1989. gada 19. februārī pirmais LNNK kongress pieņēma programmu par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu. Kongress apsprieda tādus joprojām svarīgus jautājumus kā okupācijas seku likvidēšana, pilsonības, valsts valodas, migrācijas, un pārkrievotās izglītības sistēmas problēmas.

Daudzi bija vīlušies LTF pirmā kongresa nenoteiktībā un sašutuši par melīgajiem apgalvojumiem, ka latviešu tautas karstākā vēlēšanās ir sekot ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās principiem padomju valstu savienībā.

Galvenā atšķirība no LTF kongresa bija delegātu vēlēšanās nemelot un nelaipot par pseidosuverenitāti un iespējām sadarboties ar Maskavu. LNNK kongresā uzstājās cilvēki, kam nebija ko zaudēt un kuri neko necerēja sagaidīt no padomju varas. Eduards Berklavs, Einars Repše, Imants Kalniņš, Baiba Pētersone, Juris Dobelis, Ivars Silārs un daudzi citi drosmīgi atmaskoja padomju melus par sociālisma cilvēcīgo seju.

LKP CK birojs, ko vadīja biedrs Vagris, bet locekļi, izņemot Soboļevu un Loskutovu, bija latvieši- Auškaps, Briļs, Gorbunovs, Klaucēns, Ņukša un Zukulis - augsti novērtēja LNNK darbību un 1.martā pieņēma par kongresu  speciālu lēmumu.

Protokolā konstatēts, ka LNNK balstās uz antisocialistiskas platformas un visus lēmumus pieņem no separatisma pozīcijām, un, ak, šausmas, izvirzīts jautājums par zemes denacionalizāciju un ražošanas līdzekļu privātīpašuma atjaunošanu.

Savukārt, 23.martā LPSR Augstākās Padomes prezidijs, draudot ar kustības aizliegšanu,  pieņēma lēmumu, ka LNNK divu mēnešu laikā sava darbība jāsaskaņo ar LPSR konstitūciju. LNNK tika piekārta radikālā ekstrēmisma birka, ko veikli uzturēja padomju prese un daļa LTF vadības kā argumentu iekšpolitiskajā konkurencē.

Atšķirībā no LNNK, Tautas Frontes vadību atbalstīja daudzi tās inteliģences un ,,gaišās nomenklatūras” pārstāvji, kuriem jau padomju laikos gandrīz bija uzcelts komunisms. Viņiem bija piešķirti tautas mākslinieku goda nosaukumi, dzīvokļi un iespējas iepirkties specveikalos. LTF pasākumos tautas un ,,orgānu” iemīļotie mākslinieki un nomenklatūras darbinieki uzvedās tā, lai katram gadījumam, mainoties politiskai varai, neko nezaudētu. Mēs jau neko, mēs tikai par Gorbačova pārbūvi, viņi teiktu, ja uzvarētu pučisti. No viņu remdenajām un piesardzīgajām runām nevarēja saprast, kur ir tā robeža, ko viņi ir gatavi pārkāpt un cik tālu attālināties no Maskavas.

PSRS sabruka un ar pilnu krūti bijušie padomju funkcionāri metās jaunās Latvijas celtniecībā, protams savā izpratnē. Eduarda Berklava kongresa ievadrunā pieminētās okupācijas problēmas- lielais cittautiešu skaits, pārkrievošana, kultūras, izglītības un veselības aizsardzības pagrimums, jūras un upju piesārņošana un nepārtraukti mērdētā tautas pašapziņa, daļēji palikušas joprojām.

Aleksandrs Kiršteins 

tribine.lv