Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
No Sarunas par karavīriem un piemiņas dienām
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2012-03-27

    No Sarunas par karavīriem un piemiņas dienām

    2012. gada 13. martā Latviskās Dzīvesziņas skolas tikšanās reizē notika "Saruna par latviešu karavīru II Pasaules kara laukos". Sarunas vadīja Jānis Tomaševskis un Jānis Kušķis. Iespaidos par Sarunu vakarā pārrunāto dalās Gunta Saule.

    "Var piekrist šī vakara pirmā priekšlasījuma autora, Latvijas Kara muzeja vēsturnieka Jāņa Tomaševska viedoklim, ka aiz mūslaikos spraigajiem politisko spēku cīkstiņiem šīs dienas sakarā, bieži aizmirsti tiek paši cilvēki, karavīri, kritušie. Bet dienas sākotnējā doma taču gluži cilvēciska – kritušo biedru, brāļu, vīru, dēlu, tēvu, draugu pieminēšana.

    Jānis Tomaševskis klausītājus iepazīstināja ar karavīru pieminēšanas vēsturi pasaulē un Latvijā. Sākusies kā ģimenes, dzimtas tradīcija pieminēt karā bojāgājušos, šī paraša kļuvusi par tradīciju un izplatījusies tautas un valsts līmenī. Karavīru pieminēšanas nepieciešamība tā īsteni uzplauka pēc Pirmā Pasaules kara. Vairākās Eiropas valstīs par karavīru Pieminēšanas datumu izvērsies 11.novembris kā kara beigu datums. Tas raksturīgi gan Anglijai, kura kā valsts karā necieta, bet tajā tomēr iesaistījās angļu karavīri.

    Raksturīgi, ka, piemēram, Anglijā, šai dienā tiešām tiek pieminēti karavīri, bet netiek rīkotas nekāda veida militāras parādes vai dižošanās ar karaspēku. Tā ir samērā rāma, klusa diena, kad notiek piemiņas dievkalpojumi un 2 minūšu gari Klusuma brīži. Anglijai raksturīgā karavīru piemiņas zīme ir sarkanu magoņu vainags, un šīs zīmes vēsture saistīta ar kāda dzejnieka dzejoli, kuru viņs bija veltījis savam kritušajam biedram ar stāstu par to, ka kaujas laukā pēc miera iestāšanās pirmās uzzied sarkanas magones. Anglijā jau pāris gadus pēc Pirmā Pasaules kara beigām tika atklāta piemiņas vieta – Tukšās kapenes un pie tās notiek Piemiņas brīži, kuros piedalās valsts vadītāji un karaliskā ģimene. 

     

    Francijas vēsture mazliet atšķiras, jo tā kā valsts šai karā smagi cieta. Zem Triumfa arkas ir iekārtots Nezināmā kareivja kaps, uz kuru 11.novembrī dodas Piemiņas procesija. Sākotnēji bijušas raksturīgas parādes, bet laika gaitā diena kļuvusi pārsvarā par ģimenes dienu, svinīgām pusdienām un vienkāršu kritušo pieminēšanu. Arī Otrais Pasaules karš Francijai nesis smagus pārbaudījumus gan saistībā ar karu pašu par sevi, gan arī ar Višī, sadarbošanās režīmu un ar Šarla de Golla darbību, kas pārmainīja uzsvarus un izcēla pretošanos, nevis sadarbību. 

     

    No Eiropas zemēm vissarežģītākajā situācijā, protams, ir Vācija un bieži pastāv uzskats, ka tā vēl arvien zināmā mērā nav tikusi galā ar savu kā kara galvenā vaininieka sindromu. Daļēji tālab viņi Padomju armiju uzskata par atbrīvotājiem no pašu kara vedēja un iznīcinātāja grēka. Mūsdienu Vācija savus kritušos karavīrus piemin 2.Adventa svētdienā. 

     

    Latvijā ir ļoti daudz karavīru piemiņas dienu – gan 11.novembris - Lācplēšan diena, kas tiek izcelta sakarā ar uzvaru 1919. gada Brīvības cīņās, gan 5./6.janvāris – Strēlnieku Ziemassvētku cīņu piemiņas diena. Abas šīs piemiņas dienas ir ļoti zināmas un atzītas mūsdienu sabiedrībā – ar īpašiem rituāliem un darbībām tās tiek svētītas katru gadu ļoti izteiksmīgi. 11.novembrī arvien tiek aizdegtas piemiņas svecītes 11.novembra krastmalā un tie ir svētki ģimenēs un tautā. Notiek plaši piemiņas pasākumi, arī paskaļi koncerti un svinēšana. Nedaudz citādi izskan Ziemassvētku kauju piemiņas daudzināšana. Tajā arvien piedalās jaunsargi un arī skautu un gaidu vienības. Šai laikā Ziemassvētku kauju vietās Ložmetējkalnā norisinās nedēļas nogales brīvdabas Ziemas nometne Baltais vilks: neatkarīgi no laika apstākļiem jaunieši dzīvo pašu iekārtotās nometnēs mežā, karavīru teltīs, dodas pārgājienos un piedzīvo īstu izdzīvošanas, sadarbības un patriotisma skolu, jo tiek arī izglītoti par to, kas ir Ziemassvētku kaujas un ko tās devušas Latvijai. Šai laikā notiek arī citi Piemiņas pasākumi, kauju rekonstrukcijas, svinīgas uzrunas, ziedu nolikšana un svecīšu iedegšana kauju piemiņas vietā.

     

    Mazliet citādi ir ar divām citā Kaŗavīru piemiņās dienām – 22.jūniju un 11.augustu, kurām, protams, ir sava nozīme Latvijas kauju vēsturē, bet tās nav radušas tik izteiktu sapratni un atsaucību sabiedrībā. 

    Vēl īpaša situācija ir ar 16.martu, jo tas vismaz pēdējos gados ieguvis gluži karavīru piemiņai neraksturīgu nokrāsu, kad aiz partiju cīniņiem bieži vien zūd pamatjēga – 2.Pasaules kara laikā Vācu leģionā iesaukto karavīru pieminēšana. 

     

    Otrs šī vakara Saurunu dalībnieks, Vīru kopas Vilki dalībnieks un karavīrs arī pēc profesijas un pieredzes, Jānis Kušķis, savu vēstījumu veltīja karavīru ētikai, kā mūsu tradīcijā tiek teikts, tikumam. Vēsturnieki, kuru pētījumiem viņš ieteica pievērst uzmanību, ir Arveds Švābe un Pēteris Birkerts. Viņi abi katrs no cita skatu punkta ir vērtējuši karavīra dzīvesveidu, domāšanu, pasaules skatu. Tika uzsvērts tas, kas vispār raksturīgs mūsu tradīcijai – vieliskā un garīgā pasaule ir VIENS. Tās nav nekādā veidā atdalītas vai šķirtas. Viens no tikumiem, kas nepieciešams, ir pēctecība – iepriekšējo paaudžu uzkrāto zināšanu, prasmju, tikumu, pārmantojamība. Ja pēctecība zudusi, cilvēks kļūst par nodevēju un tādēļ iet bojā.

    Pēc tā, ko var izsecināt Dainās, ir saprotams, ka tālākajā senatnē karapulki bija gluži nelieli – tajos apvienojās tikai tuvi radi, pašu dzimta, savējie. Uz to norāda Dainas, kurās karavīri dēvēti par bāleliņiem. Piebilstams arī tas, ka senākā karošana nebija ne tik nežēlīga, ne arī tik asinskāra, kādu mēs varbūt iedomājamies karu mūsdienās. Drīzāk tā bija skarba sacensība, jo kara, vai precīzāk, kā Dainās vēstīts, kariņu tematika bija raksturīga itin bieži – arī līgavas zagšana bija pilnīgi nepieciešama, nevis kā vulgarizēta spēle mūslaikos, bet gluži nopietna spēka parādīšana nākamajai sieva, ka viņas ņēmējs nav niekkalbis, bet spēj par savu gribu pastāvēt un arī zīme, ka viņš spēs savu sievu, dzimtu, sargāt un aizstāvēt. Arī to, ka viņam ir domubiedri un cīņasbiedri. 

     

    Laika gaitā karavīru tikums zudis, it īpaši iesākoties karavīru algošanas paradumiem, kad karot gāja tai pusē, kura vairāk maksā, bet nebija citas kādas motivācijas un idejas, par ko vai pret ko karot. Vēl vēlāk nāca rekrutēšanas laiki, kad karavīri būtībā tika piespiesti karot, bet tā nekādi nebija pašu karavīru ideja.  

     

    Sarunas gaitā izrisinājās likumsakarīgs secinājums, ka svarīgākā lieta ne tikai kara laukā, bet arī dzīvē, ir pašapziņa un pašcieņa. Īpašības, kuras nāk no tautas, no dzimtas pagātnes, un, kuras būtībā ieaudzina māte, -viņa ir tautas vērtību nesēja vispilnākā mērā, un tieši māte ir tā, kura, kā Dainās teikts, audzina karavīru. Uz šādas nots arī šī vara tikšanos noslēdzām, ar vēlmi un nepieciešamību stiprināt paši sevī un arī pārējā tautas daļā pašapziņu un pašcieņu."

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (9)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook