Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Ražotāji un neražotāji
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2009-02-05

    Ražotāji un neražotāji

    Mūsu pasaules ekonomiskās sistēmas pamatā ir nauda. Cilvēki ir izdomājuši naudu un pieņēmuši to par vērtību mēru visam. Naudā mēs novērtējam gan savas vajadzības un iegribas, gan dabai nodarītos postījumus.

    Mēs esam aprēķinājuši cenu visam, sākot no bikšu pogas un beidzot ar kosmisko raķeti. Cik vienkārši izrādās kādas rūpnīcas nodarīto kaitējumu dabai pārrēķināt dolāros vai latos un tad attiecīgo soda naudu iemaksāt valsts kasē!

    Par naudu tiek pārdotas ne tikai mājas un mašīnas, bet pat atsevišķas valstu teritorijas. Es nešaubos, ka kāds entuziasts spētu aprēķināt arī to, cik maksā visa zemeslode. Tikai neticu, ka viņš dzīvi uz zemes būtu ar mieru mainīt pret lidojumu kosmosā uz šīs naudas kaudzes.

    Stāsta, ka tālā senatnē cilvēki esot radušies no dzīvniekiem. Par to nav vērts strīdēties. Tikpat iespējams ir tas, ka mūsdienās evolūcija sākusi iet pretējā virzienā. Bet, kamēr vēl cilvēks ir cilvēks, viņam vajadzīgas zināmas materiālās un garīgās vērtības. Šīs vērtības tiek nepārtraukti radītas un nepārtraukti arī izmantotas un patērētas. Tās izmanto visi, bet ne visi rada. Tāpēc es cilvēkus pēc sava prāta esmu iedalījis ražotājos un neražotājos.

    Ražotāji ir tie, kuri ar savu darbu vairo cilvēkiem derīgās materiālās un garīgās vērtības. Tādi ir ne tikai mums vajadzīgo lietu ražotāji, bet arī, piemēram, pedagogi – viņi taču rada izglītotu jaunu cilvēku paaudzi, medicīnas darbinieki, kas ar savu darbu rada veselīgus un darbspējīgus cilvēkus, zinātnieki, jo viņi ar savu darbu rada pamatu cilvēces progresam. Protams, pie ražotājiem pieskaitāmi arī mākslinieki, amatnieki, zemnieki, rūpnieki utt.

    Par neražotājiem es uzskatu ne tikai dažādus mahinatorus, kriminālnoziedzniekus un profesionālus revolucionārus, bet arī tos ļaudis, kuri darbojas kontroles, uzskaites un valsts pārvaldes jomās. Neražotāji pēc savas būtības ir visi tirgotāji, tieslietu sistēmas un kārtības uzturēšanas iestāžu darbinieki, bankās, vērtspapīru biržās un citās ar finansu operācijām saistītās iestādēs strādājošie, kā arī politiķi, mākslas kritiķi, ar reklāmu, tukšu izklaidi un azartspēlēm saistītie darboņi. Pie neražotājiem es pieskaitu arī tos, kuri nodarbojas ar cilvēcei kaitīgu produktu izgatavošanu, piemēram, tabakas un narkotiku ražošanu.

    Es neesmu teicis, ka valstij nav vajadzīgi tiesneši, politiķi, tirgotāji vai baņķieri. Tāpat es neapgalvoju, ka visi neražotāji kopumā būtu kaut kas slikts, nosodāms un likvidējams. Tā ir neatņemama mūsu sabiedrības daļa. Taču šī sabiedrības daļa savas darbības rezultātā neko cilvēcei vajadzīgu neražo, labākajā gadījumā tikai palīdz ražotājiem viņu darbā. Pārvaldi, statistiku, finansu un tirdzniecības nozari valstī var uzskatīt tieši par šādām ražošanai svarīgām piedevām, bet pārējās neražotāju daļas eksistenci nodrošina sabiedrībā valdošie negatīvie procesi. Noziedzība baro ne tikai noziedzniekus, bet arī revidentus, tiesnešus, policistus un advokātus.

    Agresīva valsts politika, kas vērsta uz citu tautu paverdzināšanu, svešu teritoriju sagrābšanu un ietekmes sfēru paplašināšanu, dod maizi ne tikai varaskāriem un negodīgiem politiķiem, bet arī kļūst par pamatu lielas armijas un militāri rūpnieciskā kompleksa parazitēšanai uz patieso, cilvēcei vajadzīgo vērtību ražotāju rēķina. Padomā, cik milzīgas ražošanas jaudas un iespējas atbrīvotos, ja valstīm vairs nebūtu jāuztur armija un ar to saistītā rūpniecība, ja tiktu likvidētas visas tiesību aizsardzības un kontroles iestādes, ja tiktu pārtraukta cilvēcei kaitīgu produktu ražošana. Šo milzīgo, visu laiku neauglīgi strādājošo darbaspēku ieguldot mums nepieciešamu lietu un vērtību ražošanā, bads un nabadzība pasaulē tiktu likvidēti īsā laikā. Sapnis par paradīzi zemes virsū būtu piepildījies.

    Jā, protams, tas ir nereāli. Lai cik augstu zinātnes un tehnikas attīstības līmeni mēs šobrīd būtu sasnieguši, nav iedomājama tāda cilvēku sabiedrība, kas spētu eksistēt bez policijas, armijas un tiesu iestādēm. Tādēļ nākas atzīt, ka cilvēka ceļš uz paradīzi ved nevis caur zinātnes un tehnikas attīstību, bet gan caur morālu izaugsmi un tikumisku pilnveidošanos. Taču nesapņosim par paradīzi! Tas, ko varam ikdienā vērot, liecina, ka cilvēce iet tieši pretējā virzienā. Un te lieli nopelni ir nevis kādam abstraktam ļaunumam, bet gan tai darbībai, ko liela neražotāju daļa veic visā pasaulē. Kā tu izskaidrosi to, ka ar mākslas darbiem bagāti kļūst nevis mākslinieki, kas tos rada, bet gan mākslas priekšmetu tirgotāji, kas tos pērk un pārdod? Līdzīgi ir ar ražojumiem jebkurā citā jomā. Visur lauvas tiesu no peļņas sagrābj neražotāji. Tā, piemēram, biržās cirkulējošo vērtspapīru kopējā vērtība daudzkārt pārsniedz pasaulē saražotā kopprodukta vērtību, un biržas spekulanti gūst milzīgu peļņu. Bet zemniekiem, kas ražo cilvēkam vissvarīgāko – uzturu, par savu darbu ir viszemākie ienākumi.

    Bez mazākās kautrības neražotāji runā par to, ka zemkopība ir nerentabla, ka vienīgi valsts dotācijas un subsīdijas nodrošina zemniekus pret izputēšanu u.t.t. Iznāk, ka tā pārtika, ko visi ikdienā ēd, ir tik nevērtīga un mazsvarīga, ka tās ražotāji pielīdzināmi gandrīz vai ubagiem, kam dotācijas var aiz labas sirds iedot, bet tikpat labi var arī nedot.Un lēmēji par to, protams, ir neražotāji. Šāda aplama situācija izveidojusies tikai tādēļ, ka faktiskā vara pasaulē ir neražotāju rokās. Viņiem ir visas iespējas, manipulējot ar likumiem, instrukcijām un cenu politiku, piespiest jebkuru ražotāju pārdot savu produkciju par tādu cenu, kādu viņi diktē, un vēl papildus uzlikt visādus maksājumus par pārspīlētām kvalitātes kontrolēm, analīzēm, tehnisko uzraudzību un citām tamlīdzīgām lietām, kas ražotājam faktiski nav nemaz vajadzīgas.

    Tā nu ir iznācis, ka vieni šai pasaulē labumus ražo, bet citi ir uzmetušies par šo labumu dalītājiem. Tie, kuri dala, jau nu neies prasīt padomu tiem, kuri ražo. Un tāpēc neražotāji naudas plūsmu novirza tām nozarēm un vajadzībām, kuras pēc viņu ieskatiem ir interesantākas un svarīgākas. Pirmkārt, - tas ir viņu pašu atalgojums vai starpnieka peļņa, otrkārt, - tā ir izklaides industrija, sports, mode, komforts utt. Pusdienas savā galdā viņi uzskata kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, tādēļ lauksaimniecībā strādājošo problēmas viņus neinteresē. Ja vērtību sadale notiktu pēc ražotāju ieskatiem, viss būtu citādi. Jebkurš lauksaimnieks vispirms domās par ražošanas vajadzībām, savu bērnu izglītošanu un tikai to, kas paliek pāri, ziedos izklaidei, komfortam un baudām. Protams, ekonomikas pamats ir ražošana.

    Diemžēl mūsu pasaulē, kā jau teicu, ir radīta tāda ekonomiskā sistēma, kurai pamatā ir nauda. Ar naudas plūsmas palīdzību tiek stimulētas vai – tieši otrādi – bremzētas atsevišķas ražošanas nozares. Naudas plūsma nosaka, kurā zemeslodes reģionā sāksies uzplaukums, bet kurā panīkums. Ar naudas palīdzību tiek dalīts saražotais un notiek tirgošanās. Nauda, pēc mūsdienu uzskatiem, ir visvarenākais un universālākais instruments, ar kuru var paveikt visu. Īsi sakot – nauda valda pār pasauli.

    Diemžēl naudai nepiemīt tā visvarenība, ko tai piedēvē. Pati par sevi tā ir tikai raibi apdrukāti papīriņi. Mūsu senči par naudu esot teikuši tā: „Svied gaisā – krīt zemē, dod sunim – suns paosta, dod cūkai – cūka neēd.” Šajos vārdos ļoti labi ir pateikts kaut kas tāds, ko šīs pasaules varenie, šķiet, ir aizmirsuši. Un proti – nedrīkst pārvērtēt naudas nozīmīgumu un iespējas. Naudai ir savs noteikts pielietojums, un nepareizi ir izlietot to citiem mērķiem. Nauda ir maiņas līdzeklis un vērtību mērs. Nepareizi ir to lietot, kā ražošanas līdzekli vai – vēl jo vairāk – likt par pamatu ekonomiskai sistēmai. Viss, kam nav īsts pamats ar laiku sabrūk. Sabrukumu arī piedzīvos šī sistēma.

    Bet pagaidām atsevišķi cilvēki un cilvēku grupas, izmantojot naudu un citus vērtspapīrus kā ražošanas līdzekli, ar viltīgām spekulācijām ir sagrābuši savās rokās milzīgas bagātības. Viņiem šķiet, ka tas dod tiesības par savu īpašumu uzskatīt visu pasauli. Jebkurai savai iegribai šie bagātnieki var atļauties izmest kaudzēm naudas. Viņus neinteresē ne zemeslodes dabas resursu saprātīga izmantošana, ne dabas aizsardzība. Šie naudasmaisi uzskata, ka par visu viņi var samaksāt ar savu naudu. „Apetīte rodas ēdot” – un, jo lielākas varas iespējas kādam ir devusi nauda, jo lielāks ir kārdinājums baudīt šo varu. Katrs no šiem finansu dūžiem gribētu būt varenākais visā pasaulē. Un vienīgais šķērslis tam ir citu tādas pašas varenības tīkotāju centieni. Tādēļ viņi slēdz savstarpējas vienošanās, dibina slepenas un ne tik slepenas apvienības un dala ietekmes sfēras. Tautu intereses un valstu robežas ir šķērslis viņu plāniem tikai tik ilgi, kamēr kāda tauta vai valsts spēj saglabāt savu ekonomisko un politisko neatkarību. Tāpēc ir izdomāti daudzi un dažādi paņēmieni, kā tautām un valstīm piederošo neatkarību atņemt.

    Viens no tautu ekonomiskās paverdzināšanas veidiem ir tā saucamais brīvais tirgus, ko starptautiskais kapitāls piedāvā kā brīnumlīdzekli ikvienas valsts uzplaukumam un labklājībai. Pirmajā brīdī brīvā tirgus teorija liekas visai vilinoša. Brīva tirdzniecība rada konkurenci, un preču cenas pazeminās. Konkurenci iztur tikai tie ražojumi, kas ir lētāki un kvalitatīvāki, - tātad ražotāji tiek iesaistīti savstarpējā sacensībā par labāku un lētāku preču ražošanu. Brīvais tirgus pats regulē piedāvājumu, stimulējot ražošanu atbilstoši pieprasījumam utt. Diemžēl tā ir tikai teorija.

    Praksē notiek citādi. Pirmkārt, šis „brīvais tirgus” nemaz nav tik brīvs, jo lielās firmas nekonkurē, bet gan vienojas, sadala tirgu un diktē savus noteikumus. Otrkārt, brīvā tirgus mērķis ir peļņa, nevis ražošanas attīstība. Un peļņu var gūt arī bremzējot ražošanu. Piemēram, ja Latvijā kāda ārzemju firma nopērk sev radniecīgas nozares uzņēmumu, tas vēl nebūt nenozīmē, ka tā šeit attīstīs ražošanu. Varbūt firmas īpašnieki ir aprēķinājuši, ka ir izdevīgāk tagad nopirkt šo attīstīties sākušo Latvijas uzņēmumu un pārtraukt tā darbību nekā nākotnē cīnīties ar to kā konkurentu starptautiskajā tirgū. Šādu gadījumu ir pietiekami daudz.

    Arī jaunāko zinātnes un tehnikas izgudrojumu ieviešana ražošanā brīvā tirgus apstākļos firmām ne vienmēr ir izdevīga. Pieņemsim, ka kāds no mums būtu izgudrojis elektrisko spuldzi, kas nekad neizdeg, vai zābakus, kas valkājot nenodilst. Tu domā, ka spuldžu vai zābaku rūpnieki par to priecātos un izgudrojumu tūlīt ieviestu ražošanā? Nekā tamlīdzīga! Brīvā tirgus apstākļos gan ražotājiem, gan tirgotājiem interesē, lai mēs pēc iespējas lielākos daudzumos pirktu elektriskās spuldzes un zābakus. Tāpēc šāds izgudrojums visdrīzāk tiktu nolikts tumšā seifā mūžīgai glabāšanai.

    Tur, kur valda „brīvais tirgus”, visi tiecas pēc tūlītējas peļņas, jo tad naudu iespējams ātri laist apgrozībā un gūt jaunu peļņu. Tādi projekti, kas atmaksāsies tikai pēc vairākiem desmitiem gadu, šā tirgus darboņus interesē tikai ļoti retos gadījumos. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, ka sabiedrībai šie projekti varbūt ir ārkārtīgi nozīmīgi. Ja valsts neaizsargā savu pilsoņu intereses, bet pilnībā paļaujas uz brīvo tirgu, neizbēgami tiek sagrauta tautsaimniecība un līdz ar to pilnībā likvidēta valsts ekonomiskā neatkarība. Diemžēl tā tas notiek arī Latvijā. Lai izputinātu tautsaimniecību, mūsu valstī pastiprināti tiek iepludināti produkti un preces par mākslīgi pazeminātām cenām.

    Mums tiek iestāstīts, ka mūsu zeme ir mazvērtīga un mūsu saimniekošanas metodes nerentablas. Bet, kad zemnieki būs bankrotējuši, šī (it kā mazvērtīgā) zeme par dolāru papīrīšiem tiks izpirkta. Ar mūsu pašu rokām šeit tiks uzceltas ārvalstniekiem piederošas rūpnīcas un veidotas viņiem piederošas lauksaimniecības produkciju ražojošas saimniecības. Un tas viss tiks nosaukts gudros vārdos par „investīcijām mūsu ekonomikā.” Šie „labdari” varbūt pat lielīsies, ka radījuši mums jaunas darba vietas, bet mēs būsim kļuvuši vergi paši savā zemē. Vergi viņiem… Visu to es tev stāstu ne jau tādēļ, lai kritizētu pasaulē pastāvošo kārtību, bet gan lai tu labāk saprastu situāciju, kādā, pēc manām domām, mēs dzīvojam. Tā būtu liela kļūda – ap mums valdošo nepilnību, ļaunuma un netaisnības dēļ ienīst visu pasauli.

    Mēs dzīvojam tieši tādā pasaulē, kādu esam pelnījuši. Ja būtu pelnījuši paradīzi, mums būtu balti spārniņi un mēs kā eņģeļi dzīvotu tur. Spriedelēt par to, ko vajadzētu darīt, lai pārveidotu pasauli, arī ir muļķīgi. Šādus pļāpātājus tautā sauc par pasaules lāpītājiem, un viņu tukšās runāšanas veltīgumu ļoti labi raksturo latviešu sakāmvārds: „Ja būtu milti, izceptu pankūkas, bet tauku nav.” Tāpēc labāk parunāsim par to, kā dzīvot šajā pasaulē. Kā iespējami sekmīgāk pārvarēt to ļauno un negatīvo, kas mūs nomāc, sāpina un neļauj būt tādiem, kādi mēs vēlētos būt.

    Jānis Miezītis Fragments no grāmatas „Saruna, kas neļauj aizmigt”


    Ievietotāja profils | Komentāri (6)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook