Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Cīņa Ukrainā (tiešraide)
Politiskā akcijā pa Ungārijas parlamenta logu izmet ES karogu
Pirts latviešu foklorā
    • Kultūra, tradīcijas
    • 2009-03-24

    Pirts latviešu foklorā

    Pirts nav tikai vieta, kur nomazgāt netīrumus no miesas, protams, nevar noliegt arī šo būtisko un cilvēkam absolūti vajadzīgo pirts funkciju, bet pirts ir arī veids kā stiprināt un saglabāt savu veselību ar tautā labi pārbaudītiem līdzekļiem.

    Šoreiz nestāstīšu tieši par pirts procedūrām un par to, ko tās dod mūsu veselībai, jo netrūkst daudz un dažādu pirts draugu grāmatu un interneta portālu, kur var iegūt atliku likām šāda veida informāciju. Pieturēšos pie tēzes, ka pirts ir vieta, kur atgūt spēkus pēc smagas darba nedēļas un attīrīt savu organismu gan fiziski, gan garīgi. Mani ieinteresēja, ko par pirti var pastāstīt mūsu tautas folklora un cik nozīmīga tā ir bijusi mūsu senčiem.

    Mūsu tautai ir bagāts garīgais mantojums - cik no tā mēs paņemam sev, ir atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem, bet kā jau visās jomās - visupirms ir jāzin, tikai tad, kad zinām, varam spriest...

    Latvijā pirmās pirtis, domājams, radušās ap 8. gadu simteni, ieviešoties akmeņkrāvuma krāsnīm.
    Latviešu tautas pirts tradīcijas atspoguļojas ticējumos, paražās, buramvārdos un tautasdziesmās, arī pasakās un nostāstos var atrast kādu norādi uz pirtiņas nozīmīgumu. Īpaši plašs ir dziesmu un ticējumu cikls. Latvju dainās vien pirts minēta 118 reizes.

    Pirtiņā sākās un noslēdzās dzīves aplis
    Pirts bija Zemes mātes Māras un likteņa lēmējas Laimas svētā vieta. Latviešu mitoloģijā Māra reizē ir gan dzīvības devēja, gan ņēmēja, kurai dažkārt jāsniedz kāds ziedojums, lai viņas lēmums būtu labvēlīgs.

    „Pirtiņā ieiedama,
    Metu zelta gabaliņu:
    Ņem, Māriņa, zelta naudu,
    Neņem bērna augumiņu.”

    Folklorā pirts daudzviet uzsvērta tieši kā dzemdību vieta. Laukos bērni parasti dzima pirtī, jo tās atradās atstatu no citām ēkām. Tur - prom no ļaužu acīm, tīrā, ar ūdens tvaikiem izkarsētā telpā netraucēti varēja notikt radības jeb dzemdības.

    Ievērojama vieta dainās ierādīta arī pirts takai – kājceliņam, kas ved no istabas vai pagalma uz pirti. Takas izskats, apkārtne un kopšana aprakstīta daudzās dainās. Tur aug liepa un ābele - zīmīgi koki latviešu folklorā, jo tie simboliski saistīti ar sievietes mūža gaitu.

    „Grazni auga ābelīte,

    Pirtes taka maliņā;

    Tur pieķērās līgaviņa,

    Grūtajāsi dieniņās.”

    Nedēļu pēc bērniņa nākšanas pasaulē jaunā māte ar zīdainīti gājusi uz pirti mazgāties. Šī nodarbe tautā dēvēta par pirtīžām, un ar tām saistās daudz ticējumu, kas jāievēro, lai bērns augtu veselīgs un laimīgs.
    Uz krāsns uzmeta 3 šķipsnas sāls, lai bērnam nepiemestos kāda slimība. Zīdaini tikai vienreiz nesa pirtī, bet jaunajai māmiņai bija jāiet trīs svētvakarus no vietas. Ja piedzimusi meitenīte, tad slotā ielika liepas zaru un pie kāta piesēja dzīparu; ja puisēns – tad ozola zaru. Pirtīžām pirts krāsni kurinot, malkai pielika ozola vai liepas zariņus, lai aug vīrs kā ozols vai meita kā liepa. Pirti nekurināja ar egles malku, jo tā pārāk sprēgā un bērns izaug kašķīgs un nesaticīgs. Parasti pirtīžām pirti kurināja ar ozola vai liepas malku.

    Arī pametot šo pasauli, pēdējā apstājas vieta nereti bijusi pirts ēka, kur mirušais apmazgāts un ietērpts pēdējās drānās. Lai gan kā zināmākā dvēseļu mielošanas vieta veļu laikā parasti tiek minēta rija, nereti arī pirtī klājuši galdus un uzņēmuši aizgājēju garus.

    Ņemot vērā pirts lielo nozīmi cilvēka dzīves gājumā, svarīgi bija godināt dievības – ieejot pirtī teikt labvakaru, bet, no pirtiņas aizejot, uz lāvas atstāt spaini ar siltu ūdeni un pirtsslotu, lai Laimes māte var izpērties.

    Vīru pieburšana un citas maģiskas izdarības
    Gan pirtī ejot, gan peroties, gan ārā nākot skaitīja pirts vārdus jeb maģiskas formulas, kam vajadzēja atrisināt dažādas dzīves nebūšanas un nodrošināt gan veselību, gan laimi.
    Pirmais kauss ūdens bija jālej uz pirts krāsns, lai Laima mazgājas, bet, kad mazgāšanās beigusies, jāpieceļas kājās un jālej ūdens sev virsū, sakot: „Ūdens uz zemi, es uz augšu!” Tā darījusi visa saime, lai atbrīvotos no ļaunuma. Pirts vārdi mācīti jau maziem bērniem. Dažādās variācijās pēršanās laikā teikti laba vēlējumi: „Lai Dievs dod kājiņām, rociņām veselību!” „Cik slotai lapiņu, tik laimes dieniņu!”
    Daudzām neprecētām meitām šodien noderētu vīra pieburamie vārdi, kas jāskaita pirtī peroties: „Dieviņ, dod man tādu vīriņu, tik mīlīgu kā pirts gariņu, kā pirts slotiņu, kā liepas lapiņu. Ne pīpju pīpētāju, ne ragu ragotāju, ne dālderu mētātāju, ne brandavīna dzērājiņu.” Bet, ja pirts slotu rudenī pirmais ieper vīrietis, tad mājā tai gadā kāzu nav.
    Ar pirti saistās arī dažādas burvības - pirtiņā raganas ziežas ar burvju smērītēm, lai iegūtu lidošanas spējas, bet par vilkaci var pārvērsties, ja pliks pārmet trīs kūleņus pār karstu pirts krāsni. Bet ja pusnaktī pirtī peras, tad velni rādās.
    Latvieši ticējuši, ka pirtīs mitinās arī gari, spoki, pūķi un citas pārdabiskas būtnes. Ja mazgājoties pirtī apdziest uguns, tad skaidrs, ka tur apmetušies gari. Ticējumos parādās arī sapņu skaidrojumi. Ja pa sapņiem mazgājas pirtī vai netīrā ūdenī, tad dabū kādu slimību. Pietiek sapnī redzēt pirti, lai būtu klāt nabadzība, bēdas vai slimums.

    Pirts – svēta vieta

    Pirts senajiem latviešiem bijusi svēta vieta, tādēļ tur daudz ko nedrīkstēja darīt. Ticējumi vēsta, ka tam, kas pirtī nolaiž ūdeni, svīst rokas vai acis asaro, bet tas, kas pirtī kauj blusas, visu laimi sev nomaitā. Ja uz krāsns met sniegu garam, tad augoņi metas, bet, ja lej karstu ūdeni, tad metas utis. Ar gara metamo ūdeni nedrīkst pirtī acis mazgāt, lai tās nesāp. Ja pēc pēršanās pirtī atstāj spaiņos ūdeni, cilvēks paliek piesmacis kā spainis un pie spaiņiem nāks dzert raganas.
    Senlatvieši uzskatījuši, ka pirtī nedrīkst smieties, pīpēt un pārāk pļāpāt – tur jāuzvedas nopietni. Pirtī, tāpat kā mājās, nedrīkst svilpot, lai velnus un nelaimi nepiesauktu.
    Pirts ūdens nedrīkst uzvārīties, jo, ar vārītu ūdeni mazgājoties, visa miesa sāk niezēt. Ūdens paliek atkal labs, ja tajā iemet bērza ogles.
    Pirts slotas jāsien vecā mēnesī, lai tām lapas nebirtu un pēc pēršanās neniezētu āda, nemestos augoņi un citas vainas. Bet atrodami arī pretēji uzskati, kas mudina pirts slotas griezt jaunā mēnesī, jo vecā mēnesī sietām slotām lapas kļūstot melnas un neturoties klāt. Labākais laiks peramo slotu griešanai ir no Jāņiem līdz Pētera dienai. Pirts slotas nedrīkst griezt rudenī, kad lapas jau dzeltē, jo tad peroties uz miesas metas dzelteni plankumi. Līdz mūsdienām vēl saglabājies uzskats - ja ar pirts slotu slauka istabu, mājās būs naids.
    Pēc pirts neiztrūkstoša bija pateicība par pirts kurināšanu, ūdens un malkas nešanu un pēršanu pērējam:

    „Paldies, paldies,

    kas pirtiņu kūra,

    ūdentiņu nesa,

    malciņu cirta.

    Paldies par lāviņas mazgāšanu,

    slotiņas siešanu,

    paldies, paldies!”

    Pirts ticējumos

    ·  Pirtī iet vislabāk vecā mēnesī, jo tad nepiemetas kašķis un miesa tiek tīra.

    ·  Pirtī jāiet vecā mēnesī, tad neniezēs āda.

    ·  Pirtī jāiet vecā mēnesī, lai utis neaugtu.

    ·  Pirtī jāiet mēneša pēdējā ceturksnī, tad neniez āda.

    ·  Ja pirtī peras ar jaunu bērza slotu, tad miesa paliek balta.

    ·  Ja pirts slotu rudenī pirmo ieper vīrietis, tad tai mājā tai gadā kāzu nav.

    ·  Pirtī, tur, kur izlej mazgājamo ūdeni, vajaga trīs reizes nospļauties, tad nepiemetas slimības.

    ·  Pirtī ieejot sacīja: "Labvakar, pirtiņ!" Izpērušās māmiņas noskaloja lāvu ar šādiem vārdiem: "Peries, Laimiņ, māmiņ, ar saviem dēliem, meitām, ar zelta slotiņu, ar sudraba lapiņām!"

    ·  Lai meitai būtu veselība un laime, tad pēc pēršanās, no pirts ārā nākot, jāsaka: "Peries nu, Laimas māmiņa, zelta slotiņu sudraba lapiņām!" Priekš iznākšanas no pirts jānomazgā lāva, tad atkal jāsaka: "Lai būtu laba vietiņa, kur Laimai apsēsties."

    ·  Ja sestdienas vakarā atstājot pirtī spaini ar siltu ūdeni un iekšā slotu, tad Laima nākot mazgāties. Atstājējam viņa būšot palīdzīga.

    Rakstā izmantotie materiāli atrodami internetā.

    Anna


    Ievietotāja profils | Komentāri (4)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook