Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
16.marts - mums tā ir svēta diena!
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2014-03-14

    16.marts - mums tā ir svēta diena!

    Latviešu leģiona un citu vācu armijas pakļautībā esošo kaujas vienību vēstures varonīgajās lappusēs ierakstītas daudz slavenu kauju vietu: Ļeņingrada, Volhova, Veļikaja upe, Bardovo - Kudevera, More, Kurzemes cietoksnis un citas vietas Rietumprūsijā un Pomerānijā, kas nesušas nemirstīgu slavu latviešu ieročiem. Ir arī daudzas citas, kurās latviešu karavīrs aizstāvējis dzimteni no asinskārajiem, boļševistiskajiem austrumu barbariem, bet ļoti īpašu vietu Latviešu leģiona vēsturē ieņem cīņas pie Veļikajas un Sorotas upēm 1944. gadā.

    1944. gada janvāra vidū boļševiki sāka savu lielo ziemas ofensīvu, lai salauztu Ļeņingradas ielenkumu un iznīcinātu vācu armijas ziemeļu grupējumu. Grūtajās cīņās pret milzu pārspēku novājinātie vācu spēki bija spiesti atkāpties. Starp tiem bija arī 2. latviešu brigāde, kurai bija jāatstāj Volhovas pozīcijas, bet 15. divīzija atkāpās līdz ar vācu armiju no Staraja Rusas frontes.

    Vācu armijas ziemeļu grupa februāra beigās ieņēma agrāk sagatavotās "Panteras" pozīcijas, kas ziemeļos atradās pie Pleskavas ezera, tad stiepās uz austrumiem gar Ostrovu, Veļikajas un Sorotas upēm uz Kudeveras augstieni līdz ezeru rindai rietumos no Neveles. Karadarbība bija atvirzījusies uz rietumiem un kaujas norisinājās pavisam tuvu Baltijas valstu robežām. No Ostrovas līdz Latvijas robežai bija tikai 20 km, no Veļikajas ap 50 km un Sebežas - 70 km. Patiesībā cīņa jau uz senās latgaļu zemes, kas Veļikaju sauca par Mudi.

    Līdz ar ierašanos "Panteras" pozīcijās 2. latviešu brigādi pārformēja un nosauca par latviešu 19. divīziju. Martā pie Veļikajas iesākās sīvas cīņas, kas Latviešu leģiona vēsturē nozīmīgas ar to, ka pirmo reizi abas latviešu divīzijas - 15. un 19. - cīnījās blakus un kopā plecu pie pleca; kopā tās abas cīnījās arī vēlāk Bardovo - Kudeveras sektorā un Opočkas atkāpšanās kaujās līdz pat Latvijas robežai. Taču tikai 16.marta kauja bija vienīgā visā kara laikā, kad abu divīziju vienības cīnījās kopīgā latviešu vadībā. Tieši šo iemeslu dēļ 1952. gadā bijušo Latviešu leģiona cīnītāju izveidotā "Daugavas Vanagu" organizācija pasludināja 16. martu par Leģiona atceres dienu.

    Pirmās vācu pusē karojošās latviešu vienības, tā saucamie, kārtības dienesta bataljoni brīvprātīgi uz austrumu fronti izbrauca jau 1941. gada nogalē. Tur šos brīvprātīgos latviešu drosminiekus, kas vēlējās noskalot kaunu no ienaidnieku nepretojoties zemē ielaidušās Latvijas armijas ieročiem, kā arī atriebties Staļina bendēm par nogalinātajiem un izsūtītajiem tuviniekiem, novietoja starp vācu vienībām. Daļa no šīm vienībām 1942. gadā cīnījās frontē pie Ļeņingradas. 1943. gada janvārī šos latviešu spēkus apvienoja 2. latviešu brigādē un vēlāk - 1943. gada 29. martā uz brigādi nosūtīja pirmos 1000 Latviešu leģionā iesauktos jaunekļus.

    1943. gada maijā 2. brigādi, kurā jau bija izveidoti divi kājnieku pulki, pārvietoja uz Volhovas fronti un ap to pašu laiku no iesauktajiem Latviešu leģionā sāka formēt 15. divīziju. 1943. gada nogalē kaujās iesaistīja arī jauno 15.divīziju, kas bija sadrumstalota starp dažādām vācu vienībām pie Ostrovas un "Barbarosas" pozīcijās. Sadalītās 15. divīzijas visas vienības cīnījās ārkārtīgi drosmīgi un cieta ļoti lielus zaudējumus. 1944. gada sākumā 15. divīzijas vienības cīnījās Belebelkas rajonā un Redjas upes pozīcijās.

    Pēc smagām kaujām, atkāpjoties no Volhovas un Staraja Rusas, abas Latviešu leģiona vienības - 2. brigāde jeb 19. divīzija un 15. Divīzija, 1944. gada februāra otrajā pusē ieņēma kopīgu aizsardzības pozīciju Veļikajas-Sorotas upju krastos, savu iecirkni "Panteras" līnijā: 19. divīzija pa kreisi, 15. divīzija pa labi.

    "Panteras" pozīcijas bija nepabeigtas un, kā šodien spriež militārās vēstures eksperti, arī taktiski nepareizi nospraustas. Tās bija izbūvētas Veļikajas upes rietumu krastā, kas bija zemāks par austrumu krastu un deva ienaidniekam iespēju tālu ieskatīties vācu karaspēka vienību pozīciju dziļumā. Sevišķi labs ieskats mūsu pozīciju dziļumā bija 15. divīzijas centra iecirknī un visā 19. divīzijas frontē.

    Lai novērstu šo nepilnību, tika nolemts galveno kaujas līniju pārnest apmēram 1-2 km uz priekšu, uz austrumiem - Veļikajas upes austrumu krastā, kur atradās augstiene 93.4. Viegli tas, protams, nenācās, jo sīvās cīņās pārgurušajām vienībām negribējās pamest izbūvētos bunkurus un sākt būvēt jaunus. Boļševiki arī jau bija klāt. Vēlāk, kad karš jau bija beidzies, par šo lēmumu dzirdēti dažādi viedokļi, bieži vien arī pārmetumi, bet tie latviešu karavīri, kuriem pašiem ir nācies pabūt šajā frontes sektorā, saka, ka lēmums tomēr bija pareizs; bez tā Veļikajas iecirkni nebūtu iespējams noturēt tik ilgi (visu martu).

    Pirmie boļševiku karaspēka uzbrukumi sākās jau 1. martā, bet tie tika atvairīti. 16. martā sākās lielais ienaidnieku uzbrukums, kurš vilkās līdz pat 19. martam. Augstieni 93.4, kas atradās abu divīziju salaidumā, krievi ieņēma 16. martā. 18.martā virspulkveža Silgaiļa vadībā ar vienībām no abām divīzijām, kuras atbalstīja vācu "Stukas" un abu divīziju artilērija, šo augstieni atguva.

    Smagās kaujas Veļikajas upes krastos, sīki aprakstītas un izanalizētas pulkveža Artura Silgaiļa fundamentālajā darbā "Latviešu leģions" , kā arī daudzās citās Leģiona veterānu sarakstītajās atmiņu stāstījumu grāmatās. Daudz informācijas atrodams arī periodiskajos izdevumos.

    Pulkvedis Arturs Silgailis par cīņām par augstumu 93.4 raksta: "Viena no smagākām kaujām Veļikajas upes A krastā risinājās laikā no 16. marta līdz 19. martam par augst. 93.4, kas atradās abu latviešu divīziju salaidnē un pārvaldīja visu Veļikajas upes ieleju 19. div. iecirknī. Zaudējot šo augstumu, kļuva problemātiska visas pozīcijas aizstāvēšana upes austrumu krastā.

    Jau 15. martā štābos ienāca ziņas, ka lielinieki pulcina spēkus mežā iepretim Sapronovo sādžai un augstumam 93.4, un to izturēšanās liecināja par gatavošanos kādai aktīvai darbībai. Un tiešām, 16. martā plkst. 06.40 lielinieki atklāja ļoti spēcīgu artilērijas sagatavošanas uguni pa Sapronovo un augstumu 93.4 un šiem punktiem piegulošo apvidu, kam sekoja daudzu tanku atbalstīts kājnieku trieciens. Cietušas ievērojamus zaudējumus no ienaidnieka sagatavošanas uguns, mūsu vienības kājnieku triecienu atvairīt nespēja un bija spiestas atstāt Sapronovo un augstumu 93.4.

    Iecirkni no Veļikajas upes A krasta iepretim Pečane līdz Sapronovo ieskaitot aizstāvēja 15. izl. btl., kamēr III / 43. k. p. aizstāvēja pašu augstumu 93.4 un apvidu pa kreisi no tā.

    Mūsu ap pusdienas laiku ievadītām vienībām pretuzbrukums ar I /32. k. p. un iebrukuma vietā iesaistītām vienībām gan padzina lieliniekus no Sapronovo, bet atgūt augstieni 93.4 tās tomēr nespēja, lai gan cīņas par šo augstieni ieilga līdz vēlam vakaram.

    Otrā dienā - 17. martā, plkst. 17.00 nolēma uzbrukumu virspulkveža Silgaiļa vadībā atjaunot, pie kam uzbrukumā piedalījās 32. (3. latviešu) grenadieru pulka atlikušais I bataljons, 2 rotas no 43. (2. latviešu) grenadieru pulka un 44. (6. latviešu) grenadieru pulka I bataljona, kas bija tikko ieradies no Rīgas virsleitnanta Vilka vadībā.

    Uzbrukumu atbalstīja 3 artilērijas divizioni un 1 štukasu eskadriļļa (26 lidmašīnas). Pirmo uzbrukumu augstienei 93.4 lidmašīnas izdarīja plkst. 16.00, otro - plkst. 17.00, pēc kam sekoja 10 min. ilga artilērijas sagatavošana. Pēc tam mūsu vienības pārgāja uzbrukumā un augstieni 93.4 ieņēma bez zaudējumiem. Šī bija pirmā kauja Latviešu leģiona vēsturē, kur abu divīziju vienības latviešu virsnieku vadībā piedalījās kopējā uzbrukumā, gūstot labus panākumus."

    Beidzoties grūtajām aizsardzības cīņām Veļikajas-Sorotas krastos, vācu armijas vadība VI SS korpusu, kam bija padotas arī 15. un 19. latviešu divīzija, pārvietoja uz daudz mierīgāku frontes iecirkni - Bardovo-Kudiveras pozīcijām apmēram 50 km uz austrumiem no Opočkas. Bardovo-Kudeveras pozīcijās abas divīzijas atradās līdz 1944. gada 10. jūlijam, kad sākās atkāpšanās uz Latviju. Latvijas robežu, atgriežoties mājās no austrumiem, latviešu karavīri pārgāja 17. jūlijā.

    Tāds arī ir stāsts, kas stāv 16.marta, kā varonīgo Latviešu leģiona cīnītāju atceres dienas, pamatā.

    Mēs uzskatām, ka 16.marts ir jāatceras, jāatzīmē ikvienam latvietim, jo šai dienai ir jābūt godātai kā visam, kas saistās ar Latviešu leģionu - mūsu tēviem, vectēviem, tuviniekiem un tautiešiem, kuri, lai arī vairākums iesaukti pret savu gribu svešas valsts karaspēkā, tomēr mums rādījuši patiesas dzimtenes mīlestības, varonības un ziedošanās cildeno paraugu. Šai dienai ir jātiek svētītai mūsu sirdīs un domās, kad pieminam savus tuviniekus, kuri savas galvas nolikuši aizstāvot dzimto zemi pret sarkanajiem nezvēriem, vai godinām tos, vēl dzīvos, kam laimējies no kara pārnākt mājās, ar to ir par maz.

    16.martam ir jābūt ne tikai atceres dienai, kurā mēs apraudam par tēvzemi kritušos, bet galvenokārt lepnuma pilnai svētku dienai, kurā mēs atdodam godu latviešu karavīru varonībai un latviešu ieroču slavai! Un mums šī diena ir arī jāatzīmē atbilstoši, nevis bailīgi jāglūn pa labi vai kreisi, ka tikai kāds nepadomātu ko sliktu, nenokauninātu mūs vai ko nelāgu neuzbrēktu, kā to darījuši līdz šim un jo īpaši dara šobrīd mūsu gļēvulīgie valstsvīri un politikāņi. Mums savu karavīru gods ir jāaizstāv un tas ir jādara nevis taisnojoties (ir pierādījies ka taisnošanās neko nav līdzējusi), bet gan reizi par visām drosmīgi jāpasaka visiem: Latviešu leģionāri cīnījās nebūt ne ar labākajiem un pareizākajiem sabiedrotajiem, bet tomēr pareizajā frontes pusē, vēršot ieročus pret pareizo ienaidnieku!

    Viktors Birze


    Ievietotāja profils | Komentāri (4)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook