Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Rietumu civilizācijas noriets
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2009-04-13

    Rietumu civilizācijas noriets

    Par civilizāciju varam dēvēt gan vienu tautu ar tās sabiedrisko iekārtu, gan radniecīgu tautu kopumu.
    Civilizāciju kā savdabīgu sabiedrisku veidojumu raksturo divas būtiskas pazīmes:

    1) Garīgā kultūra. Tajā skaitā reliģiski mītiskā pasaules aina, kas nosaka valdošo reliģiju(-as), sabiedrisko iekārtu, morāles normas, politisko iekārtu un nacionālo ideoloģiju, kā arī nosaka filozofiskos pamatus, kas tālāk dod virzienu visām sabiedriskajām zinātnēm. Līdztekus no mītiskās pasaules ainas izaug nacionālā māksla - šā jēdziena plašākajā izpratnē. Visas garīgās kultūras nozares savstarpēji mijiedarbojas.
    2) Materiālā kultūra. Tieši materiālās kultūras liecības ir tās, uz kurām balstās vairums secinājumu par pagātnē pastāvējušām civilizācijām. Materiālās kultūras sfērā var ieskaitīt ikvienu amatniecības nozari. Sākot ar sadzīves priekšmetiem, apģērbu, darbarīkiem un beidzot ar rotaslietām, ieročiem un arhitektūru. Civilizācijas nereti iedala tieši pēc saimniekošanas un galvenā nodarbošanās veida. Materiālās un garīgās kultūras visciešākā sadarbība parādās mākslā kā apzinātā garīgos ideālus iemiesojošu tēlu radīšanā.

    Civilizācijas attīstības līmeni parasti mēdz noteikt pēc materiālās kultūras objektu dažādības un sarežģītības. Tomēr tā ir tikai daļēja taisnība. Vienkāršība un atturība materiālos objektos var liecināt par ļoti augsti attīstītu un morāli pilnvērtīgu sabiedrību. Tieši par to liecina estētiski augstvērtīgie latviešu tradicionālās kultūras priekšmeti.

    Civilizācijas rodas spēcīgu garīgu strāvojumu un mācību pastāvēšanas vietās. Civilizācijas ir nesaraujami saistītas ar tās radījušām tautām. Tādas ir bijušas visas vēsturē zināmās civilizācijas. Civilizācija kā cilvēka veidota sistēma var veidoties divos radikāli atšķirīgos virzienos. Civilizācija var veicināt sabiedrības un tātad arī katra atsevišķa cilvēka sakārtošanos un dzīvošanu atbilstoši Dieva likumiem, vai arī civilizācija var balstīties uz cilvēka zemākajām tieksmēm un ignorēt Likumu, veidoties nevis saskaņā ar pasauli, bet gan raudzīties uz to kā cilvēka neierobežoto vēlmju apmierināšanas objektu, patērējamu resursu noliktavu.

    Civilizācijas ir laicīgas parādības. Tās rodas un izzūd tāpat kā jebkura cita šīs zemes struktūra. Virzoties pa attīstības ceļu, civilizācija noslēdzas, pārejot jaunā kvalitātē. Uz veco civilizāciju pamatiem rodas jaunas kultūras, jaunas civilizācijas. Tās ir radniecīgas, tomēr citādas. Tapat kā bērni atšķiras no vecākiem.
    Kļūdaini, nedroši izvēlēti pamati, par tādiem uzskatot iepriekš pastavējušās civilizācijas materiālās formas, rada risku, ka jaunveidotā celtne kulminēs kvantitātē - impērijā, civilizācijas sabrukumā. Tā, piemēram, uz antīkās Grieķijas kultūras formām tapušās Romas un Maķedonijas civilizācijas kļuva par impērijām, kas paverdzināja miljonus.
    Dabiska civilizāciju nomaiņa pēdējo gadsimtu laikā ir prakstiski nesastopama parādība. Pozitīvs izņēmums ir atsevišķas Āzijas valstis, kurās joprojām tiek godināti tradicionālie sabiedrības pamati.

    Sabrukuma pazīmes
    Būtisks ir jautājums: kādas pazīmes liecina par gaidāmu iznīcību? Un kā atšķirt dabiskus pārtapšanas un norieta procesus no nedabīgas civilizācijas bojāejas? Abos gadījumos sabiedrībā vērojami destruktīvi procesi. Galvenā atšķirība meklējama parādību mērogos.

    Dabīgas nomaiņas gadījumā netiek skarts būtiskais; mainās formas. Tas ir, var mainīties priekšstats, piemēram, par to, kā jāizskatās skaistai mājai, bet netiek apšaubīts, ka māja ir kaut kas labs, var mainīties uzskati par to, kā jādzīvo turīgai ģimenei, bet nemainās uzskats, ka ģimenes labklajībai jāvelta ievērojamas rūpes. Citiem vārdiem sakot, mainās materiālā kultūra, mainās priekšstati par parādībam, bet nemainās galvenie ideāli, netiek apstrīdēti pamatprincipi un uzkratā pieredze.

    Ja civilizācijas pamati ir kļūdaini, nedabīgi, tās sabrukums ir nenovēršams. Pirmā pazīme, ka liecina par tuvā nākotnē gaidāmām problēmām, ir nelīdzsvarota, pārmērīga urbanizācija. Izjaucot līdzsvaru starp lauku dzīvesveidu un pilsētām, pirmkārt, tiek sarauta saite ar dabu, otrkārt, nepieciešami papildu resursi, lai uzturētu pilsētas un cilvēkus tajās. Paralēli saskatāma arī nākamā problēma - patērētāja dzīvesveids, kas kļūst iespējams, pateicoties dažādu resursu koncentrētībai pilsētā.

    Abas minētās parādības kopumā izraisa vispārēju morāles krīzi, kas izpaužas kā atteikšanās no tradīcījām, pārbaudītām vērtībām. Iestājas morālā relatīvisma, egoisma un visatļautības laiks. Šajā fāzē vēl pastāv iespēja, radikāli mainot sabiedrisko kārtību, atvairīt sabrukumu. Taču parasti tas netiek darīts.

    No vēstures piemēriem redzams, ka parasti šādas grimstošas civilizācijas maldīgi cenšas glābties, piesaistot papildu resursus no ārienes. Pāraugušās pilsētas kļūst par metropolēm, kas savas augošās vajadzības steidz apmierināt, pakļaujot un parazitējot uz jaunu teritoriju rēķina. Līdz beidzot pienāk brīdis, kad impērijas pārvaldīšanas izmaksas ir tik lielas, ka nav iespējams atlicināt līdzekļus jauniem kara gājieniem, jaunu resursu iegūšanai. Tas nozīmē, ka attiecīgā civilizācija tuvojas sabrukuma noslēdzošajai fāzei.

    Lai kaut nedaudz attālinātu neizbēgamo krahu, impērijas sadalīšanos, bieži vien metropole atvēl lielāku lomu un tiesības pakļauto teritoriju iedzīvotājiem. Dzīvē tas bieži izpaužas kā aizvien daudzskaitlīgāka bijušo pakļauto apmešanās impērijas metropolē. Šodienas Anglija un Francija ar pieaugošo imigrāciju no bijušajām Āfrikas un Āzijas kolonijām un ar pilsētām, kurās gandrīz neiespējami sastapt kādu no impērijas "vadošās nācijas", ir tam spilgts pierādījums.

    Tautības jautājums ceļā uz impērisko bojāeju tiek aizmirsts. Vadošā un valdošā nācija pazaudē tautības apziņu, kuru aizstāj varas apziņa. Līdz ar to ilgākā laika posmā arī valdošā tauta iekūst beztautiskajā masā, kuru tā pati cenšas veidot, apkarojot pakļauto tautu pašapziņu. Tāpēc nereti impērijas beigu fāzē par vadošo kļūst kāda no pakļautajām, precīzāk - pakļaut mēģinātajām tautām vai grupām (savulaik Romā - ģermāņi, kristieši; šobrīd Rietumeiropā pamazām - indieši, musulmaņi).

    Šodienas impērijas
    Tas, ko redzam šodien Rietumu civilizācijā - Eiropas pasaules daļā, kā arī Amerikā, Austrālijā - jeb, vienkāršāk sakot, baltās rases cilvēku, pamatā indoeiropiešu, apdzīvotajās teritorijās, ir process, kura aizsākumi meklējami pāris gadu tūkstošu senā pagātnē.

    Mūsdienu politiskie un sabiedriskie procesi lielā mērā izriet no kādreiz varenās Romas Impērijas, tās sabrukuma un tā rezultātā tapušajām impērijām.

    Par cēzariem - Romas imperatoriem - tikuši kronēti gan ģermāņu, gan franču monarhi. Par Austrumromas cariem - Krievijas valdnieki.

    Joprojām dzīvojam saskaņā ar romiešu tiesībām, starptautiskajā politikā mūsu kontinentā joprojām noteikšana Rietumromas mantiniekiem ES un Austrumromas - Bizantijas - mantiniekiem Krievijai. To ar lepnumu liecina arī paši mantinieki. ES komisāri sajūsminās par iespēju "atkalapvienot bijušos Romas pavalstniekus", otri lepni sauc Maskavu par "trešo Romu". Tātad jau kuro reizi uz Romas drupām - ārišķības simboliem, piespiešanas un pakļaušanas pamatiem - tiek radītas jaunas impērijas, kas līdz ar to nolemtas sairumam.

    Romiešu civilizācija, kas no zemkopju civilizācijas degradējās līdz nežēlīgai un varenai impērijai, savā sairuma fāzē sirga ar visām tām kaitēm, kuras vērojam šodienas Rietumu sabiedrībā - materiālisms, egocentrisms, neprātīgs patēriņš, ērtība kā galvenā vērtība, morālā krīze, reliģisks sektantisms, homoseksuālisma un citu perversiju izplatība. Politikai bija raksturīgas intrigas, apvērsumi, uzpirkšana.

    Nešaubīgi, arī Latvija ir piesaistīta šim grimstošajam kuģim.

    Un Latvija?

    Lai gan Latvijā garīgā nabadzība ar materiālo nabadzību sacenšas, pārspēdamas viena otru, dažas lietas ļauj cerēt, ka minētās destruktīvās straumes, kas šobrīd uzskatāmi aizskalo Rietumu civilizāciju, mūs skars mazākā mērogā.

    Tās ir vēl dzīvā tautības apziņa, samēra skaidrā (salīdzinot ar citām Rietumu civilizācijas valstīm) izpratne par tradīcijām, pamatvērtībām. Jauniešu interese par folkloru un vēsturi.

    Cauri globalizācijas nestajiem pārbaudījumiem visneskartākās izies tās tautas, kas stingri turēsies pie gadu tūkstošos parbaudītām vērtībām. Arī mēs, ja neļausim sevi apmānīt un pārdot. Vismaz viena daļa. Vismaz turpmāk.

    Jānis Sils


    Ievietotāja profils | Komentāri (16)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook