Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Juoza Girņus atziņas par nacionālu valsti, patriotismu, kosmopolītismu un nacionālismu
    • Ideoloģija, skatījums
    • 2011-01-03

    Juoza Girņus atziņas par nacionālu valsti, patriotismu, kosmopolītismu un nacionālismu

    Dr. philos. Juozs Girņus dzimis Lietuvā 1915.gadā. 1944. gadā viņš devās bēgļu gaitās, dzīvo ASV, ir viens no trim Lietuvas Enciklopēdijas autoriem, sarakstījis vairākas grāmatas par tautiskuma nozīmi un problēmām. Latviešu apgāds “Akadēmiskā dzīve” 1963. gadā izdeva Juoza Girņus darba “Tauta un uzticība tautai” latvisko tulkojumu, kurā plaši apskatīts jautājums par uzticību savai tautai. Piedāvāju ieskatu dažās Juoza Girņus atziņās. Raksts sagatavots pirms 10 – 15 gadiem, kad arī bija publicēts patriotiskā presē.

     

    * * *

    TAUTISKA VALSTS
    Katra cilvēciska pilnība ir tautiska un individuāla. Tauta ir pilnā mērā cilvēciska sabiedrība, ko saista nevis akli instinkti, bet garīgas un morālas saites. Ar valsts izveidošanu tauta iegūst organizācijas veidu. Valsts ir tautas tiesiskā personifikācija. Tautiskas valsts ideju nostiprināja brīvības ilgas. Valsts totālisma pamatā ir partijas absolūtisms, bet ne tauta. Tauta valstij sniedz ne tikai faktisko, bet arī morālo pamatu, pilsonisko lojalitāti stiprinādama ar tautisku brālīgumu.

    Bez savas valsts tauta nevar būt brīva. Valsts ir tā organizācija, kas dod iespēju tautai dzīvot brīvi un celt savu tautisko kultūru. Atzīt tautu nozīmē atzīt tām tiesības uz neatkarīgu valsti. Nekas cilvēcīgs nav augstāks par tautu, izņemot pašu cilvēku. Visus sevī iekļaudama, tauta dabiski ir visu brīvības avots.

    TAUTAS SŪTĪBA
    Tautu raksturo tādi pamata “elementi” kā rase vai kopīga cilme, valoda, tradīcijas, dzīvesveids, kopējs liktenis un vēsture. Šie faktori ir nozīmīgi tautas izveidošanā, tomēr neviens no tiem nav absolūti nepieciešams. Jo vairāk saišu vieno tautu, jo lielāks ir tās iekšējais izturības spēks. Nosauktās saites ir tautas materiālie elementi, tikai “viela”, no kuras tauta veidojas. Kultūra šo vielu sakausē formas vienībā. Tautas iekšējā vienība sakņojas tās kultūras vienībā. Ja politisko organizēšanos nepavada pietiekami intensīva kultūras rosme visās tās nozarēs, tad arī sasniegtā politiskā vienība nedod pietiekamu drošību tautas vienības īstenošanai. Būdama tautas dzīvības avots, kultūra vienlaikus ir tās sūtība, kas piešķir tās eksistencei cilvēcisko jēgu. Katra tauta ir vienlīdz aicināta izveidot saviem locekļiem cilvēciski vērtīgu vidi. Tāpēc tiklab atsevišķam cilvēkam, kā arī tautai ir uzdevums vērtīgi eksistēt, ne tikai pavadīt laiku. Celdama savu kultūru, tauta īsteno arī savu sūtību.

    Primitīva līmeņa sabiedrība savu vienību sargā ar masām raksturīgu prasību, lai ikviens būtu tāds, kā “visi”. Katra atšķirība tiek uzskatīta par pārkāpumu, kura gadījumā izturēties citādi nekā “visi” to dara šķiet sabiedrības pamatu graušana. Tāpēc primitīvās sabiedrībās tik liela nozīme tiek piešķirta visādām formām, rituāliem un ceremonijām. Kamēr pilnā mērā ir spēkā “visu” spiediens un vienība balstās nivelācijā, tikmēr kultūras augšupeja ir grūti iespējama. Bet tiklīdz atsevišķiem savā radošā garā spējīgākiem indivīdiem paveicas relativizēt “visu” iespaidu, tā atveras acis arī ieskatam, ka ir iespējama dziļāka vienība, nemaz neprasot, lai visi būtu vienādi. Brīvība meklēt patiesību kļūst par dzīvīgāku vienības pamatu nekā prasība nekritiski par patiesību uzskatīt visu to, ko “visi” atzinuši. Garīgu atšķirību brīvība nevājina tautas vienību un nepadara tautu mazāk dārgu.

    Celdamās savā kultūras līmenī un ar to pašu pāraugdama no primitīvas “visu” kundzības brīvā sabiedrībā, tauta kļūst saviem locekļiem dižāka savā vērtībā. “Visu” valdītā sabiedrība turas uzspiestā konformismā, spaidos, un atsevišķs loceklis tajā jūtas savējais līdzības dēļ ar citiem. Turpretī brīvā sabiedrībā cilvēks jūtas ne tikai savējais, bet arī brīvs. Tauta, kas savā kultūras augšupejā izaugusi par brīvu sabiedrību, kļūst dārga ne tikai kā sava, bet vienlaikus arī kā tāda sabiedrība, kurā cilvēks var brīvi izteikt visu savu individualitāti.

    Vispārējā kultūra ir tautisko kultūru auglis, jo vairāk vai mazāk to veido visas tautas. Kultūras diženums ir vienlīdz visām tautām panākams. Tāpēc mazām tautām ir tādas pašas tiesības dzīvot brīvi kā lielajām.

    TAUTISKĀ APZIŅA
    Tikai – faktiski būt cilvēkam vēl nenozīmē arī patiesi cilvēciski eksistēt. Savai cilvēciskai eksistencei cilvēks atmostas tikai caur apziņu, kas viņā aktualizē brīvas izšķiršanās iespējas. Tauta kā “subjekts” atmostas tikai tad, kad tajā nobriest kopējā apziņa. Tikai iedegoties tautiskai apziņai, etniskā kopība paceļas un kļūst par tautu.

    Kultūra veido tautu kā “objektu” (faktisku īstenību), tautiskā apziņa apliecina tautu kā “subjektu” (apzinīgas gribas saliedētu kolektīvu). Zinātniekam ir dabīgi tautu vispirms atzīt par “faktu” un “objektu”, un pēc tā meklēt visas tās norises, kas noteic tautas izveidošanos. Otrādi tas ir tautas mudinātājam, kas rūpējas, lai savu tautu pamodinātu “no miega vai briesmu brīdī”. Tam tauta vispirms ir “ideja” un “subjekts”, proti – ne tas, ko vajag pētīt, bet gan tas, ko vajag celt un pie kā jāapelē, lai tauta būtu tā, kam tai vajag būt. Franču filozofam A.Renanam tauta ir “dvēsele, garīgs princips”. Tautu saista “morālā apziņa”: no vienas puses “cēla solidaritāte, ko veidojuši nestie upuri un arī tie, kam vēl gatavojamies”; no otras puses – “piekrišana, skaidri izteikta griba turpināt kopējo dzīvi”. “Kopīgi, cienījami darbi pagātnē, kopēja griba tagadnē, kopā veikti lieli darbi un griba tos vēl veikt ir būtiskie noteikumi tautai”. “Nerimtīga apņēmība ir veids, ar kuru tauta eksistē. Tautas eksistence ir ikdienas plebiscīts.”

    Faktisko tautas vienību tautiskā apziņa paceļ morālā vienībā. Tautiskā apziņa ne tikai uztver tautas individuālo savdabību, bet arī uzliek pienākumu “dzīvot tautai”. Konformējošo spiedienu, lai ikviens būtu kā “visi”, tautā nomaina personas audzināšana individuālai atbildībai un radošai iniciatīvai. Etniska sabiedrība apmierinās ar vienkāršu konformismu (vienādību), bet tauta balstās apzinīgā patriotismā.

    Katra kopēja apziņa balstās atsevišķu personu individuālā apzinīgumā. Patriotisms tautisko apziņu padara par dinamisku spēku, piepilda to ar mīlestību, patriotisms saista personu ar tautu.

    TAUTAS MĪLESTĪBA
    Kādēļ personai jāmīl sava tauta? Ko vispār varam mīlēt? – Tikai to, kas ir mīlestības vērts. Bet mīlestības vērts ir tikai tas, kas pats sevī ir vērtīgs. Mīlam vērtības, nevis faktus. Tautu ir vērts mīlēt, jo tā ir vērtību nesēja un vērtību radītāja. Nevar mīlēt to, kas nemaz nav pazīstams. Tomēr pazīšana ir tikai mīlestības noteikums, nevis tās pamats. Pazīšana atklāj tikai faktiskos objektus, bet vērtības mums parādās tikai caur jūtām. Vērtības nav vienaldzīgas: tās vajag ne abstrakti zināt, bet pašam pārdzīvot. Kurš paliek pret jebkādu vērtību sevī noslēdzies, tas nevar arī vērtības pārdzīvot. No otras puses – vērtības pašas ir mīlestības iededzinātājas. Ko kāds patiesi pārdzīvo, tas viņam pats no sevis kļūst vērtīgs. Vērtību atklāšana nozīmē arī to iemīlēšanu.

    Neko nevar no malas uzlikt mīlestībai par pienākumu, bet mīlestība pati ir iekšēja pienākuma ierosinātāja. Kas mīl, tas brīvi uzņemas pienākumus. Principā personai sava tauta jāmīl tāpēc, ka tā ir savas tautas bērns. Tauta ir mūsu kopīga māte. Bet nevienu pienākumu nevar attaisnot tādam, kas prasa tā pierādīšanu. Katrs pienākums balstās vērtībā: “tā pienākas” faktiski nozīmē vērtību. Kurš neapjauš šo vērtību, tam nekādu pienākumu nevar pierādīt.

    TAUTISKAS VIENALDZĪBAS IEMESLI
    Tādam, kurš prasa, lai patriotisma pienākumu pierādītu, pierādījumu vietā var tikai norādīt, kādi iemesli nosaka tautisko vienaldzību.

    Pirmais ir EGOISMS, kas vispār ir akls katrai vērtībai. Egoists visu mēro tikai no materiāla labuma, un visas vērtības viņam ir tikai līdzeklis peļņas medīšanai. Ja atmaksājas, egoists var tēlot arī patriotu. Bet tiklīdz patriotisma tēlošana vairs nedod peļņu, bet prasa upurus, egoists vienu tēviju pārmaina pret citu: ubi bene, ibi patria – kur man labi, tur ir mana tēvija. Egoistam nav nodevības, jo viņam nav arī uzticības. Visas mīlestības un uzticības izpausmes viņam neko nenozīmē, ja viņš tur nesaredz peļņu. Arī nodevība viņam ir “vērtīga”, ja tik tā izrādās ienesīga. Nav pierādījumu, kas varētu egoistam atvērt acis, lai viņš saskatītu egoisma niecīgumu. Nevis pierādījumi var atklāt egoisma niecību, bet dzīves sitieni, uzskatāmi parādot, kur un kādas bijušas īstās vērtības.

    Otrs tautiskā akluma iemesls – personas iekšējā saskaldīšanāsPĀRTAUTOŠANAS procesā. Cēlies no vienas tautas, bet vairāk veidots citā tautā, cilvēks vairs neizjūt, kura tauta ir savējā. Vai nu vienā gadījumā viņš renegātiski necietīs savu tautu, vai citā gadījumā bez nožēlas to pametīs, vienlīdz abos gadījumos tauta tādam šķiet maināma lieta, un tāpēc arī ne tāda vērtība, ko nevarētu apmainīt.

    Pārtautošanās notiek kā tikumiskas dabas konflikts, kas tomēr nemodina vainas apziņu, jo tā parasti notiek pakāpeniski, nejūtami, pašiem to nemanot, un tāpēc atstājot sirdsapziņu mierīgu. Zemapziņā vainas apziņa tomēr saglabājas arī tad, ja cilvēks jūtas bez vainas. Raksturīgi pārtautošanās vainas jūtas no zemapziņas izteicas neiecietībā un naidā pret tēvu tautu un visu, kas to atgādina. Tā ir neiecietība, kas raksturīga visiem renegātiem (atkritējiem). Tautību var mainīt tikai tāpēc, ka tauta, kaut gan sakņojas bioloģiskos pamatos (kopēja izcelsme), tomēr ir kultūras kopība, nevis rasiska grupa.

    Trešais tautiskā vienaldzīguma iemesls – doktrinārs aklums pret tautu jeb tā sauktais KOSMOPOLĪTISMS. Ir vairāku paveidu kosmopolītisms: pacifistiskais kosmopolītisms mūžīgā miera ideālu pamato tautu iznīkšanā; imperiālistiskais kosmopolītisms caur tautu iznīkšanu cer nodibināt lielvalstis; materiālistiskais kosmopolītisms tautu atšķirības noraida proletāriskās vai kapitālistiskās internacionāles vārdā; ideālistiskais kosmopolītisms tiecas pēc apvienotas cilvēces, lai iedzīvinātu brālības ideālus utt. Vieni noliedz tikai tautu vērtību, uzskatīdami tās par pārejošu vēstures parādību, kas pamazām iznīks, citi tautas tieši paļā kā kolektīvā egoisma altārus. Vieni sirsnīgi sapņo par kosmopolītisma ideāliem, citi to sludina tikai priekš citiem, lai ātrāk tos pieveiktu. Bet visi kosmopolīti vienlīdz nejūt tautas īpatnējo vērtību un nododas utopijai, ticēdami, ka tautas drīz iznīks.

    Kosmopolītisms – tas ir morālais genocīds. Nav nejaušība, ka visi apspiedēji cenšas apspiestajos potēt kosmopolītisma noskaņas.

    PATRIOTISMS KĀ TAUTAI KALPOŠANAS TIKUMS
    Mīlam to, kas ir savs. Tomēr mīlēt, kas savs, nenozīmē visu, kas savs, vienlīdz atzīt. Patiesa mīlestība nav akla mīlestība: tai sāpīgi par visu, kas savējos ir primitīvs, bet tā uz visu raugās ar apņēmību trūkumus pārvarēt un novērst. Nekādas īstenības ēnas nespēj mīlestību mazināt, bet uzliek pienākumu cīnīties par labāku nākotni. Mīlēt savu tautu – tas ir celt to tādu, lai tā būtu entuziasma vērta visā savas būtības plašumā. Tas, kā vajag būt, mīlestībai ir nozīmīgāks par to, kā faktiski ir. Būt patriotam nozīmē pašam sevi iesaistīt pienākumos tautas labā. Tautas sasniegumi un zaudējumi, triumfs un apkaunojums, visu tautas rūpju pārdzīvojums cilvēku ietekmē uzņemties atbildību un iniciatīvu, gatavoties darbiem un tos veikt līdz galam. Īsts pārdzīvojums aizvien vēršas rosmē, pašaizliedzībā un darbā.

    TIKUMISKĀ PATRIOTISMA IZPRATNE
    Ir tikums mīlēt savu tautu, bet to vajag mīlēt tikumiski. St. Šalkavskas izšķir celsmīgo patriotismu, kas ir īstais patriotisms, un postīgo patriotismu, kas ir patriotisma “ļauna karikatūra”. Īstais patriotisms ir saprātīga savas tautas mīlestība, ko vada tikumiski principi, un tādā veidā tā ir apzinīgi pacelta “morālo tikumu augstumā”. Patriotisma karikatūra ir nacionālisms*: „neprātīga savas tautas mīlestība, kas izceļ tautību pāri tikumiem un tiesībām”. Katrā mīlestībā ir dižuma alkas uz mīlēto, jo “lietas mīl nevis tādas, kādas tās ir, bet tādas, kādām tām vajadzētu būt mūsu nākotnes iecerēs”. Aplam tautas dižumu saprot, ja to “saista ar materiālu un fizisku varu, kas izplēšama neierobežoti un netaisnīgi”. Nacionālisms ir nosliece uz šādu “politisku materiālismu”, kurš ved uz imperiālismu – visu cilvēces nelaimju avotu.

    Prasīt savai tautai garīgu dižumu nozīmē gatavoties, “lai pats būtu pilnīgāks un varētu ar savu personu pakalpot tautai kā reāls materiāls, ar ko tautas dižuma ēka jāceļ”. Būt īstam patriotam nozīmē vispirms pašam būt krietnam cilvēkam. Arī nacionālisms prasa visus savus spēkus veltīt savai tautai. Tomēr šī prasība nacionālismā iegūst citu nozīmi ar to, ka tautu paceļ pā­ri un augstāk par tikumību, atbrīvo to no tikumu prasībām.

    Tāpēc nacionālismā savas tautas mīlestība vispirms saprotama kā absolūta paklausība tautas vārdā runājošam “vadonim” vai partijai. Visi tie nacionālisti, šovinisti, imperiālisti, kas gribētu savā monopolā paturēt īsta patriotisma vārdu, patiesībā ir ne tikai cilvēces, bet arī savas tautas kaprači. “Nacionālisms, kas visam pāri min tautības faktu, visvairāk mīl to, kas jau bijis un kas ir, un tāpēc jau pēc savas dabas ir konservatīvs”. Konservatīvisms – tā ir garīga skleroze, tāpēc Šalkavskas nacionālismu tā arī dēvē – par “kultūras destrukcijas faktoru”, kas dzen tautu kultūras pagrimumā, jo izplata ap sevi “garīgu sastingumu, konservatīvu atpalicību un noslieci uz reakciju.”

    Tautas dzīves sargāšana no vispārējām kultūras vērtībām kā svešām, ir īpaši bīstama mazām tautām. Agresīvā imperiālismā tās neko daudz nevar izteikties, ja arī būtu tāds kārdinājums. Tām nākas vairāk sargāt savu dzīvību nekā sapņot par imperiālistisku ekspansiju. Mazo tautu diženums var balstīties nevis ārējā varenībā, bet iekšējā spēkā, to kultūras gājienā. Bet tāpēc tām jo bīstama ir provinciāla noslēgšanās, kurā aizvien virza nacionālisms. Velti saceldams ārēja varenuma sapņus, kas tik un tā mazām tautām paliek veltīgi, nacionālisms tās novērš no rūpēm par iekšējo diženumu, kurā arī mazās tautas var pielīdzināties lielajām.

    Patriotisms rūpējas, lai tas, kas tautisks, būtu arī cilvēciski vērtīgs, vispārnozīmīgs. Patriotisms, likdams līdzīgi cienīt visas tautas, top par faktoru, kas tautas vieno cilvēces lokā. Kā nacionālisms ved provinciālā izolācijā un apmierinās ar tautas individualitātes vienkāršu saglabāšanu, tā patriotisms rūpējas par savas tautas iesaistīšanu cilvēcē – kā tās neaizstājamu locekli. Pārtautisku uzdevumu veikšanai nobriedusi tauta ir NĀCIJA. Nācija ir tauta, kas ar saviem universāli vērtīgajiem sasniegumiem tapusi par neaizstājamu locekli pasaules tautu saimē.

    Rakstu sagatavojis Jānis Kučinskis

    Dažādi autori vārdam “nacionālisms” piešķir dažādu nozīmi, kas ne vienmēr ir negatīva. Ar vārdu “nacionālisms” reizēm saprot arī patriotismu. Toties patriotisma karikatūru citi apzīmē ar vārdu “nacisms” vai “fašisms”. Atsevišķi autori izšķir arī mazu tautu nacionālismu un lielu tautu nacionālismu, piešķirot tiem dažādas nozīmes.

    Raksts pārpublicēts no http://www.tautasforums.lv

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (20)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook