Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Par prognozēm I
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2009-02-18

    Par prognozēm I

    Savu pirmo sociālekonomisko prognozi izteicu apmēram 25 gadu vecumā, kad, ieklausījies intuīcijā, tur atradu atziņu – tad, kad būšu pensijas vecumā, pensiju nebūs, nebūs arī šīs ekonomiskās sistēmas. Tāpēc sāksim ar ekonomiku un tās paradoksu.

    Mēs dzīvojam tādā ekonomiski politiskā formācijā, kurā visi mērķi ir ekonomiskajā, bet līdzekļi – politiskajā laukā. Ekonomiskā ideoloģija vienlaikus ir arī politiskā bāze, virzītājs un nodrošinājuma avots.

     

     

    Turklāt politika ir jāsaprot ne tikai kā valstiska, bet arī kā ekonomisko, kultūras, ģimenisko un cilvēcisko attiecību joma. Tajā viss ir pakļauts un tiek diktēts, vadoties no ekonomiskās ideoloģijas standartiem.

    Šajā ideoloģijā var izšķirt latento – slēpto – posmu un slimības atklāto formu. Slimība aizsākās līdz ar augļošanas sākumu – naudas aizdošanu pret procentiem un procentu procentiem (soda procenti), bet atklātā formā pārgāja ar to brīdi, kad parādījās bēdīgi slavenā teorija par biržām, tur notiekošajām operācijām (spekulāciju) un ar tām saistīto naudas „pelnīšanu” – biznesu. Kā kronis visam nāca kreditēšanas sistēma – parādu verdzība – kā vērtības (naudas) avots, kurā ekonomika veidojās parādu piramīdas veidā. Tajā parādu – kredītu – izsniedzējam pieder kā izsniegtā kreditēšanas ceļā radītā nauda, tā pret to uzrādītā ķīla, parādnieka darbs un darba augļi atdodamās summas veidā kopā ar aizdevuma procentiem.

    Katram ir skaidrs, ka tā ir smagi slima un nenovēršamam galam nolemta ekonomika, kurā parādu pieaugums ir ātrāks par to atmaksu, jo parādu procentu atmaksai vajadzīgās naudas vienkārši nevar būt tur, kur parāds ir naudas vērtības avots, bet naudu taisa tas, kurš izdod parādu, – banka.

    Šāda ekonomika rada savas slimības metastāzes visās dzīves jomās – sākot ar medicīnu, izglītību, zinātni un beidzot ar ģimenes dzīvi un tikumības nozīmes apziņu sadzīvē. Rodas ekoloģiskas, demogrāfiskas un psiholoģiskas problēmas līdz pat dzīves jēgas zudumam un kolektīvai pašnāvībai, iznīcinot savu dzīves vidi. Liberālā tirgus (parādu kapitāla) ekonomika nevar turpināties bezgalīgi – to ierobežo vides spēja asimilēt (piesātināties) parādu. Tad, kad ir sasniegta šī robeža, piramīda brūk – nauda (spekulācija) zaudē vērtību un ekonomiskās aprites beidzas – visi ir cits citam parādā, bet ko ieķīlāt vairs nav (ir gan – nākotnes pensija!), tāpēc nerodas jauna nauda kredītu veidā – ir naudas trūkums.

    Tagad baņķieri, biznesmeņi un politiķi domā un runā par „ekonomikas atveseļošanu”, kas ir tiešā pretrunā ar normāla cilvēka un viņa ekonomikas eksistences jēgu. Tāda „atveseļošana” nozīmē slimās (pēc būtības) ekonomikas sabrukuma apturēšanu un tās (slimības procesa) atjaunošanu, kas nākotnē novestu pie vēl lielākām katastrofām. Patiesa ekonomikas atveseļošana būtu šīs slimās ekonomikas pakāpeniska demontāža un atgriešanās pie darba daudzumu un darba vērtības (dabiskās) ekonomikas ar fiksētu, daudzpolāru valūtu sistēmu, kurā katra valūta atspoguļo reālo darba vērtību, tā derīguma kategorijā. Tagad, tiecoties pēc „atveseļošanas”, tiek panākta smagāka un ilgstošāka slimības gaita, kurā palielinās iesaistīto slimnieku ciešanas.

    Tāds ir ekonomiskais paradokss, kurā izeja ir pretējā pusē no izvirzīto mērķu virziena. Tāpēc, tiecoties pēc labklājības – Europā skrienot, rakstot projektus un ņemot kredītus –, katrs tiešā ceļā dodas iekšā tajā postā, kādu tam ir sagatavojusi šī panākumus sološā, spoži mirdzošā ekonomiskā spitālība.

    Aplūkojot pašus slimniekus, paveras ļoti līdzīga aina. Tikām, kamēr ekonomika mīksti slidinās, zaudējot cilvēcības elementus, no viena kalniņa lejā uz citu, kamēr to nekrata drudža grubuļi, slimnieki ir ar to un savu dzīvi mierā. Viņi neaizdomājas par to, kurp viņus ved biržas, bankas un politiķi, kāda ir izglītības sistēma, ko tagad sauc par kultūru, ko viņiem gatavo zinātnieku smadzenes un kāda ir pašu un līdzcilvēku tikumība – kas ir morāle, norma un amoralitāte. Viņus maz interesē tas, ko bērniem skolās un universitātēs māca, ja vien tie ir ņipri, veselīgi un aizrautīgi, ja vien tie apgūst ieguldīto kapitālu un sola krietnu peļņu par to nākotnē.

    Pauls Stelps

    Sociopsiholoģijas asociācija


    Ievietotāja profils | Komentāri (3)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook