Latviešu Nacionālistu klubu.

    Ko Jūs domājat par to, kas noticis Latvijā pēdējos divdesmit gados, - vai ir virzība uz kaut ko labu?

    Pilnīgi noteikti nē. Es biju atbraucis 1991. gada septembrī, kad tikko bija sabrukusi Padomju Savienība. Es gāju uz dzelzceļa staciju un domāju, ka redzēšu tūkstošiem krievu, kas brauc prom, un biju izbrīnīts, ka tādu nav. Es uzrakstīju dažus rakstiņus avīzēm, ko neviena nepublicēja. „Dienas” redaktors tolaik bija Raudseps. Jau kopš paša sākuma viņi nebija patriotiski domājoši. Vienīgā avīze, kas publicēja manus rakstus, bija NRA. Tas, kas šeit notika, man bija pilnīgi nesaprotams. Piemēram, Gorbunovam vajadzēja būt cietumā, nevis valdībā. Es nezinu, kā to visu mainīt.

    Kāpēc tas viss notiek – vai mūsu varasvīri ir tik ļoti iebaidīti vai tik tiešām ir kolaboranti?

    Daļa ir vecie komunisti, daļa tiek šantažēti, jo atrodas maisos – nevis šajos, bet Maskavā -, daļa ir nopirkti, daļa – iebaidīti. Viss kopā. Pirmajās vēlēšanās izskatījās, ka LNNK iegūs 50%, tad krievi ātri dibināja „Latvijas ceļu”, lai sašķeltu latviešus. Vienmēr viņiem izdodas mūs sašķelt – uz katrām vēlēšanām tiek izdomāts kaut kas jauns. Zīgerists, „Tautas partija”, Vīķe...

    Bet kādēļ cilvēki joprojām „uzķeras”?

    Cilvēki grib balsot par pazīstamiem cilvēkiem, vajadzētu tieši otrādi – balsot par nepazīstamiem cilvēkiem. Visus, kas ieņēma kādus posteņus komunistu laikos, vajag atbrīvot no darba, viņi nedrīkst strādāt ne tikai Saeimā, bet arī par skolu direktoriem, bibliotekāriem, radio, televīzijā...

    Nesen Tieslietu ministrija ierosināja atcelt aizliegumu eksčekistiem ieņemt arī ierēdņa amatu...

    Ne tikai ierēdņa amati ir svarīgi, ir svarīgi arī, kas strādās radio, televīzijā, skolās, bibliotēkās. Esmu mēģinājis bibliotēkās izplatīt Gunāra Birkmaņa grāmatas – tās neņem pretī. Bibliotekāri daudzviet ir vēl no padomju laikiem. Mēs jau zinām, kādus cilvēkus padomju laikos lika par bibliotēku direktoriem, - tas bija svarīgs postenis, jo varēja kontrolēt, ko cilvēki lasa. Kā var tur atstāt tādus cilvēkus, kam uzticējās komunisti?! Ir mazāk svarīgi, kas ir Saeimā. Ja skolās, bibliotēkās, radio, televīzijā strādātu patrioti, tad taču Saeima pēc laika mainītos, cilvēkiem veidotos cita domāšana. Problēma ir tā, ka šajos svarīgajos amatos atļāva strādāt bijušajiem komunistiem, kas neatļāva pacelties patriotismam.

    Ko vispār var darīt – vai ir kādas izredzes atgūt neatkarīgu valsti?

    Latviešiem jākļūst dusmīgiem. Tagad jau ir laiks kļūt dusmīgiem uz visiem vecajiem komunistiem un zagļiem un ievēlēt jaunus cilvēkus.

    Es brīnos, kā divdesmit gadu laikā var būt tik krasi mainījusies situācija – Atmodas gados visa tauta pieprasīja dekolonizāciju, bet tagad tas tiek uztverts kā lamuvārds. Kā var būt tā, ka šodien paši latvieši stāv un krīt par okupācijas seku saglabāšanu?

    Es arī nesaprotu. Varbūt viņi domāja, ka latviska Latvija pati no sevis uzcelsies un viņiem nevajadzēs neko darīt. Arī tagad daudzi saka, ka nepiedalīsies vēlēšanās, bet pašiem taču vajag ievēlēt jaunus cilvēkus un izmest visus vecos ārā.

    Grūti jau kaut ko ievēlēt, ja tagad arvien vairāk un vairāk kolonistiem ir balsstiesības, jo pilsonība tiek dāļāta pa labi un kreisi.

    Bet to visu vajag labot. Es domāju, ka jāuztaisa tāda kā gandrīz vai revolūcija – valstij jāatdod atpakaļ visi īpašumi, kas nav privāti vēl no 1940. gada, visas naturalizācijas ceļā piešķirtās pilsonības jāiesaldē, viss jāsāk no jauna un pareizā veidā.

    Bet pie esošās varas nekas tāds nekad nenotiks.

    Tādēļ vajag pilnīgi jaunus cilvēkus, kas nekad nav bijuši pie varas.

    „Visu Latvijai!” šobrīd ir vienīgā partija, kas savā programmā iestājas par dekolonizāciju.

    Jā, tādēļ latviešiem jābalso par tiem, kas par to iestājas. Vairums manu paziņu gan Latvijā, gan Amerikas latvieši balsos par „Visu Latvijai!”. Citas partijas saka, ka latvieši jau nemaz negribot dekolonizāciju.

    Viņi negrib tādēļ, ka no augšas iestāstīts, ka nedrīkst gribēt?

    Varbūt. Bet tagad lietas kļūst sliktākas, varbūt laiks ķerties pie radikālas rīcības, par ko agrāk nedomāja. Kādēļ Krievija visvairāk uzbrūk tieši Latvijai? Tādēļ, ka ne Lietuva, ne Igaunija nav tik piekāpīgas. Ja mēs kļūtu striktāki, mūs atbalstītu poļi, ungāri, čehi...

    Kādēļ igauņi nav veikuši dekolonizāciju, ja jau viņiem dūšas ir vairāk nekā mums?

    Es nezinu. Varbūt viņus ietekmē Somija, kam ar krieviem ir liels bizness. Bet igauņiem nav to baiļu no krieviem kā mums. Viņiem valdībā ir nacionāli cilvēki. Latvija ir vissliktākajā pozīcijā. Tajā pie vainas ir arī Krievijas vara. Ja būtu palicis Jeļcins un viņam līdzīgi domājošie, tad nebūtu tik traki.

    Patiesībā krievi izmirst – katru gadu par pusotru miljonu krievu mazāk. Tāpēc nav vērts mācīties krievu valodu, jo tā ir izmirstoša tauta. Pasaulē ir daudz svarīgākas valodas. Arī Austrumeiropā jaunie cilvēki arvien mazāk zina krievu valodu. Ja kāds uzņēmējs latvietim nedod darbu krievu valodas nezināšanas dēļ, tad viņu vajag bargi sodīt – pēc trešās reizes jāslēdz bizness. To nedrīkst atļaut, ka cilvēkam nedod darbu, ja viņš runā tikai valsts valodā. ASV ir divpadsmit miljoni meksikāņu. Tur nekad neatsakās pieņemt darbā cilvēku, kas prot tikai angliski tādēļ vien, ka apkārt ir meksikāņi. Es strādāju slimnīcā, kur ir tūkstoš darbinieki, no tiem ir viens vai divi tulki, par kuru pakalpojumiem meksikānim jāmaksā, ja viņš neprot angliski. Tā jābūt arī te. Šeit tik daudzas lietas ir nepareizas tādēļ, ka nav nacionālu cilvēku. Izraēlā ir daudzas partijas, kas strīdas savā starpā, bet pret arābiem tās visas ir vienotas. Tāpat vajadzētu Latvijā – mēs varam strīdēties par nodokļiem, par šo un to, bet jautājumos par valodu un deokupāciju jāiet visiem kopā.

    Pastāstiet par savu stipendiju, ko nodibinājāt pagājušā pavasarī.

    Tā ir Vītolu fonda stipendija ar manu vārdu. Man ir četri studenti, tagad domāju paņemt vēl vienu, lai būtu piecas stipendijas. Bet, lasot pieteikumus, redzu, ka ir tik daudz labu studentu, varbūt vajadzēs ņemt desmit...

    Stipendijas piešķir maznodrošinātu jauniešu izglītībai?

    Jā, jauniešiem no laukiem un tikai latviešiem. Būšu pārsteigts, ja kāds kreisais nesāks uztraukties, kāpēc es stipendijas dodu tikai latviešiem, bet ne krieviem...

    Pie noteikumiem nav minēts, ka jābūt latvietim, lai pieteiktos uz stipendiju.

    Jābūt no latviešu skolas. Ja kāds krievs beidz latviešu skolu, viņš var pieteikties. Bet mēs jau varam izvēlēties, kam piešķirt. Pieteikumā viss ir uzrakstīts – kas ir vecāki, cik pelna, rekomendācijas... Vītolu fonds dara labu darbu, es pats šos bērnus nekad neatrastu.

    Man ir bijušas arī citas stipendijas – pēc konkursa par dekolonizāciju izveidoju stipendiju jauniem skolotājiem par patriotisko audzināšanu, bija stipendija patriotiskiem žurnālistiem utt.


    Ievietotāja profils | Komentāri (81)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook