Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2014-03-07

    Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?

    1945. gada 29.aprīlī latviešu leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Rūdolfs Bangerskis izdeva pēdējo pavēli, ar kuru atbrīvoja latviešu karavīrus, kas atradās Vācijā, no visām līdzšinējām karavīru saistībām, tas ir, no karavīra zvēresta. Savā pavēlē ģenerālis norāda uz to, ka "(..) rietumu sabiedroto (angļu, amerikāņu un franču) fronte jau pienākusi tik tuvu mūsu novietojumam, ka man ir jāgādā par pārpratumu novēršanu ar tiem, ko mēs esam visā mūsu valsts pastāvēšanas laikā uzskatījuši par saviem draugiem un bez kuru atbalsta mūsu daudz cietušās latviešu tautas labākas nākotnes nodrošināšana nav pat iespējama"[1.], savukārt pulkvedis Aleksandrs Plensners piebilst, ka "(..) pārpratuma novēršanai vispirms jādeklarē: 1) neviena leģiona vienība nav ņēmusi dalību kādās aizmugures akcijās; 2) leģiona vienības ir cīnījušās tikai frontē un tikai pret lieliniekiem. Neviena leģiona vienība nav cīnījusies pret Rietumsabiedrotiem, kā tas bija izteikts arī leģionāru zvērestā".[2.]

    Jāatzīmē, ka jau drīz vien pēc Vācijas kapitulācijas, 1946.gadā, antihitleriskās koalīcijas rietumvalstu ASV, Lielbritānijas un Francijas valdības, ņemot vērā šos apstākļus, nepielīdzināja latviešu leģionu, lai arī tā oficiālajā nosaukumā bija apzīmējums SS, citām vācu karaspēka SS vienībām, bet gan piešķīra leģionāriem politisko bēgļu statusu. Šādu nostāju attieksmē pret leģionāriem atkārtoti demonstrēja ASV valdība 1950.gadā, deklarējot, ka "Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa,[3.] ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām".[4.]

    Tajā pašā laikā, neraugoties uz minētajiem argumentiem, ka leģionāri nav un nevar būt pieskaitāmi pie vācu nacionālsociālistiskās partijas un tās īstenotās politikas atbalstītājiem, aizvien vēl mūsu sabiedrībā, (un ne tikai mūsu, bet arī ārvalstu) nemitīgi skan apgalvojumi, ka latviešu karavīri, ietērpti vācu formas tērpos, pakļauti vācu ģenerāļu pavēlēm, cīnījušies par hitlerisko Vāciju, cīnījušies par nacionālsociālistu - nacistu - idejām, turklāt kā galvenie šādu viedokļu argumenti tiek minēti divi: Leģiona nosaukumā minētā abreviatūra SS, kā arī karavīru zvērests Ādolfam Hitleram. Par pirmo argumentu - leģionāru piederību vai nepiederību nacistu elites militārajai SS organizācijai - līdz šim ir rakstīts un runāts pietiekami, tādēļ vēlos pievērst uzmanību otrajam argumentam, proti, karavīra zvērestam. Tātad - kam un ko īstenībā zvērēja latviešu karavīri, iekļaujoties vācu bruņotajos spēkos?

    Kam un ko zvērēja leģionāri?

    Vispirms sniegšu nelielu ieskatu dažos citos karavīru zvērestos.

    Latvijas armijas karavīra zvērests (30.gados):

    "Es, Latvijas karavīrs, apzinādamies atbildību likuma priekšā, apsolos un zvēru, netaupot savus spēkus un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un viņas neatkarību pret visiem, kas to apdraud, būt uzticīgs tās valdībai, izpildīt pēc labākās sirdsapziņas savus pienākumus, padoties bez ierunām kara likumiem un disciplīnai un vienmēr paklausīt saviem priekšniekiem."

    PSRS Padomju armijas karavīra zvērests, 1947.gada teksts. (Fragments.) Latviskā tulkojumā:
    "Es (..) zvēru un svinīgi apsolos (..) būt uzticams (..) savai padomju dzimtenei un padomju valdībai."[6.]

    Kā redzams no šiem tekstiem, karavīri zvērēja savai valstij un tās valdībai. Citēšu hitleriskās Vācijas karavīra zvērestu (1934.gada teksts):

    "Ich schwöre bei Gott diesen heiligen Eid, daā ich dem Führer des Deutschen Reiches und Volkes, Adolf Hitler, dem Oberstbefehlshaber der Wermacht, unbedingten Gehorsam leisten und als tapfer Soldat bereit sein Will, jederzeit fur diesen Eid mein Leben einzusetzen."[7.]

    Zvēresta latviskais tulkojums: "Zvērot pie Dieva, svinīgi apsolos Vācijas valsts un tautas vadonim Ādolfam Hitleram, bruņoto spēku virspavēlniekam, bezierunu paklausību, un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību."[8.]

    Leģionāru zvērests savukārt bija nedaudz, bet būtiski atšķirīgs:
    "Ich schwöre bei Gott diesen heiligen Eid, dass ich im Kampf gegen des Bolschewismus dem Oberstem Befehlshaber der Deutscher Wermacht, Adolf Hitler, unbedingten Gehorsam leisten und als tapfer Soldat bereit sein Will, jederzeit fur diesen Eid mein Leben einzusetzen."[9.]

    Šis zvērests, ko latviešu karavīri deva latviešu valodā, skanēja: "Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram bezierunu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību."[10.]

    Lai varētu tālāk analizēt šos atšķirīgos zvērestus, vispirms jāatzīmē, kas bija Hitlers, kādas funkcijas viņš pildīja. Ādolfa Hitlera oficiālais amata apzīmējums bija "Der Fuehrer un Reichskanzler", tas ir, - vadonis un Valsts kanclers. Būdams šajā amatā, viņš pildīja šādas funkcijas: 1) Fuehrer der NSDAP (Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSVSP) vadonis), 2) Staatsoberhaupt (valsts galva (prezidents)), 3) Regierungschef (valdības vadītājs) un 4) Oberbefehlshaber (bruņoto spēku virspavēlnieks).[11.] Kā redzams no vācu karavīra zvēresta, primāri tas tika dots "Vācijas Valsts un tautas Vadonim" un tikai sekundāri "Bruņoto spēku virspavēlniekam". Līdz ar to jebkurš vācu karavīrs bija solījis pakļauties vispirms nacistiskajai ideoloģijai, jo bija zvērējis uzticību partijas vadonim, kā arī nacistu īstenotajai valsts politikai, jo bija zvērējis uzticību Vācijas valdībai Hitlera personā, un tikai pēc tam bruņoto spēku (der Wermacht) virspavēlniekam. Ja tagad atsevišķi aplūkojam latviešu leģionāra zvērestu, tad redzam, ka mūsu karavīri zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram tikai un vienīgi kā bruņoto spēku virspavēlniekam, tādējādi norobežojoties gan no nacionālsociālisma ideoloģijas, gan no Hitlera īstenotās valsts politikas. Šajā sakarībā būtu vietā pieminēt paša Hitlera 1933.gadā deklarētās politiskās programmas fragmentu:

    "Wermacht wichtigste (..) Einrichtung des Staates. Sie soll unpolitisch und øberparteilich bleiben. Der Kampf im Inner nicht ihre Sache, sondern der Nazi-Organisationen (..) Keine Verquickung von Heer un SA beabsichtigt (..)"[12.]

    Latviešu valodā: "Bruņotie spēki ir nozīmīgākā valsts institūcija. Tai jāpaliek apolitiskai un pāri partijām stāvošai. Iekšējās cīņas nav to, bet gan nacistisko organizāciju lieta. Nevar būt runa par armijas un SA savienošanos [13.] (SA jeb Sturmabteilung - triecienvienības; nacionālsociālistiskās partijas militārie formējumi, kuros iekļāvās arī SS (Schutzstaffel - aizsardzības vienības)).

    Tātad Hitlera deklarētā politika nepieļāva vienādot parasto karaspēku (Wermacht) ar īstajām nacistiskajām SS vienībām, tādēļ arī frontes karaspēka SS formējumiem tika piešķirts apzīmējums "der Waffen-SS" (ieroču SS), un tās, it īpaši latviešu un igauņu leģioni, kam vācieši, neraugoties uz leģionāru izcilajām kaujas spējām, īpaši nemaz neuzticējās un šo neuzticību arī atklāti demonstrēja, bija pakļauti stingrai politiskajai kontrolei (tādēļ arī par leģiona divīziju komandieriem, ka arī sakaru virsniekiem iecēla tikai nacistiem uzticamus vācu esesiešus).

    Lasīt visu rakstu ŠEIT.


    Ievietotāja profils | Komentāri (1)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook