Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Krīzes mīti un vēstījums
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2009-02-23

    Krīzes mīti un vēstījums

    Ģeniālais zinātnieks un domātājs Alberts Einšteins bieži uzsvēra to, kas labi apjaušams pat brīvi domājošam pirmklasniekam (kam domāšanu nav deformējušas datorspēles un trulas multenes): problēmu nevar atrisināt tajā pašā domāšanas līmenī, kurā šī problēma radīta. Muļķīgi paļauties, ka, turpinot to pašu rīcību vai politiku, izdosies gūt atšķirīgu rezultātu. Tomēr mūsu redzamākie „ekonomisti” un „valstsvīri”, kuri vēl pirms dažiem mēnešiem aizgūtnēm slavēja Latvijas „ekonomisko brīnumu”, šķiet, arvien tic, ka krīzi izdosies pārvarēt ar tiem pašiem makroekonomiskajiem pasākumiem, kuri šo krīzi izraisījuši.

     

    Un ka atkal, jau tuvākajā laikā, izdosies atgriezties pie tik ērtās burbuļekonomikas, kas balstīta uz Čikāgas skolas „brīvā tirgus” monetāristu guru Miltona Frīdmana utopisko ideoloģiju un kas 5 līdz 10% sabiedrības bez rūpēm nodrošināja strauji augošu materiālo bagātību, kamēr vidusslāni noplicināja, bet pārējos sabiedrības locekļus padarīja liekus (skat. Kanādas sabiedriskās aktīvistes Naomi Kleinas grāmatu „The Shock Doctrine: Disaster Capitalism in Action).

    Uzvirmo nebeidzamas kaislības par valdības sastāvu un finanšu līdzekļu vēlamo sadalījumu vai pārdalījumu, taču pat nav sākusies veselīga diskusija par tās ideoloģijas lietderīgumu, kas gandrīz visu pasauli ievedusi vēl nebijušā depresijā. Netiek apšaubītas tās dogmas, kas noteica šīs un visu iepriekšējo valdību politiku 18 gadu garumā.

    Tā ir pārāk plaša tēma, lai to aplūkotu vienā rakstā, tāpēc šoreiz uzsvēršu tikai dažus ideoloģiskos mītus, kuri mums neļauj redzēt krīzes dziļākos cēloņus, nepieciešamās pārmaiņas, kā arī labākas nākotnes perspektīvu.

    Pašlaik ideoloģiski paralizēta ir gan valdība, gan sabiedrība kopumā. Dominē divas neproduktīvas pozīcijas. Vieni mūsu baida ar grūtiem laikiem, sagatavo arvien ciešākai jostas savilkšanai un šoka terapijai (algu un pabalstu samazināšanai, valsts izdevumu samazināšanai, arvien jaunām reformām un reorganizācijām, darbavietu likvidēšanai, nodokļu palielināšanai, starptautisku saistību pildīšanai u.tml.). Tā ir vienīgā recepte, ko mūsu valdības ir apguvušas jau kopš I. Godmaņa pirmās valdības laikiem. Sabiedrību tā iedzen vēl lielākā bezcerībā un depresijā, pieaug spēkā „iemācītās bezpalīdzības” sindroms. Un tieši I. Godmanis ir vispiemērotākais šādas pozīcijas iedzīvinātājs.

    Kāds „Rīgas balss” žurnālists nesen Godmani trāpīgi nodēvēja par „krīzes vampīru”, kurš no krīzes gūst visaugstāko baudu. Lai par to pārliecinātos, uzmanīgi izlasiet Ingas Utenas grāmatu „Cilvēks Godmanis”, kas būtībā ir gara intervija ar pašu I. Godmani. Ļoti atklāta grāmata – gandrīz vai publiska izģērbšanās. Cauri grāmatai vijas viena Godmanim raksturīga tēma: sevi piespiest, sevi salauzt, sevi mocīt, mocīties.

    Otra pozīcija ir vispār izvairīties no vārda „krīze” un domāt „pozitīvi”. Lai gan pozitīvai, apliecinošai domāšanai patiešām zināmās situācijās var būt neatsverama nozīme, tomēr pavisam bēdīgi, ja tā robežojas ar galvas paslēpšanu smiltīs, vēlmju domāšanu, realitātes noliegšanu un kuslu cerību, ka „gan jau viss nokārtosies”. Pozitīva domāšana nenozīmē realitātes noliegšanu, bet gan pozitīvu iespēju meklēšanu šķietami bezcerīgās situācijās. Lai to īstenotu, vispirms situācija ir vispusīgi jāizanalizē, jāizprot. Akla ticība mūs tuvina bezdibenim, kad aklais rāda ceļu aklajam.

    No vārda „krīze” nevajag baidīties. Tāpat kā nevajag baidīties no slimības, nevajag to noliegt. Slimība ir tikai organisma signāls, kas mūs brīdina, ka ar savu līdzšinējo dzīvesveidu mēs esam nomākuši organisma pašdziedināšanās spējas, esam pļāvuši tikai to, ko paši sējuši. Tātad, ja gribam atkal būt veseli, mums jāizvērtē līdzšinējais dzīvesveids un tas atbilstoši jāmaina. Ne jau rūgtu zāļu mūsu organismam pietrūcis iepriekšējā dzīves periodā.

    Tāpat arī krīze tikai pievērš mūsu uzmanību tam, ka iepriekšējos gados esam īstenojuši aplamu politiku. Krīze dod vienreizēju iespēju šo politiku kritiski izvērtēt, pieņemt veselīgus lēmumus un mobilizēties to īstenošanai. Ne jau naudas ir pietrūcis mūsu politikai, bet gan veselīgu principu, produktīva darba un elementāras morāles. Jā, - jebkuras saismnieciskās krīzes pamatā ir morāles krīze. Ja netiks atjaunota morāle, visi valstī iepludinātie miljardi vai pat triljoni pazudīs kā melnā caurumā, sabiedrībai nesdami tikai jaunas nelaimes un katastrofas.

    Krīze dod vienreizējo iespēju mācīties ne tikai valsts pārvaldes un cilvēku sadzīves principus, bet arī morāles principus, līdz ar to sabiedriskajā dzīvē atjaunojot ticību taisnīgumam un nepieciešamo motivāciju. Piemēram, ja no vienkāršiem cilvēkiem prasa atbildību par nenomaksātiem rēķiniem vai kļūdām viņu darbā, tad kāpēc bankām nav jāuzņemas pilna atbildība par viņu kļūdaino politiku?

    Pirmais mīts: krīze sākās 2008. gadā

    Patiesībā krīze sākās jau 1991. gadā, kad Godmaņa valdība pēc Starptautiskā valūtas fonda (SVF) un citu brīvā tirgus institūciju ieteikumiem nolēma Latvijā ieviest šoka terapijas, vispārējas privatizācijas un citu tirgus reformu paķeti. Tā laika politiķi nekautrējoties sludināja visai apšaubāmas teorijas par to, ka valstij nav jāiejaucas ekonomikā, ka privāts uzņēmums vienmēr ir efektīvāks par valsts, pašvaldības vai kooperatīvo uzņēmumu, ka Latvijas ekonomikas likteni un virzienu noteiks ārvalstu investīcijas, finanšu institūcijas un īpašais Latvijas stāvoklis starp Rietumiem un Austrumiem, ka tādām jomām kā zinātne, māksla, izglītība, kultūra ir jāuztur sevi pašām, ka Latvija starptautiskā apritē ienāks ar savu lēto darbaspēku utt.

    Rezultāti nebija ilgi jāgaida. Simti tūkstoši zaudēja savu darbu, viņu iepriekšējais darbs tika noniecināts, lai viņu darba augļus (plaukstošus ražošanas un infrastruktūras uzņēmumus) par sīknaudu privatizētu valdošajām aprindām tuvi censoņi, kuri tos vai nu sagrieza metāllūžņos vai pārdeva ārvalstu firmām, kuras Latvijā baudīja īpašas privilēģijas un peļņas garantijas. Tā kā iepriekš Latvija bija visattīstītākais PSRS reģions un PSRS, neraugoties uz visiem trūkumiem, tomēr bija superlielvalsts, šāda politika Latviju no nopietnas konkurentes ar Eiropas līmeņa potenciālu pārvērta par atkarīgu ’’Trešās pasaules” valstiņu, starptautiskā kapitāla koloniju.

    Faktiski Latvija īsā periodā cieta zaudējumus, kas pārsniedza zaudējumus abos pasaules karos kopumā. Tas atspoguļojās ne tikai reālajā ekonomikā, bet arī demogrāfijā. Dzimstība jau 1992. gadā samazinājās gandrīz uz pusi, mirstība pieauga līdzīgos apmēros. Dramatiski krituši cilvēku un it sevišķi jauniešu veselības rādītāji. Ātri izjuka tūkstošiem ģimeņu, katastrofāli krita jaunu laulību skaits. Izjuka visa sabiedrības struktūra: vairums ieslīga nabadzībā, bet daži pēkšņi kļuva pasakaini bagāti. Vidusslānis, kuram vajadzētu kalpot par valsts un sabiedrības stabilitātes pamatu, tā arī īsti neizveidojās. Tas arvien ir niecīgs un sastāv lielākoties no ierēdņiem, kuri apkalpo šo valdību un tās politiku. Ja salīdzinām valsts statistikā atspoguļoto dzimušo un mirušo cilvēku skaitu, laika periodā no 1991. līdz 2008. gadam Latvija ir zaudējusi 209 415 cilvēku! Desmiti tūkstoši izdzīvojušo Latvijā izrādījās lieki, tāpēc bija spiesti darbu un iztiku meklēt ārpus valsts robežām. Tūkstošiem bērnu pārstāja apmeklēt skolu. Vai tā nebija ārkārtīgi dramatiska, pat liktenīga krīze, ja ne katastrofa?

    Katru gadu kopš 1991. gada par krīzi un izdzīvošanas grūtībām ziņoja praktiski visas dzīves jomas, tika likvidētas veselas tautsaimniecības nozares, tūkstošiem cilvēku bija spiesti glābiņu meklēt pelēkajā vai pat melnajā ekonomikā (prostitūcija, narkotiku tirdzniecība, cilvēku tirdzniecība, azartspēles, bezjēdzīga izklaides un citu atkarību industrija) un kriminālajās aprindās. Patiesībā Latvijai vajadzēja sabrukt. Lai tas nenotiktu un kaut kā noturētu valsts maksājumu bilanci, starptautiskās institūcijas Latvijā iepludināja naudu, un līdz tam no parādiem absolūti brīvā Latvija (!) kļuva par starptautiskā kapitāla parādnieci. Nekādas reālas attīstības šai periodā nenotika, jo līdz ar starptautiskajiem aizdevumiem nāca arī starptautisko institūciju diktāts. Ne jau Saeima, bet tieši starptautiskās institūcijas diktēja visus noteikumus: nodokļu politiku, valsts izdevumus, atbalstu (vai tā atraušanu) vietējiem ražotājiem un valsts attīstībai svarīgām jomām. Saeima tikai ar savām balsīm apstiprināja to, kas bija ierakstīts kārtējā sadarbības memorandā ar SVF. Savukārt, Pasaules banka deva aizdevumus, lai pārstrukturētu, komercializētu un degradētu tādas svarīgas jomas kā medicīna, izglītība un zinātne. Nodokļu slogs tikai pieauga, pieauga arī maksa par pakalpojumiem, tarifi, mākslīgi uzpūstas administratīvās izmaksas, taču ne reālās algas. Lai gan E. Repše sludināja lata stabilitāti, patiesībā tā iekšējā pirktspēja nepārtraukti mazinājās, bet nepamatoti augstais lata apmaiņas kurss tikai veicināja importu un kontrabandu, bet paralizēja mūsu pašu ražotājus. Vispirms un galvenokārt paralizēja un likvidēja tieši tās jomas, bez kurām valsts attīstība nav iespējama. Līdz ar to tradicionālā lauksaimniecības zeme Latvija tagad ir spiesta pirkt Lietuvas un Igaunijas izstrādājumus, kā arī nezināmas izcelsmes indīgu pārtiku, kamēr pašu zemnieki visus šos gadus agonēja uz izdzīvošanas robežas.

    Ieguldījumiem Latvijas reālajā ekonomikā zuda jelkāds pamats un jēga. Piemēram, ja kāds ieguldīja naudu bankā, tā tika investēta ārvalstīs. Ja ne vienkārši izkrāpta kā Bankas Baltija gadījumā. Arī mūsu pensiju fondi naudu neieguldīja Latvijas tautsaimniecībā, bet gan ārvalstīs, tātad veicināja un arvien veicina ārvalstu labklājību uz mūsu rēķina. Par to varam pateikties augstajam lata apmaiņas kursam un Latvijas bankas īstenotajai monetārajai politikai. Zināma pārticības un uzplaukuma ilūzija „treknajos gados” tika uzturēta, lēti izpārdodot ārvalstīm Latvijas dabas resursus un īpašumus (tipiska koloniālisma iezīme). Bet nu arī šīs iespējas ir izsmeltas. Tāpēc arī krīze uzplaukusi vispārējos, sistēmiskos apmēros. Vēl „treknuma” ilūziju vairākus gadus uzturēja agresīva kreditēšanas ekspansija, kad galvenokārt ārvalstīm piederošas bankas agresīvi piedāvāja patēriņa un hipotekāros kredītus, labi apzinoties, ka sabiedrībai kopumā ar tādu tautsaimniecības struktūru nebūs iespēju šos kredītus atmaksāt. Kredīti visai lielai sabiedrības daļai nozīmēja to pašu ko narkotikas nozīmē hroniskam narkomānam. Baudi šodien – maksāsi rīt! Nedomā par nākotni, bet tikai par kārtējo narkotiku devu! Bet nu pienākusi smagu paģiru un norēķināšanās stunda.

    Šai sakarā paliek neatbildēts svarīgs jautājums. Lielākā sabiedrības daļa uz kredītu makšķeres tomēr neuzķērās. Kāpēc arī viņiem tagad būtu jāmaksā par tiem, kuri gribēja dzīvot pāri saviem līdzekļiem?

     

    Otrais mīts: pie visa vainīga valdība.

    Daļēji tā ir patiesība, un par to es rakstīju iepriekšējā nodaļā. Tomēr suverenā vara (tātad arī galvenā atbildība) mūsu valstī pieder tautai (Latvijas Satversmes otrais pants). Šāda vara un šāda pret Latvijas interesēm vērsta politika nevarētu ilgstoši turpināties, ja tā nesaņemtu sabiedrības vairākuma aktīvu vai pasīvu, apzinātu vai neapzinātu atbalstu.

    Mēs esam tie, kuri līdz šim ir izdzīvojuši. Daudzi neizdzīvoja, nodzērās, aizbrauca, klusi izdzisa vai pat nemaz nepiedzima. Vai mēs nejutām un neredzējām, ka t.s. tirgus reformu politika konsekventi nes nāvējošus augļus, ka tas faktiski ir mērķtiecīgs genocīds pret mūsu tautu? Vai mēs neredzējām, kā daudzbērnu ģimenes tiek izliktas no mājokļiem (par to pat TV rādīja)? Vai mēs neredzējām, kā mūsu kaimiņi un tuvākie izdziest klusā izmisumā? Vai mēs nepamanījām, kā tūkstoši zaudē darbu un iztiku? Vai mēs nepadomājām, kāpēc mūsu jaunajā valstī, kurā tik daudz darāmā, nav vietas mūsu paziņām, tuviniekiem, bijušajiem darba biedriem? Vai mūsu sirdīs neielija līdzjūtība, kad redzējām, kā tiek iznīcinātas veselas tautsaimniecības nozares, kā izmisumā novesti zemnieki vai skolotāji mēģina ar pieklājīgām akcijām pievērst sabiedrības uzmanību savam traģiskajam liktenim? Vai mēs nepadomājām, ka līdzīgs liktenis drīzumā var skart arī mūs pašus?

    Ja redzējām, tad kāpēc visus šos gadus turpinājām balsot par tiem pašiem politiķiem (lai arī dažādās partiju kombinācijās), kas mūs šai purvā ieveda un turpina vest? Kāpēc mēs no šiem politiķiem taisījām sev elkus, lai gan politiķa misija ir kalpot savai tautai? Kāpēc pirms vēlēšanām mēs neprasījām nopietnu diskusiju par nākotnes politiku, bet samierinājāmies ar nožēlojamiem, uzbāzīgiem klipiem televīzijā, ar t.s. polittehnoloģijām? Kāpēc, kad tika skartas kādas sabiedrības daļas likumīgās intereses, mēs ar viņiem nesolidarizējāmies, neizgājām ielās, lai protestētu pret klajo netaisnību? Vai tie nebijām mēs, kas pat ciniski nosodījām tos, kuri par savām interesēm tomēr cīnījās (ciniķu valodā – „mēģināja pārvilkt deķīti uz savu pusi”)? Vai lētticība būtu uzskatāma par tikumu?

    Kāpēc mēs visu gaidījām tikai no valdības, bet neizmantojām mūsu rīcībā esošās iespējas, piemēram, nedibinājām kooperatīvus (skat. manu grāmatu „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē: idejas, vēsture, perspektīvākie attīstības virzieni”), neorganizējāmies biedrībās, arodbiedrībās un citās sadarbības vai solidaritātes organizācijās? Ja mūsu pozīcija bija pasīva, vai tagad mums ir tiesības kādu vainot, pārmest citiem?

    Šai sakarā nāk prātā nacistiskā režīma upura M. Niemolera novēlotā atziņa: „Vispirms viņi atnāca pēc komunistiem. Tā kā es nebiju komunists, tad neko neteicu. Vēlāk viņi atnāc pēc ebrejiem, bet, tā kā es nebiju ebrejs, atkal klusēju. Pēc tam viņi atnāca pēc katoļiem. Tā kā es nebiju arī katolis, tad tāpat neprotestēju. Visbeidzot viņi atnāca pēc manis. Neviens neiebilda, jo visi jau bija paņemti.”

    Vai esat televīzijā redzējuši, kā uz savu tiesību pārkāpumiem reaģē, piemēram, Francijas vai Itālijas iedzīvotāji? Vai esat redzējuši, kā cilvēki no dažādām jomām un sektoriem (valsts un privātā) solidarizējas, cits citu atbalsta; ja nepieciešams, īsteno ģenerālo streiku, bloķē visus ceļus, paralizē jebkuru aktivitāti, kamēr nepanāk savu prasību īstenošanu? Viņu valdības (t.s. politiskā un finanšu elite) arī varbūt uzkundzētos savām tautām un nodotu nacionālās intereses. Taču sabiedrība ir aktīva un viņiem to neļauj. Ja vispār mūsdienās varam runāt par kapitālismu ar cilvēcīgu seju, tad par to jāpateicas attiecīgo tautu proaktīvajai dzīves pozīcijai.

    Trešais mīts: valdībai nav plāna krīzes pārvarēšanai

    Jā, sava, Latvijai piemērota plāna patiešām nav. Taču ir starptautiskās saistības, kuras ierakstītas pēdējā sadarbības memorandā ar SVF. Tāpat ir dažādi Eiropas Komisijas un NATO norādījumi, noteikumi, ieteikumi un prasības, kuras mūsu politiķi ieraduši pildīt ar uzviju, bieži vien pārcenšoties. Tā tad arī ir vienīgā programma, pēc kuras valdība strādā, uz kuru orientējas. Tautai to izskaidrot būtu visai grūti, tāpēc visa šī noslēpumainība, nenoteiktība un neveiklā mīņāšanās.

    Ja pārskatām minētos dokumentus un to praksi, ko nosaka Latvijas dalība ES uz diskriminējošiem noteikumiem (piemēram, samazinātās subsīdijas lauksaimniekiem u.c.), tad atrodam tās pašas 1991. gada receptes, kuras mūs šai krīzē ievedušas: samazināti valdības izdevumi, kārtējā izglītības un veselības aprūpes sistēmu reforma (lasi degradēšana, daļēja likvidēšana un komercializācija), nodokļu uzskrūvēšana, samazinātas algas un pabalsti, darba vietu likvidācija, budžeta līdzsvarošana, pēdējo uzņēmumu privatizēšana utt. Atšķirība tikai viena, bet būtiska: ja 1991. gadā mēs vēl bijām attīstīta valsts bez ārējiem un iekšējiem parādiem, bet tagad parādu nasta būtiski pieaugusi. Katastrofāli sašaurinājusies arī ražošanas un nodokļu maksātāju bāze. Un parādu nasta pieaugs arī turpmāk, jo plānotā ražošanas samazināšana, uzņēmumu un veselu nozaru iedzīšana bankrotā, nodokļu, dažādu nodevu un administratīvo izmaksu uzskrūvēšana likvidēs pēdējās aktivitātes, kuras varētu nest reālus ienākumus un tātad arī iespējas kredītus kādreiz atmaksāt. Arī liela sabiedrības daļa tagad ir iestigusi lielos personīgos parādos, zaudējusi brīvību.

    Starptautisko institūciju diktētie noteikumi ir vērsti nevis uz krīzes pārvarēšanu, bet gan uz tās padziļināšanu un paplašināšanu, Latvijas un tās pilsoņu iegrūšanu vēl lielākā atkarībā un parādu verdzībā. Otrkārt, starptautiskie aizdevumi valdībai ļauj vismaz tuvākajā laikā neko nepasākt stāvokļa uzlabošanai, bet atkal paļauties tikai uz ārvalstu kapitāla iešpricēm, kas ļaus kaut cik līdzsvarot tekošos maksājumus, nedomājot par rītdienu. Izskan arī ierosinājumi pārdot pēdējos valstij piederošos uzņēmumus, kā Latvenergo, Latvijas dzelzceļš. Taču galvenais starptautisko aizdevumu mērķis ir panākt, lai t.s. ārvalstu investori varētu bez lieliem uztraukumiem izvest savu kapitālu un arī uzpūsto peļņu. Tas nozīmē, ka aizņemtie miljardi tiks iepludināti ārvalstu finanšu uzņēmumos (bankās, apdrošināšanas sabiedrībās u.c.), lai kompensētu tos zaudējumus, ko šie uzņēmumi paspēlējuši vērtspapīru spekulācijās, kā arī bezatbildīgi aizdevuši Latvijas pilsoņiem.

    Jāatceras, ka ārvalstu bankas Latvijā ienāca ne jau labdarības nolūkos, bet gan lai pelnītu būtiski vairāk, nekā tas būtu iespējams viņu mītnes zemēs. Turklāt šīs bankas neko neinvestēja Latvijas reālajā ekonomikā (piemēram, ražošanā), bet gan pašu spekulatīvi uzpūstajā nekustāmo īpašumu tirgū un valdības garantētajos projektos. Ārvalstnieki jau ir labi nopelnījuši Latvijas tirgū (viņu bankas vairākus gadus guva milzīgu peļņu), taču vēlas sagrābt vēl un vēl. Protams, uz mūsu rēķina, jo paņemtie kredīti taču būs jāatmaksā mums, turklāt pēc stingra grafika un ar procentiem.

    Izvēloties starp reālās ekonomikas attīstīšanu un augsto lata kursu, valdība devusi priekšroku lata kursam (perspektīvā arī Briselei ērtai pāriešanai uz eiro) – štrunts ar ražošanu, ka tik stiprs lats. Šāds lata kurss ir izdevīgs arī ārvalstu kapitālam, jo ļaus bez zaudējumiem un ātri izvest savu iecerēto peļņu. Pretēji populārajam ieskatam, mūsu kredītu maksātājiem augsts lata kurss tomēr nav izdevīgs. Jā, teorētiski ārvalstu valūtās ņemtie kredīti līdz ar lata devalvāciju nomināli sadārdzināsies, taču zemāks lata kurss pavērtu iespējas vietējiem ražotājiem. Tātad arī kredītu maksātājiem rastos iespēja pelnīt labas algas, no kurām maksāt kredītus. Ja lata kurss paliks augsts, lielākā kredītu maksātāju masa vienkārši zaudēs darbu vai labākajā gadījumā gūs mazākus ienākumus.

    Runa vairs nav par lata devalvāciju vai nedevalvāciju, bet gan – kad tā formāli notiks? Ja latu devalvēsim tūlīt, zaudējumi būs minimāli (kredītu maksātājiem taču var piešķirt maksāšanas brīvdienas līdz ekonomikas atveseļošanai), bet ieguvumi lieli (attīstīsies reālā ekonomika). Ja devalvēsim dažus gadus vēlāk – Latvijas reālā ekonomika būs jau mirusi un zaudējumi vilcināšanās periodā būs vienkārši neaprakstāmi. Atkal tūkstošiem un tūkstošiem traģisku likteņu, ieslīgšana grūti prognozējamā haosā.

    Runājot īsi, valdība ir izvēlējusies glābt nevis Latvijas ekonomiku, bet gan ārvalstu investorus un spekulantus. Protams, uz mūsu rēķina. Pēc tam – kaut vai plūdi, jo vairāki redzamākie politiķi jau parūpējušies, ka galīga sabrukuma vai revolūcijas gadījumā viņi vienkārši evakuēsies uz saviem īpašumiem ārvalstīs, kur bankās gaida arī viņu reformu gaitā piesavinātais kapitāls.

     Ko mēs varētu darīt jau tagad?

    Paļauties un pasīvi gaidīt uz valdības vai opozīciju partiju pozitīvu iniciatīvu no augšas būtu nepiedodami naivi, dumji un lētticīgi. Es iesaku Indijas nacionālā varoņa Mahatmas Gandija nostāju: „Ja vēlies labas pārmaiņas, pats kļūsti par šo pārmaiņu nesēju.” To pašu droši vien vēlējās pateikt arī mūsu Rainis: „Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs.”

    Pirmkārt, mums katram būtu jāuzņemas pilnīga atbildība par savu un mūsu valsts likteni. Neteiksim vairs „viņi un mēs” – teiksim tikai „es” un „mēs”. Mēs te neesam pasīvi skatītāji – tas nav realitātes šovs televīzijā vai kāda ziepju opera. Tā ir mūsu vienīgā reālā dzīve! Un tie ir mūsu bērni, kuri varēs vai nevarēs dzīvot Latvijas valstī.

    Attieksmes maiņa ir ārkārtīgi svarīga. Ja kādam tuvāks šķiet amerikāņu gars, tad ieklausīsimies, ko grūtā brīdī saviem līdzpilsoņiem ieteica vēlāk nogalinātais ASV prezidents Džons Kenedijs: „Neprasi, ko valsts tev dos, prasi, ko valstij vari dot tu?”

    Viens nav karotājs. Kad būsim tikuši galā ar savu personisko atbildību, pasniegsim roku saviem tuvākajiem un kaimiņiem, atjaunosim biedrošanās un sadarbības tradīciju, kas mūsu senčiem tā noderēja grūtu laiku pārvarēšanā. Atcerēsimies, kā latviešu zemniecība pēc dzimtbūšanas atcelšanas XIX gadsimtā īsā laikā no „putna brīvības” izmisušiem baudītājiem pārvērtās par turīgāko Latvijas iedzīvotāju kārtu. Cik daudz biedrību uzplauka, cik priekšlasījumu, savstarpējās izglītošanās, talku, savstarpējas palīdzības, ziedošanās, kopdarbības, saviesības un garīga pacēluma!

    Patīkami redzēt, kā daži zemnieki jau tagad atteikušies no dārgajiem starpniekiem (kuri tikai uzpūš cenu un tīko maksimālu peļņu) un savu produkciju piegādā tieši pilsētniekiem. Atliek zemniekiem kooperēties, lai īsā laikā atkal atkarotu Latvijas pārtikas tirgu un vēlāk Latvija kļūtu par nopietnu pārtikas eksportētāju (1980. gados Latvijas lauksaimnieki apgādāja ne vien Latviju, bet lielā mērā arī tādas miljonu lielpilsētas kā Maskava un Ļeņingrada).

    Krīzes periodos parasti aktivizējas arī noziedzība. Tāpēc viena no cilvēku sadarbības formām varētu būt brīvprātīgu kārtības sargāšanas un pašaizsardzības struktūru veidošana katrā apdzīvotā vietā.

    Tātad kooperācija, kooperācija un vēlreiz kooperācija! Visās dzīves jomās! Pietiks nīkuļot katram par sevi un par prieku ārvalstu kapitālam!

    Diemžēl Latvija pārvērtusies par tādu kā patērētāju zemi. Patērējam vairāk nekā paši saražojam. Tāpēc arī šī krīze. Taču arī patērēšanas mehānismu iespējams izmantot Latvijas labā. Kad vien iespējams, pērciet Latvijas preci un izmantojiet Latvijas uzņēmumu pakalpojumus! Kad vien iespējams, pērciet sava novada preci un pakalpojumus, lai tā nauda, ko izdodat, neaizplūst uz ārvalstīm, bet paliek mūsu kopienā un to savstarpēji bagātina. Pērciet Latvijas preci arī tad, ja tā tagad dārgāka par ievesto. Katrs santīms, ko samaksājam Latvijas uzņēmējam, ar uzviju bagātinās mūs pašus! Piemēram, ja dakteris vai skolotājs iepērk pienu un gaļu no mūsu zemnieka, tad šis zemnieks kļūst gana turīgs, lai gan pats ietu, gan savus tuviniekus sūtītu uz ārsta praksi vai skolu. Turklāt šis zemnieks vairāk spēj nomaksāt nodokļos un citos pakalpojumos, kas atkal bagātina mūsu cilvēkus, ceļ vispārējo labklājību. Un tā visās jomās, jo viss ir savstarpēji saistīts.

    Nav jāšaubās, ka mūs gaida grūti laiki. Taču tikai no mums atkarīgs, cik grūti tie būs un cik ilgi turpināsies. Jāmācās dzīvot taupīgi un ar mīlestību. Jānolemj, kas dzīvē ir svarīgs, un bez kā varētu tīri labi iztikt. Jāatrod iespējas pašiem papildināt savus ieņēmumus un savas ģimenes uzturēt ar savu darbu un savu saimniecību. Piemēram, tuvojas pavasaris. Ja Tev pieejams kāds zemes gabals, ņem to uzar, apsēj un kop! Tā Tu sev iegūsi veselīgu ražu, un mazāk būs jāpērk lielveikalos toksīnu pārsātinātie pārtikas surogāti. Turklāt nebūsi tukšā arī tad, ja Latvijā iestāsies bads (lai Dievs nedod, taču arī ar to jārēķinās). Vasarā neaizmirstiet savākt veselībai nepieciešamās tējas un saknes, kā arī ogu un sēņu krājumus. Iesaistiet šajos pasākumos visu ģimeni, draugus un paziņas. Un jūsu ģimene nostiprināsies (atklās sevi no jauna), jūsu labu draugu pulks pieaugs. Arī tas grūtos laikos ļoti noderēs.

    Paši rūpēsimies par savu garīgo, intelektuālo un fizisko veselību! Izslēgsim televizorus, kas mūsdienās pārvērtušies par smadzeņu apmaušanas, propagandas un mārketinga instrumentiem. Nesēdēsim tik ilgi pie datoriem un internetā! Izņemot gadījumus, kad nepieciešams izglītoties, sazināties vai dibināt sakarus ar domubiedriem. Atdosim saviem bērniem viņu bērnību, ko nolaupījusi mūsu aizņemtība un bērnu atstāšana TV, interneta un datorspēļu audzināšanai. Bērniem ir dārgs katrs brīdis, ko patiesi veltam viņiem, kad patiesi esat kopā. Bērniem nepieciešama mūsu mīlestība.

    Kad atbrīvosimies no televīzijas, datora un citām atkarībām, atklāsim, cik daudz brīva laika esam ieguvuši. To tad varēs izmantot jau minētajiem biedrošanās un izglītošanās pasākumiem, saimnieciskiem darbiem, dabas un īstas mākslas baudīšanai, kas sniegs mums iedvesmu labākai dzīvei. Neaizmirsīsim, ka bez miesas un prāta mums ir arī dvēsele, kas tāpat prasa rūpes un kopšanu.

    Ēdīsim veselīgu ēdienu, vairāk kustēsimies un priecāsimies, būsim veseli!

    Jā, jā, - tas ir pats labākais, ko cilvēkam var sniegt krīze. Neviens krīzi nav pārvarējis drūmā noskaņā un bez neprātīgiem, drosmīgiem sapņiem! Pajautājiet saviem vectēviem un vecmāmiņām. Viņi atzīs, ka savulaik pārdzīvojuši ļoti grūtus laikus, taču tie viņiem bija arī paši prieka pilnākie laiki.  Apskatiet dokumentālo filmu kadrus par smagajiem pēckara gadiem. Cik daudz prieka un dzīvības ir šo cilvēku sejās! Jā, krīzes pārvarēšana ir ļoti priecīga, pacilājoša un iedvesmojoša nodarbe. Ja neticiet, kaut vai sakopiet savu mājokli un apkārtni! Jutīsiet, kāds prieks un laimes izjūta pārņem pēc šā pasākuma. Un ziniet, ka drūmajos kara gados cilvēkiem nebija raksturīgas tādas sasirgšanas kā saaukstēšanās vai depresija? Vārdu sakot – nost ar drūmām sejām!

    Kad mūsu biedrības būs gana pieaugušas un sazarojušās, tad arī valdība būs spiesta mainīt savu attieksmi un tomēr sākt valsts interesēm atbilstošu politiku. Bez tam tautas biedrošanās un sadarbības organizēšanas procesā mums radīsies jauni, talantīgi valstsvīri un valsts sievas. Citādi tie vienkārši nevar rasties un izaugt, kā vienīgi aktīvā darbībā.

    Lai mums veicas!

    Jānis Kučinskis

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (21)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook