Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Cīņa Ukrainā (tiešraide)
Piemirsta vēstures lappuse:: Kurelieši
    • Militārisms, drošība
    • 2009-03-16

    Piemirsta vēstures lappuse:: Kurelieši

    Ir apritējuši sešdesmit pieci gadi kopš kāda notikuma Kurzemē, par kuru lielākajai latviešu tautas daļai ir maz zināšanu. 1944. gada novembrī, laikā, kad liela daļa latviešu sabiedrības bija pievērsusi uzmanību tikko izveidotajai Kurzemes frontei, Usmas apvidū vācu okupācijas vara sāka militāras akcijas pret latviešu karavīru grupu, kuru vienīgais «noziegums» bija vēlēšanās tāpat kā 1919. gadā izcīnīt brīvību savai tautai. Šajās kaujās kārtējo reizi izpaudās latviešu karavīriem raksturīgā varonība.

    Ir daudz dažādu publikāciju un grāmatu par latviešu karavīriem Otrajā pasaules karā, taču pavisam maz tajās pieminēti kurelieši.

    Dažās no nedaudzajām publikācijām kureliešiem veltīti melīgi apvainojumi. Šādai nostājai ir vairāki iemesli. Daļa vecākās paaudzes pēckara trimdas vadītāju, no kuriem daudzi spēlēja lielu lomu trimdinieku «sabiedriskās domas» veidošanā, nevēlējās atzīt, ka bieži vien viņu darbošanās vācu okupācijas varas administratīvajā aparātā un militārajās struktūrās bija maldīgu ilūziju rosināta. Padomju vēstures skaidrotāji nevarēja būt savos vērtējumos patiesi, jo padomju ideoloģija nepieļāva, ka pret nacistu okupāciju varētu cīnīties kāds, kas nebūtu «visgudrās partijas un dižās krievu tautas» vadīts. Mūslaiku Latvijas pārvaldītāji vēlas latviešu karotājus rādīt vairāk kā cīnītājus zem svešiem karogiem, nevis kā karotājus par latviešu lietu. Taču zināšanas par kureliešu cīņām ir svarīgas mūsu izpratnei par latviešu tautas pagātni, jo kurelieši bija vienīgais lielākais latviešu bruņotais formējums, kas iesaistījās bruņotā cīņā pret vācu okupācijas varu, būdams gatavs cīnīties arī pret padomju Krievijas okupantiem.

    Kureliešu grupa tika dibināta 1944. gada vasarā. Par tās vadītāju iecēla atvaļināto Latvijas armijas ģenerāli Jāni Kureli, par štāba priekšnieku – kapteini Kristapu Upelnieku (abi brīvības cīņu dalībnieki). Pamatsastāvā bija daudz Latvijas brīvvalsts laika aizsargu. Grupas oficiālais nosaukums bija Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupa. Sākumā tie izvietojās Skrīveros, taču vēlāk, tuvojoties frontei, tika pārvietoti uz Kurzemi. Darbības beigu posmā Kureļa štābs novietojās netālu no Usmas, Stiklos. Apmēram 17 kilometru no Stikliem, Ilziķu māju apkārtnē, novietojās atsevišķi izveidotais Rubeņa bataljons, kas pastāvīgi uzturēja sakarus ar Kureļa štābu. Lai gan kurelieši organizējās Latvijas Centrālās padomes ierosmē (pats štāba priekšnieks Upelnieks bija LCP militārās komisijas vadītājs), tie oficiāli tika pakļauti vācu 16. armijas 212. izlūkošanas nodaļai. Kā militārs formējums tie tika veidoti ar augstākā SS policijas vadītāja austrumzemēs ģenerāļa Jekelna atļauju. Pēc vācu militārās vadības iecerēm no kureliešiem bija paredzēts izveidot frontes pārgājēju grupas, lai tās krievu armijas aizmugurē veiktu izlūkošanu un diversijas aktus. Daži izlūkgājieni notika, taču tiem nebija lielas nozīmes karadarbības norisē.

    Ja kureliešu militārie mērķi saskanēja ar vāciešu militārajiem mērķiem (cīņa pret padomju Krievijas iebrukumu Latvijā), tad politiskie mērķi abām pusēm bija pretēji. Kureliešu galvenais mērķis bija panākt situāciju, kāda tā bija 1919. gadā, kad Latvijai izdevās izveidot savus bruņotos spēkus un atbrīvoties no visām okupācijas varām. Vācieši bija naidīgi noskaņoti pret latviešu brīvības centieniem. Kureļa štābs vairākas reizes mēģināja no vācu militārās vadības panākt oficiālu paziņojumu par Latvijas valsts atzīšanu pēc kara beigām. Šādas prasības, kureliešu sakari ar dažiem leģiona virsniekiem un iespējamā sadarbība ar Latvijas sūtņiem ārzemēs vāciešos radīja nemieru.

    Militāras akcijas pret kureliešiem sākās 14. novembrī, kad tika ielenkts un apcietināts Kureļa štābs. Štāba virsniekus tiesāja Liepājā un septiņus no tiem, Upelnieku ieskaitot, nošāva 20. novembrī. Pašu Kureli 21. novembrī aizsūtīja uz Vāciju. Kureļa likteni izšķīra apstāklis, ka viņš bija latviešu tautā pazīstams. Toreiz Kureļa vārds Kurzemē mītošo latviešu apziņā saistījās ar tautas brīvības centieniem. Vācieši saprata, ka latviešu ģenerāļa nošaušana varētu radīt nevēlamu reakciju arī latviešu leģionā.

    Ilziķu māju apkārtnē izvietotais Rubeņa bataljons izrādīja pretestību. Zaudējuši vienu kritušo, vācieši atkāpās. Sapratuši, ka uzbrukums atkārtosies ar daudz lielākiem spēkiem, rubenieši 14. novembra pievakarē Ilziķus atstāja. Pirmā lielākā kauja sākās 1944. gada 18. novembra rītā pie Pērkoņu mājām Abavas krastos, kad pēc Latvijas karoga uzvilkšanas un īsas svētku parādes Rubeņa bataljons atvairīja pirmos vāciešu uzbrukumus. Kauja pret pārspēku turpinājās līdz vakaram, kad rubeniešiem izdevās uzbrucējus sakaut un iegūt daudz trofeju. Tomēr bija arī smags zaudējums. Bija smagi ievainots un pēc dažām stundām mira bataljona komandieris Rubenis. Lai nenokļūtu ielenkumā, bataljons naktī uz 19. novembri devās gar Abavas krastu uz leju, Zlēku virzienā. Ceļā gadījās dažas sadursmes ar atsevišķām vācu vienībām. 20. novembra rītā bataljons nonāca pie Dižķīru mājām, netālu no Abavas ietekas Ventā, kur uzturējās līdz 5. decembrim, kad sākās vāciešu uzbrukums, kas ilga līdz 9. decembrim. Šo kauju laikā latviešu karotājiem nācās cīnīties pret lielu pārspēku. Atšķirībā no vāciešiem, rubeniešiem nebija iespējams saņemt papildspēkus, nomainīt nogurušos karavīrus un sniegt pienācīgu palīdzību ievainotajiem. Kauju beigās bija jūtams arī munīcijas trūkums. Pēc smagajiem zaudējumiem atlikušie karotāji nolēma izklīst.

    Kureliešu likteņi bija dažādi. Lielāko daļu sagūstīto aizsūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Daļu ieskaitīja leģiona divīzijās. Tie, kurus nesagūstīja, izklīda. Daļa devās meklēt tuviniekus. Daži centās ar laivu transportu nokļūt Zviedrijā. Bija tādi, kas vēlāk partizānu vienībās cīnījās pret krievu okupantiem. Nav pamata apgalvojumiem par kureliešu sakariem ar krievu armijas diversantu grupējumu «Sarkanā bulta». Šādas sadarbības piedāvājumus no «bultas» puses gan Kureļa štābs, gan Rubeņa bataljons kategoriski noraidīja. Pēc decembra kaujām «Sarkanajai bultai» pievienojās pavisam neliels skaits Rubeņa bataljona karotāju. Šāda sadarbošanās drīzāk bija apstākļu uzspiesta, jo decembra kaujās pret vāciešiem iesaistījās arī «Sarkanā bulta».

    Apstākļus 1944. gada nogalē nevar salīdzināt ar apstākļiem 1919. gadā, kad gan Krievijā, gan Vācijā notika politiski satricinājumi un izveidojās labvēlīgi apstākļi Latvijas valsts izcīnīšanai. 1944. gada nogalē lielāko daļu Latvijas teritorijas bija okupējusi Padomju Krievija, kurai nekādi iekšpolitiski satricinājumi nedraudēja un kura kā Antihitleriskās koalīcijas valsts ieguva arvien lielāku rietumvalstu atbalstu. Kurzemē valdīja vācu okupācijas vara. Lai gan Hitlera Vācija bija lemta sagrāvei, tajā joprojām valdīja režīms, kurš spēja kontrolēt politiskās norises un neļaut gūt ietekmi nopietnākai pretošanās kustībai ne pašā Vācijā, ne tās okupētajās teritorijās.

    Latvijas Centrālajai padomei daļēji izdevās nodibināt sakarus ar rietumiem, taču neizdevās izglābt Latviju no otrreizējas padomju okupācijas. Centrālo padomi pacentās iznīcināt vācieši.

    Ieslīgstot arvien lielākā brālībā ar Staļinu, Rietumu sabiedrotie attieksmē pret latviešu tautu bija izmantotāji, nevis palīdzētāji. Šādu politiku aukstā kara ietvaros «Rietumu demokrāti» piekopa arī vēlāk, attiecībā pret nacionālajiem partizāniem un pretpadomju pretošanās kustību.

    Kureliešu, tāpat kā leģionāru, traģēdijas cēloņi meklējami jau Latvijas valsts vadības politiskajā tuvredzībā trīsdesmito gadu beigās. Pat tad, kad katrs domājošs cilvēks redzēja kara neizbēgamību, valsts vadītāji nedomāja par tālāka rīcības plāna izstrādi. Abu okupāciju laikā ar pāris sūtņiem Rietumos bija par maz, lai nodrošinātu stabilu politisku vadību no okupācijas varām neatkarīgām latviešu militārām struktūrām, ja tādas rastos. Tā nu latviešu karavīri varonīgi cīnījās zem okupētājvalsts karoga (leģions), vai arī vispār bez augstākas politiskas un militāras vadības (Rubeņa bataljons un vēlāk nacionālie partizāni). Liela daļa latviešu spējīgo politiķu bija iznīcināti vai izsūtīti uz Krievijas vergu nometnēm.

    Bez politiskajiem apstākļiem, kas izšķīra kureliešu likteni, ir svarīgi arī militārie, kas neļāva tiem izveidoties par neatkarīgu, militāru latviešu formējumu. –

    Kureliešu štābs no izveidošanas brīža līdz pat likvidācijai bija pakļauts vācu militārajai vadībai un atradās pastāvīgā vācu izlūkdienestu kontrolē, pārāk paļaudamies uz saistībām un sarunām ar vāciešiem. Tas, lai gan sarunās ar vācu militāro vadību pieprasīja Latvijas valstiskuma atjaunošanu, neveica nekādus pasākumus, lai sagatavotos aizstāvēties pret iespējamām vāciešu militārām akcijām. Štāba vadībai jau novembra sākumā radās aizdomas, ka SS vienības gatavojas uzbrukt. Līdz 14. novembrim, kad uzbrukums notika, nekas netika darīts tā atvairīšanai. Kā izņēmums te jāmin Rubeņa bataljons, kas, uzturēdams sakarus ar Kureļa štābu, veidojoties saglabāja neatkarību.

    Iespējams, ka vācieši pasteidzās iznīcināt Kureļa vienību, ņemot vērā savu pieredzi kaimiņu valstīs, kas, vāciešiem atkāpjoties, sacēlās pret okupantiem – 1944. gada vasarā poļi uzsāka varonīgu cīņu Varšavā, lai pārņemtu atbrīvotu Poliju pirms krievu armijas ierašanās. Savukārt septembrī igauņu vienības uzsāka kaujas pret vācu un krievu karaspēku.

    Kaut lemtas neveiksmei, kureliešu cīņas izpauda latviešu tautas gribu, vēlmes un cerību izcīnīt brīvību savai valstij. Kurelieši, tāpat kā leģiona karavīri, kas cīnījās frontē, ir pelnījuši pienācīgu cieņu un piemiņu.

    Aigars Brikmanis

    Attēlā: Jānis Kurelis


    Ievietotāja profils | Komentāri (27)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook