Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Viktors Birze: NA grib būt labie zēni gan Eiropas gaiteņos, gan nacionālistu aprindās (intervija, I daļa)
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2014-03-08

    Viktors Birze: NA grib būt labie zēni gan Eiropas gaiteņos, gan nacionālistu aprindās (intervija, I daļa)

    DDD: Vai partija "Nacionālo spēku savienība" vēl darbojas? Kādas ir latviešu nacionālistu aktivitātes Liepājā?

    Viktors Birze: Kā politiska partija "Nacionālo spēku savienība" (NSS) darbību pārtrauca jau 2008. gadā. Kādēļ? Atbildēšu vienkārši: cilvēciskais faktors spēlēja ne to pēdējo lomu.

    No politiskas partijas ir jēga, ja ir cilvēki, komanda, kas ir gatava pašaizliedzīgi darboties. Nerunāsim par darbības imitāciju, bezjēdzīgu vārīšanos savā sulā, protokolu rakstīšanu un tīksmināšanos par sevi, bet reālu darbību. Jāsaka, ka pārāk maz bija to vilcēju, bet daudz līdzskrējēju, pasīvu cilvēku, kas labākā gadījumā atnāca uz kādu sapulci, nereti "aiz matiem" tika aizvilkti uz kādu piketu vai mītiņu. Vārdos jau daudzi bija vareni nacionālisti, nereti vēl ar savu "es", kas prata gan kritizēt, gan pamācīt, bet realitātē bija mazs, teju uz rokas pirkstiem skaitāms kodoliņš, kas piecus gadus vilka kopīgo lietu, lika uz spēles savu karjeru, privāto dzīvi, nervus. Kādu brīdi vienkārši izdegām. Toreiz šķita neiespējami sasniegt partijas izvirzītos mērķus, tādēļ nolēmām uz laiku apturēt darbību. Tie biedri, kuri vēlējās turpināt kaut ko darīt, nedaudz vēlāk izveidoja biedrību "Nacionālais spēks", kas būtībā apvienoja aktīvākos organizācijas veterānus un jaunus cilvēkus, kuriem tuvas ir NSS savulaik popularizētās idejas, būtībā latviešu sociālnacionālisms.

    Tagad, kad NSS kā partija darbību neveic, dzirdu nožēlas pilnus vārdus, ka latviešu nacionālistiem, kam neiet pie sirds tā sauktās „Nacionālās Apvienības" karjerisms, laipošana, konformisms, dalība mūsu valūtas iznīcināšanā, vairāk nav sava politiskā spēka, nav alternatīvas. Ja runa ir par politisku partiju, kā juridisku mehānismu, tad tāds ir, partija pastāv, tā ir reģistrēta, to var atdzīvināt kaut rīt, bet es to esmu gatavs darīt tikai gadījumā, ja būs komanda, kas ir gatava reāli darboties, nevis atkal visu smagumu, ikdienišķo darbu uzkraut uz dažiem vilcējiem. Ja būs cilvēki, kas to vēlēsies, un šī vēlēšanās būs kas vairāk par runāšanu, ja būs cīņu biedri, ne pasīvi atbalstītāji, esmu gatavs kopā ar viņiem atjaunot partijas darbību.

    DDD: Ja ir nodibināta nevalstiskā organizācija, vai tas nepierāda to, ka partijai ir grūti ietekmēt valstī notiekošo?

    V.B.: Uz šo jautājumu laikam ir vairākas atbildes. Pirmkārt. Cik vispār Latvijā ir latviešu nacionālistu? Es teiktu - varētu būt ap 10 000 cilvēku. No viņiem viens tūkstotis ir ļoti stingras pārliecības nacionālisti, bet no tā tūkstoša varbūt būs 100 nacionālās idejas fanātiķu, kuri ikdienā gatavi strādāt (upurēt savu dzīvi, labklājību, brīvo laiku utt.), lai šo mērķi- nacionālu Latviešu valsti, sasniegtu. Ļoti pietrūkst cilvēku, es teiktu ne vienkārši cilvēku, bet disciplinētu, mērķtiecīgu cīnītāju, politisko kareivju. Un tas skar ne jau tikai mūs, bet arī citas nevalstiskās organizācijas. Otrkārt, ja jautājums ir par partiju lietderību, vismaz šajā laika posmā, es domāju, ka partijai ir zināmas iespējas kaut ko darīt. Vispirms tieši vietējās varas, pašvaldību līmenī. Tāds ir mans viedoklis par pašreizējām politiskajām iespējām. Mūsu valstī ir vietas, kurās nacionālistiem vismaz teorētiski ir iespējams paņemt varu, un, ja pietiks prāta, arī lietderīgi izmantot, radot latviskuma saliņas ar savu latviešu kārtību, kuras var tapt par atspēriena punktiem tālākajā virzībā uz lielāku ietekmi valstī. Par vietām, kur izaudzēt jaunus, kvalitatīvus cilvēku un administratīvos resursus. Patiesībā, šī ir teju vai vienīgā iespēja. Kļūda ir domāt, ka lieli panākumi ir sasniedzami ejot tradicionālo parlamentāro ceļu, cerēt uz lieliem panākumiem Saeimas vēlēšanās. Milzīgais okupācijas laikā ieceļojušais kolonistu skaits, nebaidīšos teikt- noziedzīgā un dziļi nepareizā naturalizācijas politika, ir radījusi tādu situāciju, ka latviešu nacionālistiem ka parlamentārā ceļā nekad negūt vairākumu, pat ne tik lielu ietekmi, lai tie varētu kaut teorētiski kļūt par virzošu spēku jebkādās koalīcijās. Milzīgais sveštautiešu īpatsvars, kas sasummējas ar okupācijas laikā rusificēto un sovjetizēto latviešu daļu, klāt pieskaitot vēl degradēto, kosmopolītisko Rietumu „vērtībās" augušo lielu daļu jaunās paaudzes, ir nāvējošs kokteilis latviešu izredzēm.

    DDD: Tātad Saeimas vēlēšanās godīgā ceļā nav iespējams uzvarēt un mainīt situāciju par labu latviešiem?

    V.B.: Jebkura partija ir tieši tik stipra, cik stipri ir cilvēki, kas to veido. Cik šie cilvēki ir spējīgi ienest intelektu, idejas, naudu, ietekmi noteiktās cilvēku aprindās, arī fizisko spēku. Nacionālistiem, diemžēl, pagaidām šo resursu nav, un arī nav bijis, vismaz pietiekamā daudzumā. Kad būs, būs arī lielāks spēks un ietekme.

    Naturalizācija ir izdarījusi to, ko izdarījusi. Tāpat, padomiskā internacionālisma, modernā liberālisma, kosmopolītisma un multikulturālisma propaganda, kas saindējusi lielas daļas latviešu apziņu. Savu ir paveikuši arī korumpētās, zaglīgās un liekulīgās varas elites valdīšanas gadi, saimnieciskais sabrukums valsts nozagšanas un izputināšanas rezultātā. Tam sekas ir vairāku simtu tūkstošu latviešu izceļošanu, un vēl vairāk tādu, kas vilšanos remdē alkoholā, narkotikās, iekrītot apātijā un vienaldzībā. Tīri matemātiski latviešiem Saeimā vairākums praktiski vairs nav iespējams. Protams, mērķtiecīgi, pašaizliedzīgi darbojoties, teorētiski kādu daļu ir iespējams izraut gan no maldu mācību tīkla, gan no apātijas gan atkarībām. Bet tas prasīs laiku. Vēl, manuprāt, ļoti lielu ļaunumu idejai nodarījuši viltus saulveži, kas nacionālisma ideju veiksmīgi lieto savam biznesam, savas karjeras veidošanai un labklājības stutēšanai.

    DDD: Tevī klausoties, man liekas, ka tu runā par "Visu Latvijai". Viņi ir pierādījuši, ka tas, ko tu saki, ir patiesība.

    V.B.: Jautājums - kāds ir mērķis šai partijai? Es nešaubos, ka šīs partijas ierindas biedru ir ļoti daudz godīgu, patriotisku, nacionāli noskaņotu cilvēku - tas ir nenoliedzami. Tāpat arī partijas "Tēvzemei un brīvībai" vecākajā daļā ir daudz brīnišķīgu cilvēku. Bet, politiskie procesi liecina, ka ne jau šie godīgie, sirdskaidrie cilvēki veido no šīm partijām izveidotās „Nacionālās Apvienības" politiku. Šobrīd viņiem ir milzīgs uzticības kredīts, biedru un ierindas vidū, pat tāda aprobežota, suniska uzticība, kas neredz darbus, bet klausās saukļos un tic gaišajam vadoņu tēlam. Līdzīgi, desmit un vairāk gadu pagātnē uzvedās TB/LNNK atbalstītāji. Tas nekas, ka partijas spice morāli izvirta, vienu pēc otra darīja lietas, kas bija pretējas savu vēlētāju gribai, iepinās visnepatīkamākajos skandālos. Ierindas biedri un atbalstītāji aiztaisīja acis, lai to neredzētu, un, kad to vairs nevarēja, meklēja jebkurus aizbildinājumus savu vadoņu nedarbiem: sauca tos par ienaidnieku un čekistu safabricējumiem, gan taisnojās, ka "citi vēl sliktāki", apelēja pie vēlētāju jūtām, ka „lai kādi blēži šie arī nebūtu, vienalga jābalso par viņiem, jo viņi esot vienīgie, kas kaut cik aizstāv latviešus". Apelēja pie mazākā ļaunuma. Visu Latvijai! daļa bija TB/LNNK jaunā maiņa, kas nāca īstajā brīdī, kad vecā gvarde bija pat uz āru sāka izskatīties gaužām bēdīgi- jaunāki, atraktīvāki, ārišķīgāki, mācēja dziedāt, karogus nest, teatrālus uzvedumus rīkot. Sejas jaunas, bet tikumi taču tie paši. Uz āru skaļi saukļi, daži lipīgi un pievilcīgi politiskie jājamzirdziņi: uzturēšanās pabalsti un tā sauktās māmiņu algas, un aktīvs propagandas aparāts, kas visu laiku šos jautājumus „uzsilda". Bet, realitāte: latu likvidēja ar NA jūdasu balsojumu, kandidāts uz Eiroparlamentu Roberts Zīle- pirmā kalibra „Briseles Pelše", kas sapņo par ķīniešu kvartāliem jeb čainataunām Rīgā, jo ķīnieši it kā nerunāšot krieviski, un labi integrēsies... Kultūras ministriju vada NA ministres, un ko viņas izdarījušas? Painteresējieties, kādi projekti par trešo valstu imigrantu integrāciju top šīs ministrijas paspārnē! Ārprāts sorosītu vissliktākajās tradīcijās! Un, tā varam turpināt un turpināt. Nevarētu jau pārmest, ja viņi skaidri definētu, ka pēc būtības ir tās pašas „Vienotības" konservatīvais spārns. Bet viņu polittehnologi grib sēdēt ar vienu pakaļu uz diviem krēsliem: būt labie zēni, gan koalīcijā un Eiropas Savienībā, gan arī savākt to stingrās līnijas nacionālistu balsis, kuri grib patiesu neatkarību, arī no Briseles, un sagaida arī visādi citādi radikālu bezkompromisa nacionālo politiku. Ilgi šāda laipošana nevar turpināties.

    DDD: NSS vairākus gadus Liepājā ir rīkojusi 16. marta gājienu. Vai tāds būs arī šogad?

    V.B.: Pagājušogad bija. Mēs, daži NSS veterāni to pieteicām kā privātpersonas. Arī šogad ir ieceres, jo Liepājā gājienu tradīciju iedzīvinājām 2000-šo gadu sākumā. Ja atceraties, 2006. un 2007. gadā NSS kopā ar Latviešu Nacionālistu klubu bija starp Rīgā notiekošā 16. marta gājienu organizētājiem - arī, kad žogs bija apkārt Brīvības piemineklim. Tāpat kā visus gadus, nozīmīgākais pasākums tomēr būs gājiens uz Brīvības pieminekli. Vienīgi neiet pie sirds daži politkorekti plakāti, kas pēdējos gados uzradušies gājiena laikā, un manuprāt nav īsti ne laikā, ne vietā.

    DDD: Kādai, tavuprāt, šobrīd ir jābūt 16.marta idejai?

    V.B.: Vienmēr esmu teicis un uzskatījis, ka 16. marts ir latviešu pretestības diena -pretlatviskajai sistēmai, un mūsu vēstures viltošanai, lai izpatiktu ar politkorektuma slimību sirgstošajiem Rietumiem, un netracinātu agresīvo Austrumu kaimiņu. Ja 90-to gadu sākumā varēja skaidri un gaiši runāt - jā, tā ir latviešu Leģiona karavīru atceres diena, tad šobrīd, kad leģionāru paliek aizvien mazāk, 16. marts iegūst citu nozīmi. Leģions pats par sevi ir simbols tautas pretestībai, cīņai par neatkarību. Jā, neērts simbols, tādēļ no tā izvairās vadošie, - tie, kas mūsu valsti ir sagrāvuši, mūsu tautu pazemojuši nav pat mēģinājuši izlabot vēsturisko netaisnību, kaut mēģinot veikt okupācijas seku likvidāciju pilnā apmērā, kas, protams, iekļauj arī dekolonizāciju. Viņi izvēlējušies nevis celt nacionālu, neatkarīgu valsti, bet locīties svešu kungu un lielvaru priekšā. Kā vakar Maskavas, tā šodien Briseles. Šo dienu atzīmē tie, kuri ir nesamierināmā pretrunā ar šī 4. maija Republikas politiku.

    DDD: Kāpēc "Visu Latvijai!", kas tagad apvienojusies ar "TB/LNNK" un kļuvusi par "Nacionālo apvienību", esot Saeimā, piedalās 16.marta gājienā, bet negrib runāt par nepieciešamību veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju?

    V.B.: Es nezinu vai ir vērts iztirzāt šīs partijas nostādnes, tik pat labi mēs varam apspriest „Vienotību", Zaļo Zemnieku savienību vai Reformu partiju. Atcerieties, bija konkurss skolēniem un studentiem par Latvijas dekolonizāciju un deokupāciju, kas tapa pateicoties apgādam „Vieda". Man bija gods būt starp šī konkursa uzvarētājiem, tātad mans viedoklis ir skaidrs. Kopš tā laika ir aizritējuši četrpadsmit gadu. Kopš 1991.gada, kad dekolonizācija kā tiesiski pamatots un praktisks pasākums varēja tikt uzsākts, un tam vajadzēja tikt uzsāktam, pagājuši 23 gadi... Ko es ar to gribu teikt? 23 gadi ir aizlaisti vējā, katrs gads ir samazinājis iespēju veikt dekolonizāciju tiesiskā ceļā. Tas, ka dekolonizācijai jeb okupācijas laikā nelikumīgi iepludināto civilokupantu repatriācijai uz izcelsmes valsti, vajadzēja tikt veiktai, ir neapstrīdami. Tas, ka tā netika veikta, neapšaubāmi ir noziegums pret latviešu tautu un mūsu interesēm, un ir radījis sekas, destruktīvas, valsts drošību un neatkarību apdraudošas Krievijas piektās kolonnas veidolā un vēl daudzās citās izpausmēs, kuras varētu uzskaitīt gari un plaši. Taču, diemžēl, mēs šobrīd varam runāt par noziegumu morālās, ne tiesiskās kategorijās, ja pieņemam, ka vara bijusi pašu ievēlēta, un rīkojusies tā, kā ir rīkojusies. Tā ir rūgta patiesība, kas daudziem kož acīs, tajā skaitā arī man, bet tautā nekad nav bijis tāds pieprasījums pēc nacionālistiskas politikas, arī dekolonizācijas, lai vara būtu jutusies spiesta to veikt. 1996.gadā tika vākti iedzīvotāju paraksti referendumam par ļoti labu Pilsonības likuma projektu, kas faktiski būtu neitralizējis civilokupantu iespējas iegūt jebkādu politisko varu. Informācija par to bija, taču nesavāca pietiekami daudz parakstu, lai referendums notiktu. Paši latvieši neizmantoja iespēju. Otrajā piegājienā, 1998.gadā tikām līdz referendumam, kurā bija jāizšķiras starp mēreni sliktu pilsonības likumu, un ļoti sliktu, kas tapa pēc Briseles priekšrakstiem, faktiski tagadējo, kas pavēra neierobežotas iespējas civilokupantiem iegūt Latvijas pilsonību. Atceros, es toreiz vēl pusaudzis būdams brīvprātīgi gāju uz dažādiem izklaides pasākumiem, apkrāvies ar izdales materiāliem, lai aģitētu pret pilsonības likuma mīkstināšanu. Kas notika? Paši latvieši referendumā nobalsoja par savu pašnāvību! Par tādu pilsonības piešķiršanu, kāda tā ir šodien, par masveida naturalizāciju, okupācijas un kolonizācijas seku legalizēšanu! Toreiz taču balsstiesīgie bija pārsvarā tikai latvieši... Kā lai šādos apstākļos veic tiesisku dekolonizāciju, lai arī cik tā nebūtu nepieciešama un taisnīga? Es visu laiku piesaucu gadus. Kādēļ? Jau pirms daudziem gadiem mūsu pašu tautieši nebija gatavi realizēt vēsturisko taisnīgumu, šodien noskaņojums ir vēl daudz bēdīgāks. Kā tas ir noticis? Var saukt daudz iemeslus: vienaldzību, propagandas iedarbību un vēl citus, taču es gribētu piesaukt manuprāt izšķirošo- sadzīvisko sajaukšanos. Lielākā valsts iedzīvotāju daļa koncentrējusies Rīgā un vēl dažās pilsētās- gan sveštautieši, gan latvieši. Bet šajās pilsētās, kurās ir ļoti liels svešo īpatsvars, notikusi pamatīga sajaukšanās. Teju katram otrajam latvietim rados ir kāds nelatvietis no tiem, kas ieceļojuši okupācijas laikā. Ja nav rados tad ir draugu lokā, starp kolēģiem, kaimiņos. Diemžēl, mēs kā tauta neesam mācējuši nošķirties no svešajiem ienācējiem. Un tur arī ir atbilde, kāpēc dekolonizācija nav bijusi un nav pieprasīta. Jo teju katram ir kāds rads, draugs vai kaimiņš, kuru „noteikti vajag atstāt", pat ja pārējos vajadzētu sūtīt atpakaļ uz dzimteni. Tāda ir situācija, lai kā mums arī tas nepatiktu. Cilvēciski var saprast tos, kuriem tāda situācija ir ģimenē.

    Turpinājums sekos.

    Pārpublicēts no DDD.


    Ievietotāja profils | Komentāri (4)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook