Latvija – zeme, kurā savu elpu dveš simtgadīgi meži, upes un ezeri, kas veldzē slāpes un tur savās dzīlēs sensenas teikas un nostāstus...Kurš gan teiks, ka Latvija ir maza ar mūsu kultūru, drosmīgajiem vīriem, Dziesmusvētkiem un nacionālajiem sporta veidiem? Tā pati zeme, ko atainojuši un apdzejojuši diženi literāti, šī dod mums patvērumu, savas bagātības un resursus, taču vai mēs šīs veltes izmantojam racionāli un esam godīgi pret citiem, vai sargājam savas tradīcijas, kas pārcietušas daudzus gadu simtus svešu kungu rīkstes?

Katram latvietim, kas ņem, jāapzinās, ko viņš var dot, visupirms, savai tautai un tad valstij. Dažiem tas ir talants, dažiem- smags darbs no saules lēkta līdz rietam, dažiem - nesavtīga labestība, kurā katrs no mums var dalīties, pretī neprasot neko.

            Aicinājums „Dot un pretī nesaņemt neko’’ vienai daļai sabiedrības liekas nesaprotams. Kā gan var dot, ja pats nespēj parūpēties par sevi un savu ģimeni? Taču, skrienot nerimtīgajā pasaules telpā, esam aizmirsuši, ka dot nebūt nav tikai atteikties no mantas un naudas, dot mēs varam smaidu, kas nemaksā nenieka, padomu- kas dara mūs gudrākus, pateicību, no kuras mēs esam atteikušies sava egoisma pēc. Veidojot savu ‘’Es’’, mēs esam teju pilnībā pazaudējuši savu būtību un morāli. Aizvien mazāk mēs dodam, vairāk pieprasām.

            Labdarība- nesavtīgākā no cilvēciskajām īpašībām. Ir lepnums redzēt, kā cilvēki ziedo, kā bērni, priekam acīs spīdot, dalās ar savu rokas naudu, ko krājuši, lai tikai palīdzētu kādam darīt dzīvi gaišāku. Mana skola var kalpot par paraugu, jo katru gadu tiek rīkoti koncerti, vācot ziedojumus Ziemassvētku paciņām veco ļaužu pansionāta iemītniekiem. Katram no mums tiek dota iespēja atvērt savas sirdis, jo daudziem no šiem cilvēkiem nav piederīgo, ar ko būt kopā Ziemassvētku laikā. Visnabagākais cilvēks ir tas, kurš ir vientuļš, lai arī cik pārticis viņš būtu.

            Latvija, bet ko es varu Tev dot? Ko gan smilšu grauds var dot tuksnesim, vai piliens- varavīksnei? Vai tā ir spilgtā krāsa, kas pastiprina toni? Vai es maz spēju tev ko dot...ko vairāk par apsolījumu, ka turēšu Tevi godā, dzīvošu taisns savā tēvutēvu zemē, kad gan austrumu, gan rietumu vēji nes stindzinošas dvesmas, kas mums liek pamest mājas un izbālēt tālutālās zemēs.

            Maza ir cilvēka vara, īss- mūžs, taču pat vismazākais no mums ir spējīgs Tev daudz dot. Arī es. Es dodu sevi kā aizstāvi, kas neliec ceļus svešam kungam, spītē nāvei, aizstāvot ar zobenu un vairogu taisnīgumu. Ja pienāks tā diena, kad būšu tev nepieciešams, triekšu naidniekus, kas abpus Daugavai nāvi sēs, un likšu visu atmaksāt.

             Ne vien uz spēku balstās tauta, bet arī uz prātu un gudrību. Es neliegšu nevienam sava padoma, iedrošināšu, pamudināšu citus uz diženiem darbiem. Audzināšu savus bērnus latviskā garā, drošus par nākotni, stingra rakstura un nelokāmā gribasspēkā- tādus, kā, Latvija, esi Tu.

            Latvija devusi mums iespēju uzaugt labklājībā, nebaidoties par savu nākotni, devusi iespēju satikt radošus, aktīvus, talantīgus, dzīvespriecīgus cilvēkus, no kuriem varam mācīties dzīves gudrības, augt tradīcijām bagātā kultūrā , kuras saknes sen iestiepušās manā un Jūsu dzimtās... 

Autors: Einārs Eškins, Vecpiebalgas vsk.